Džerijs turpināja ekspedīcijas dažādās pasaules malās vairāku iemeslu dēļ. Viņš vāca gan dzīvniekus savam zoodārzam, gan materiālu jaunām grāmatām - savam galvenajam ienākumu avotam, jo nācās atmaksāt aizdevumu, ko viņam ar glaimu palīdzību bija izdevies izlūgties no izdevniecības zoodārza dibināšanai. Zoodārzs tolaik prasīja prāvus izdevumus, kas bieži tika segti no Džerija paša līdzekļiem. Viņš nopietni pievērsās filmēšanai - ne tikai tāpēc, lai ar pārdoto materiālu papildinātu kasi, bet arī tāpēc, lai šādā veidā darītu dzīvās dabas brīnumus labāk pieejamus plašākam skatītāju lokam.
Savas sāpes par izmiršanas traģēdiju Džerijs paudis ne tikai attiecībā pret dzīvniekiem, bet arī par cilvēkiem, aprakstot Patagonijas izzudušās ciltis. Viņa ticība dzīvnieku pavairošanai nebrīves apstākļos, tādā veidā novēršot sugu izzušanu, pausta stāstā par Jaunzēlandes nelidojošo dumbrvistiņu un par pūliņiem, kas ieguldīti tās glābšanā. Tomēr, par spīti visām tā laika grūtībām, Džerija veidotie dzīvnieku apraksti - vai tas būtu kaķis vai pīļknābis - nezaudē savu pievilcību.
NO GRĀMATAS "ČUKSTU ZEME" [11]
Līdz nākamajai dienai visā ciematā jau bija izplatījusies ziņa, ka ieradies kāds jucis gringo[12], kas gatavs maksāt labu naudiņu par dzīviem zvēriem, un pamazām sākās pirmie pienesumi. Pirmais ieradās kāds indiānis, kas garas auklas galā atvilka dzelteni, melni un sarkani svītrotu koraļļčūsku, kas izskatījās pēc sevišķi atbaidošas, vecmodīgas kaklasaites. Diemžēl savā dedzībā indiānis bija pārāk cieši apsējis auklu čūskai ap kaklu un tā izrādījās neglābjami beigta.
Ar nākamo pienesumu paveicās labāk. Indiānis ieradās, cieši piespiedis pie krūtīm lielu salmu platmali. Kad bijām pieklājīgi sasveicinājušies, es vēlējos apskatīt, ko viņš tik rūpīgi noglabājis cepurē. Ar platu, cerību pilnu smaidu indiānis pastiepa cepuri, es tās dziļumos ieraudzīju zvilnam ārkārtīgi glītu kaķēnu ar valgu skatienu. Tas bija jauniņš Žofruā [13] kaķis; šī nelielā savvaļas kaķu suga Dienvidamerikā strauji kļūst aizvien retāka. Dzīvnieciņa kažoka pamatkrāsa bija gaiši dzeltenbrūna, viscaur izraibināta ar tumšākiem brūniem plankumiņiem. Kaķēns vērās manī no cepures dziļumiem ar lielām, zilganzaļām acīm, gluži kā vedinādams paņemt viņu rokās. Man gan vajadzēja būt piesardzīgākam. Pieredze rādījusi, ka tieši pēc izskata visnevainīgākie radījumi spēj sagādāt vislielāko postu. Taču kaķēna nevainīgais izskats lika man zaudēt modrību - es iegremdēju roku cepurē un mēģināju sagrābt dzīvnieciņu aiz čupra. Jau nākamajā mirklī mans īkšķis izrādījās pamatīgi sakosts un rokā ievilkās divpadsmit dziļas, sarkanas rievas. Es lādēdamies atrāvu roku; kaķēns tostarp palika guļam tikpat nevainīgā pozā un nepārprotami gaidīja, kādu vēl rotaļu es grasos uzsākt. Sūkādams roku kā izsalcis vampīrs, es ņēmos kaulēties ar indiāni un beidzot mazo uzbrucēju nopirku. Ie- kratīju kaķēnu, kas šņāca un ņurdēja kā mazītiņš jaguārs, no platmales kastē ar salmiem un atstāju uz kādu stundu, lai iedzīvojas. Uzskatīju, ka kaķēna nīgrajā omā vainojama sagūstīšana un nēsāšana salmu cepurē, jo, ciktāl varēju spriest, mazulis bija tikai kādas divas nedēļas vecs.
Kad kaķēns, pēc manām domām, bija nomierinājies un gatavs pieņemt manus draudzības apliecinājumus, es nocēlu kastei vāku un cerīgi ieskatījos tajā. Pietrūka tikai trīs milimetru, un es būtu zaudējis kreiso aci. Domīgi slaucīdams asinis no vaiga, es secināju, ka šis jaunieguvums negrasās padoties bez cīņas. Ievīstīju roku maisaudumā un noliku vienā kastes stūrī trauciņu ar jēlu olu un kapātu gaļu, otrā - bļodiņu ar pienu, un atstāju to visu kaķēna ziņā. Nākamajā rītā atklājās, ka viņš nevienam no cienastiem nav pat pieskāries. Es gan nojautu, ka process man sagādās lielākas sāpes nekā kaķēnam, tomēr piepildīju barojamo pudelīti ar siltu pienu, no jauna ievīstīju roku maisaudumā un piegāju pie kastes.
Laika gaitā man bijusi darīšana ar diezgan daudziem iebiedētiem, aizkaitinātiem vai vienkārši dumjiem dzīvniekiem, kurus nācies barot ar pudelīti, tāpēc uzskatīju, ka pārzinu viņu trikus. Žofruā kaķēns man pierādīja, ka viņa acīs esmu šajā spēlē tikai iesācējs. Sīkajam augumam viņš bija neparasti lokans, veikls un spēcīgs, un pēc pusstundu ilgas cīkstēšanās es jutos tā, it kā būtu ar diviem laužņiem centies noķert dzīvsudraba pilienu. Pagalam noguris, biju nojaucies ar pienu un asinīm, savukārt kaķēna zvērojošais skatiens pauda, ka viņš nepieciešamības gadījumā ir gatavs turpināt cīņu vēl trīs dienas. Pats uz savas ādas visai aizkaitināts biju pārbaudījis, ka mazulim ir lieliski attīstīti zobi, tātad nekāda iemesla, lai viņš nevarētu ēst un dzert paša spēkiem; tomēr es zināju, ka, šādas stūrgalvības pārņemts, mazulis ir spējīgs vārda tiešā nozīmē nobadoties līdz nāvei. Šķita, ka pudelīte ir vienīgais paņēmiens, kā kaķēnu pabarot. Ielicis mazo atpakaļ kastē, es apmazgāju savas brūces un pašreiz lipināju dziļākajām virsū plāksteri, kad, bezrūpīgi dungodams, ieradās Luna.
- Labrīt, Džerij, - viņš teica, tad spēji apstājās un platām acīm nopētīja asiņaino skatu; mazākās brūces joprojām raženi asiņoja.
- Kas tas? - viņš noprasīja.
- Kaķis… gato, - es aizkaitināts atteicu.
- Puma… jaguārs? - viņš cerīgi pārvaicāja.
- Nē, - es negribīgi atkārtoju, - chico gato montēs[14].
- To izdarīja chico gato montēs?- Luna neticīgi pārvaicāja.
- Jā. Sasodītais mazais muļķis negrib ēst. Es mēģināju barot no pudelītes, bet viņš uzvedas kā sasodīts tīģeris. Viņam vajadzīgs labs piemērs… - es teicu un aprāvos, jo prātā iešāvās ideja. - Iesim, Luna, apciemosim Ednu.
- Kāpēc Ednu? - Luna aizrautu elpu apvaicājās, kad soļojām uz Helmuta māju.
- Viņa var palīdzēt.
- Džerij, bet Helmutam nepatiks, ja gato montēs sakodīs Ednu, - Luna spāņu valodā aizrādīja.
- Viņu nesakodīs, - es paskaidroju. - Es tikai gribu no viņas
dabūt kakēnu.
»
Luna apjucis blenza uz mani ar savām tumšajām acīm, taču nespēja saprast, par ko es runāju, tāpēc vienkārši paraustīja plecus un sekoja man līdz pat Helmuta mājām. Es sasitu plaukstas un iegāju Helmuta un Ednas mājīgajā viesistabā; Edna bija ērti iekārtojusies pie lielas zeķu kaudzes, apcerīgi tās lāpīja un klausījās gramofonu.
- Sveiki, - viņa teica un veltīja mums savu plato, pievilcīgo smaidu. - Džins ir tur, lūdzu, apkalpojieties.
Edna vienmēr bija brīnišķīgi mierīga, nekas viņu nespēja pārlieku satraukt. Esmu pārliecināts - ja ciemiņš ienāktu viņas viesistabā kopā ar četrpadsmit marsiešiem, arī tad viņa tikai pasmaidītu un norādītu, kur atrodams džins.
- Paldies, dārgā, - es teicu, - taču dīvainā kārtā neesmu šurp atnācis džina dēļ.
- Tas nudien izklausās dīvaini, - Edna piekrita un draiski pasmaidīja. - Bet, ja nevēlaties džinu, tad ko gan?
- Kaķēnu.
- Kaķēnu?
>
- Jā… ziniet, mazu kaķīti.
- Džerijs šodien ir loco[15], - luna pārliecinātā tonī apgalvoja, ielēja divus krietnus mēriņus džina un vienu pasniedza man.
- Es nupat nopirku mazu gato montēs, - es paskaidroju Ednai. - Viņš ir nevaldāmi mežonīgs. Viņš negrib pats ēst, un šādi es izskatos pēc tam, kad mēģināju to pabarot no pudelītes. - Es parādīju savas brūces. Ednas acis iepletās.