Выбрать главу

-    Cik liels tas dzīvnieks ir? - viņa vaicāja.

-    Apmēram tik liels kā divas nedēļas vecs mājas kaķēns.

Edna apņēmīgi salocīja zeķi, ko tikko bija lāpījusi.

-    Vai esat dezinficējis savas brūces? - viņa apvaicājās, nepār­protami gatavodamās no sirds nodoties medicīniskām baudām.

-     Aizmirstiet par tām brūcēm… es tās izmazgāju… bet no jums es vēlētos dabūt kaķēnu, gluži parastu kaķēnu. Vai jūs viņdien neteicāt, ka māja esot kaķu apsēsta?

-    Jā, - Edna apstiprināja, - mums ir papilnam kaķēnu.

-    Jauki. Vai varu vienu dabūt?

Edna brīdi apdomājās.

-     Ja iedošu jums kaķēnu, vai ļausiet man dezinficēt brū­ces? - viņa viltīgi noprasīja. Es nopūtos.

-    Lai notiek, izspiedēja, - es atteicu.

Edna nozuda virtuvē, no kurienes atskanēja daudzi spalgi izsaucieni un ķiķināšana. Tad viņa atgriezās, nesdama bļodu ar karstu ūdeni, un ņēmās apkopt manas brūces; tostarp istabā ienāca indiāņu meiteņu procesija - meičas uzjautrinājās uz ne­bēdu un nesa rokās dažāda lieluma un krāsas kaķēnus, no vēl pavisam akliem lidz pusaudžiem, kas izskatījās gandrīz tikpat mežonīgi kā mans Žofruā. Visbeidzot es izvēlējos resnu, mier­mīlīgu svītrainu kaķenlti apmēram vienā augumā un vecumā ar manu savvaļas kaķēnu un triumfēdams nesu atpakaļ uz garāžu. Tur es pavadīju veselu stundu, darinādams vienkāršu krātiņu; svītrainais kaķēns tostarp skaļi murrāja un trinās man gar kājām, tā ka es reizēm gandrīz paklupu. Kad būris bija ga­tavs, es ieliku tajā svītraino kaķenīti un atstāju uz kādu stundu iedzīvoties.

Lielākajai daļai savvaļas dzīvnieku piemīt ārkārtīgi izteikta teritorijas izjūta. Brīvā dabā katram no viņiem ir meža vai pļavas stūrītis, ko tie uzskata par savu īpašumu un aizstāv pret savas sugas pārstāvju (vai reizēm citu dzīvnieku) centieniem ielauzties. Ieliekot savvaļas dzīvnieku būrī, tas dzīvnieka ap­ziņā kļūst par viņa teritoriju. Tādējādi, ielaižot tajā pašā būrī vēl kādu dzīvnieku, pirmais visticamāk ņemsies šo teritoriju visiem spēkiem aizsargāt, tā ka var sākties pat cīņa uz dzīvību un nāvi. Tāpēc jāizmanto neliela viltība. Piemēram, kolekcijā ir liels, spēcīgs dzīvnieks, kas nepārprotami spējīgs sevi aizstā­vēt, un viņš jau vairākas nedēļas nodzīvojis savā būrī. Tad parādās vēl viens tās pašas sugas pārstāvis, kuru nolemts vietas taupīšanas nolūkos iemitināt tajā pašā būrī. Kad jaunpienācējs ieies būrī, esošais iemītnieks viņu var nogalināt. Tādēļ visgud­rākais ir darināt pavisam jaunu būri un iemitināt tur vājāko no abiem dzīvniekiem. Kad tas iedzīvojies, var ievietot pie viņa stiprāko. Protams, stiprākais joprojām būs varenāks, varbūt viņš pat centīsies vājāko iebaidīt, tomēr viņš sapratīs, ka ievie­tots kādam citam piederošā teritorijā, un būs spiests savaldīties.

Reizēm dzīvnieku kolekcionāram nākas ķerties pie šādu dzīves gudrību izmantošanas.

Šajā gadījumā es biju pārliecināts, ka mazais Žofruā pilnīgi noteikti varētu nogalināt mājas kaķēnu, ja ievietošu svītraino pie viņa, nevis otrādi. Tādēļ es nogaidīju, kamēr mājas kaķēns iedzīvosies, tad sagrābu Žofruā, kas šņāca un plosījās man ro­kās, iegrūdu būrī un gaidīju, kas notiks. Svītrainais izskatījās pagalam iepriecināts. Viņš pietecēja pie niknā mežonēna un, skaļi murrādams, ņēmās berzēties tam gar kaklu. Kā jau ce­rēju, Žofruā šāds sveiciens apstulbināja, tāpēc viņš tikai diez­gan pikti atgainījās un atkāpās būra stūrī. Svītrainais uzskatīja, ka licis pamatus draudzībai, un nu attupās un, skaļi murrā­dams, visai apmierinātu izskatu ķērās pie kažoka tīrīšanas. Es aizklāju būra priekšpusi ar maisauduma gabalu un atstāju abus savā ziņā, jo nu biju pārliecināts, ka Žofruā neko ļauno nenodarīs.

Kad todien vēlāk pacēlu maisaudumu, ieraudzīju abus guļam cieši līdzās, un Žofruā, mani ieraudzījis, nevis pa paradumam šņāca, bet vienīgi brīdinoši uzrāva lūpu. Es uzmanīgi ievietoju būrī lielu bļodu ar pienu un šķīvi ar smalki sakapātu gaļu un jēlu olu, un vēlējos, lai Žofruā to ēstu. Šis bija nozīmīgs pār­baudījums, jo es cerēju, ka svītrainais metīsies virsū gardajai maltītei un ar savu piemēru pamudinās savvaļas kaķēnu ēst. Tā arī notika - pukšķinādams kā vecmodīgs piekabināmais motors, svītrainais klupa virsū piena bļodai, ilgi laka, tad pār­cēlās pie gaļas un olu šķīvja. Es biju nostājies tādā vietā, no ku­rienes varēju visu pārredzēt, pats palikdams neredzams, un uzmanīgi vēroju Žofruā. Sākumā viņš neizrādīja nekādu in­teresi un turpināja gulēt, pievēris acis. Taču mājas kaķēna visai skaļā un negausīgā mielošanās ar gaļu un olām visbeidzot pie­saistīja mežonēna uzmanību. Viņš piesardzīgi piecēlās un piegāja pie šķīvja (es pat aizturēju elpu). Žofruā viegli apostīja šķīvja malu; svītrainais pa to laiku, piekampis pilnu muti gaļas, pacēla purniņu, kas bija viscaur nojaukts ar olu, un mazliet ap­slāpēti uzmundrinādams ieņaudējās. Žofruā kādu mirkli pārdo­māja, un tad, man par lielu iepriecinājumu, attupās pie šķīvja un sāka ēst. Kaut arī viņš noteikti bija ārkārtīgi izbadējies, sav­vaļas kaķēns ēda ļoti glīti, mazliet palaizīja jēlo olu, tad satvēra kumosiņu gaļas un pamatīgi sakošļāja, iekams norija. Es turpi­nāju vērot, kamēr viņi kopīgi iztukšoja abus traukus, tad ieliku būrī jaunas piena, olu un gaļas porcijas un apmierināts devos pie miera. Nākamajā rītā abi trauki bija tīri izlaizīti, Žofruā un svītrainais, kopā savijušies, gulēja ciešā miegā, un vēderi tiem bija izspīlēti kā mazi, spalvaini baloniņi. Viņi nepamodās līdz pat pusdienlaikam un izskatījās pamatīgi pārēdušies. Tomēr kaķēni izrādīja dzīvu interesi, kad redzēja mani tuvojamies ar ēdiena traukiem rokā, un es sapratu, ka cīņā ar Žofruā esmu uzvarējis.

Nākamajā rītā pavisam agri, kamēr vēl bija tumšs, mani pa­modināja Uiči (rančo īpašnieka Patagonijā) rosīšanās pa vir­tuvi, klusā svilpošana un kafijas trauku šķindināšana - tādā veidā viņš delikāti centās uzmodināt mūs no snaudas. Vispirms es vēlējos vēl dziļāk ierakties zem mīksto, silto, gaišbrūno gva- nako ādu kaudzes lielajā, divguļamajā gultā, kur mēs ar Džekiju bijām iekārtojušies. Taču, brīdi apcerīgi pārdomājis, nolēmu - ja jau Uiči ir augšā, tad man pieklājas darīt tāpat, turklāt vēlējos piecelties pirmais un uzraut kājās pārējos. Tāpēc dziļi ievilku elpu, atmetu segas un veikli izlēcu no gultas. Reti kad dzīvē man nācies kādu savu darbību tik dziļi nožēlot - sajūta bija tāda, kā iznākot no katlu mājas un ielecot kalnu strautā. Zobus klabinā­dams, savilku mugurā visas drēbes, kādas vien izdevās atrast, un aizsteberēju uz virtuvi. Uiči man uzsmaidīja un pamāja ar galvu, tad ārkārtīgi iejūtīgi ielēja lielā tasē kārtīgu mēriņu bren­dija, piepildīja tasi līdz malām ar verdošu kafiju un pasniedza man. Drīz vien es pamatīgi sasilu, novilku vienu no trim svīte­riem un nešpetnā priekā izpurināju no migām pārējos.

Visbeidzot, sadzērušies kafiju un brendiju, mēs blāvajā, narcišu dzeltenajā rītausmā devāmies ceļā uz to vietu, kur ce­rējām atrast pingvīnus. Ceļā lendroveram pa priekšu skraide­lēja muļķīga izskata aitu bariņi, tā ka vilnas skupsnas līgojās vien, un reiz mēs pabraucām garām garam, seklam dīķim, kas bija izveidojies starp nelieliem uzkalniem, un redzējām tā krastā barojamies sešus ciklamenu sārtus flamingus. Mēs braucām kādu stundas ceturksni, tad Uiči nogrieza lendroveru no gal­venā ceļa un vadīja to pāri laukiem augšā uzkalnā. Kad bijām nonākuši uzkalna galotnē, viņš pagriezās un man uzsmaidīja.