- Ahora, - viņš teica, - ahora los pinguinos.[16]
Tad mēs sasniedzām virsotni, un aiz tās parādījās pingvīnu kolonija.
Priekšā izbeidzās zemie, brūnie krūmi, un to vietā parādījās plašs, saules karstumā saplaisājis smilšu klajums. No jūras to atdalīja puslokā izliekušās ļoti stāvas, ap divsimt pēdu augstas baltu smilšu kāpas. Tuksnesīgajā apkārtnē, ko no jūras vējiem pasargāja smilšu kāpu loki, pingvīni bija ierīkojuši savu pilsētu. Cik tālu vien sniedzās skatiens, smiltīs vīdēja ligzdalas, dažas tikai pavirši izkārpītas, citas pat vairākas pēdas dziļas. Šie krāteri piešķīra vietai tādu kā mēness ainavas izskatu, kādu izdodas redzēt ar spēcīgu teleskopu. Starp krāteriem kūņojās lielākā pingvīnu kolonija, kādu jebkad biju redzējis, - gluži kā vesela jūra mazītiņu viesmīļu, pingvīni svinīgi šļūkāja pa smiltīm šurpu turpu, it kā sagumuši no nemitīgas pārlieku smagu paplāšu nēsāšanas. Viņu skaits bija neizmērojams, tālumā pie horizonta melnbaltie ķermenīši saplūda kā karstuma miglā. Skats bija elpu aizraujošs. Mēs lēni izbraucām cauri krūmiem, līdz nonācām pie šīs gigantiskās ligzdalu meduskāres malas, tad apturējām mašīnu un izkāpām.
Mēs stāvējām un vērojām pingvīnus, un putni tikpat godbijīgi un ieinteresēti stāvēja un vēroja mūs. Kamēr vien nekustīgi atradāmies pie automašīnas, pingvīni no mums nebaidījās. Lielākā daļa putnu, protams, bija pieauguši, taču katrā ligzdalā varēja redzēt vienu vai divus jaunuļus, joprojām klātus ar mazuļu pūkām; mazuļi vēroja mūs lielām, valgām, tumšām acīm un atgādināja tuklas, kautrīgas debitantes pārlieku lielos sudrablapsu kažokos. Pieaugušajiem pingvīniem, kas izskatījās glīti un kārtīgi savos melnbaltajos uzvalkos, bija sarkana pa- sekste ap knābja pamatni un ielu tirgotāju spožās, plēsonīgās acis. Kad tuvojāmies, tie kāpās atpakaļ pie lizgdalām, brīdinoši šūpodami galvas, līdz lāgiem atskatījās, pilnīgi pagriezuši galvu atpakaļ. Ja pienācām pārāk tuvu, pingvīni atmuguriski ierāpās ligzdalās un, joprojām enerģiski purinādami galvas, pamazām nozuda. Toties mazuļi ļāva sev pietuvoties līdz pat četru pēdu attālumam, tikai tad viņu nervi neizturēja, tie apsviedās un ienira ligzdalās, tā ka virspusē rēgojās tikai pūkainās pēcpuses un enerģiski trīcošās pēdas.
No sākuma plašās kolonijas klaigas un mūžīgā kustība izraisīja apmulsumu. Vēja nemitīgās šalkoņas fonā izdalījās jaunuļu pīkstieni un pieaugušo pingvīnu gari stieptā, ēzeļu brēcieniem līdzīgā taurēšana, kad tie, stīvi izslējušies un pleznas papletuši, stāvēja un līksmi gavilēja, saslējuši knābjus pret zilajām debe- slm. Sākumā nebija iespējams izšķirties, uz kuru pusi vispirms vērst skatienu, jo jaunuļu un pieaugušo pingvīnu nemitīgās kustības izskatījās juceklīgas un bezmērķīgas. Taču pēc pāris stundām mēs pieradām pie milzīgā putnu bara klātbūtnes un sākām izprast to dienas kārtību. Vispirms kļuva skaidrs, ka kolonijā lielākoties pārvietojas pieaugušie putni. Daudzi pingvīni stāvēja pie ligzdalām, acīmredzot apsargādami mazuļus, bet tikpat liela daļa nemitīgi pastaigājās šurpu turpu vai nu jūras virzienā, vai atpakaļ no tās. Attālās smilšu kāpas bija kā nosētas ar mazajiem, tūļīgajiem pingvīniem, kas vai nu trausās augšup, vai šļūca lejup. Nemitīgā kustība uz jūru un atpakaļ aizņēma lielu daļu pingvīnu dienas, turklāt tas bija varoņdarbs, kas pelna sīkāku aprakstu. Trīs nedēļas diendienā vērojot koloniju un dzīvojot kopā ar pingvīniem, mēs atklājām, kā tas notiek.
Agri no rīta viens no ģimenes pieaugušajiem putniem (vai nu tēvs, vai māte) devās uz jūru, atstājot dzīvesbiedru sargāt mazuļus. Lai nokļūtu līdz jūrai, putniem nācās nosoļot apmēram pusotru jūdzi pa ārkārtīgi sarežģītu un nogurdinošu apvidu. Vispirms nācās izlavierēt cauri kolonijas ligzdalu sarežģītajam labirintam, līdz izdevās sasniegt, ja tā atļauts izteikties, pilsētas nomali, kur pingvīni vaigā saskārās ar saules karstumā saplaisājušo, milzīgam bilžu rēbusam līdzīgo tuksnesi. Jau agri no rīta šis smiltājs sakarsa tik pamatīgi, ka svilināja pēdas, un tomēr pingvīni pienākuma apziņā čakli čāpoja tam pāri, itin bieži kā transā attupdamies atpūsties. Šis ceļa gabals pingvīniem aizņēma apmēram pusstundu. Nonākuši otrā malā, viņi saskārās ar citu šķērsli - smilšu kāpām, kas slējās pāri sīkajiem augumiņiem kā sniegbalti, divsimt pēdu augsti Himalaji ar stāvām smalku, birstošu smilšu nogāzēm. Pat mums nelikās viegli pārvarēt šīs kāpas, kur nu vēl tik neveikliem putniem kā pingvīni.
Sasnieguši kāpu pakāji, pingvīni parasti kādas desmit minūtes atpūtās. Daži vienkārši apcerīgi attupās, citi nozvēlās uz vēdera un gulēja elsodami. Atpūtušies viņi apņēmīgi pieslējās kājās un sāka kāpienu augšup. Sakopojuši spēkus, pingvīni traucās augšup pa nogāzi, acīmredzot cerēdami pievārēt grūtāko posmu, cik ātri vien iespējams. Taču jau pēc ceturtdaļas ceļa pārvarēšanas straujais kāpums apsīka - gaita kļuva gausāka un bieži nācās apstāties, lai atpūstos. Nogāzei kļūstot aizvien stāvākai, putniem beigu beigās nācās laisties smiltīs peldus uz vēdera un airēties ar spārniem. Tad ar pēdējo straujo, neprātīgo piepūli viņiem izdevās sasniegt virsotni, kur putni, brīdi triumfēdami, stāvēja un priekā plivināja spārnus, tad atlaidās uz vēdera desmit minūtes atpūsties. Viņi bija paveikuši pusceļu un no šaurās, naža asmenim līdzīgās kores vēroja pusjū- dzes attālumā mirgojošo auksto, vilinošo jūru. Tomēr pirms ieniršanas jūrā viņiem vēl bija pieveicama kāpas pretējā nogāze, ceturtdaļjūdze pa krūmājiem un vairāki simti jardu akmeņainas pludmales.
Nokāpšana pingvīniem, protams, pūles nesagādāja, un viņi to veica divējādi, turklāt abus paņēmienus bija vienlīdz uzjautrinoši vērot. Viņi vai nu ļoti svinīgi sāka kāpt lejup un, nogāzei kļūstot stāvākai, traucās aizvien straujāk un straujāk, līdz beidzot gluži necienīgā veidā lēkšoja, vai arī laidās lejup guļus uz vēdera, airēdamies pa smiltīm ar kājām un spārniem gluži kā peldot. Jebkurā gadījumā pingvīni nonāca kāpas pakājē kopā ar mazu smilšu šļūdoni, pieslējās kājās, noskurinājās un cauri briksnājam apņēmīgi devās uz jūras pusi. Taču likās, ka tieši atlikušie pārsimt jardi ir putniem visnogurdinošākie. Jūra bija turpat blakus, tā bija tik zila, tik vizoša, tā šalkoja tik aicinoši, taču vēl nācās līdz pagurumam vilkties pāri akmeņainajai pludmalei, oļiem čirkstot un ļogoties tā, ka vai jākrīt no kājām.
Tomēr beidzot mokas bija galā, pingvīni dīvainā, sagumušā gaitā skriešus pārvarēja pēdējās pāris pēdas un tad, pēkšņi iz- slējušies, ienira vēsajā ūdenī. Kādas desmit minūtes viņi kā ekstāzē nira un virpuļoja saules pielietajos vilnīšos, noskalodami smiltis un putekļus no galvas un spārniem, plivināja sakarsušās, sāpošās kājas, griezās un lēkāja ūdenī, te ienirdami, te kā korķi izšaudamies virspusē. Kad pingvīni jutās pilnīgi atspirguši, tie ķērās pie nogurdinošās zvejošanas, bezbailīgi ignorēdami faktu, ka nāksies vēlreiz veikt to pašu nogurdinošo ceļojumu, pirms saķertā barība nonāks izsalkušo jaunuļu vēderos.
Kad pingvīni ar zivju pilniem vēderiem bija cauri skarbajam apvidum pievārējuši atpakaļceļu uz koloniju, tiem steidzīgi nācās ķerties pie rijīgo mazuļu barošanas. Šis process atgādināja tiklab boksu, kā brīvo cīņu, un tajā bija aizraujoši un uzjautrinoši nolūkoties. Kādas pingvīnu ģimenes ligzdala atradās pavisam tuvu tai vietai, kur mēs katru dienu atstājām lend- roveru, un gan abi pieaugušie, gan abi jaunuļi tik ļoti pierada pie mūsu klātbūtnes, ka ļāva mums vērot un filmēt viņus no aptuveni divdesmit pēdu attāluma, tāpēc mēs varējām novērot barošanas procesu visos sīkumos. Tikko pieaugušais pingvīns bija sasniedzis koloniju, viņam nācās izcīnīties cauri vairākiem tūkstošiem pingvīnēnu, iekams izdevās sasniegt savas mājas un paša bērnus. Ikviens jaunulis jutās pārliecināts, ka, itin uzstājīgi uzbrūkot pieaugušajam, izdosies to piespiest atrīt barību. Tāpēc pieaugušajam pingvīnam nācās manīgi vairīties no resnajiem, pūkainajiem mazuļiem kā pieredzējušam centra uzbrucējam futbola laukumā. Parasti pieaugušais laimīgi nonāca līdz savai ligzdalai, kur to joprojām neatlaidīgi vajāja divi trīs no svešajiem mazuļiem, kas bija visiem spēkiem apņēmušies piespiest tos pabarot. Nonācis mājās, pieaugušais pingvīns piepeši zaudēja pacietību, apsviedās un klupa virsū uzmākuļiem, knābdams tik enerģiski, ka mazuļu dūnas veseliem kušķiem kā dadža pūkas aizlidoja pāri visai kolonijai.