Kā jau teicu, biju muzejos redzējis visdažādākās indiāņu relikvijas, taču neviena no tām nelīdzinājās šeit redzamajam, jo Uiči man priekšā uz galda bija izbēris veselu kaudzi košu akmens priekšmetu, un katrs no tiem aizgrāba ar skaistumu un krāsainību. Tur bija bultu uzgaļi - no smalkiem un pēc izskata trausliem veidojumiem mazā pirkstiņa lielumā līdz pat tik lieliem kā ola. Tur bija karotes, kas darinātas no pāršķeltiem un rūpīgi izslīpētiem gliemežvākiem, gari, izliekti akmens kausiņi ēdamo gliemežu izkasīšanai no čaulām, kā bārdasnaži asi šķēpu uzgaļi, boleadoras bumbuļi, tik precīzi apaļi kā biljarda bumbas, ar šauru gropi pāri visam "ekvatoram" metamās auklas piestiprināšanai; visi priekšmeti bija tik nevainojami nostrādāti, ka negribējās ticēt - to darināšanā nav lietoti nekādi mehānismi. Vēl tur bija arī tīri dekoratīvi priekšmeti - glīti gliemežnīcu auskari ar caurumiņiem, nefrītam līdzīgu, lieliski izmeklētu zaļi dūmakainu akmentiņu krelles, no roņa kaula darināts nazis, kas bija tik smalki veidots, ka izskatījās vairāk pēc greznumpriekšmeta nekā praktiski lietojama griežamā. Nazis bija greznots ar pavisam vienkāršu līniju rakstu, taču ornaments bija ārkārtīgi rūpīgi izstrādāts.
Es sajūsmināts nespēju atrauties no šo priekšmetu pētīšanas. Daži no bultu uzgaļiem bija pavisam sīki - nespēju noticēt, ka tie vienkārši izšķaidīti no akmens, tomēr, paceļot pret gaismu, varēja saredzēt smalkās akmens plēksnīšu atšķaidījuma vietas. Vēl jo neticamākas izskatījās sīkā zāģzobiņu rinda ikviena, pat vismazākā uzgaļa malā, kas padarīja uzgali asāku un kodīgāku. Aplūkojot šos darinājumus, es īpaši apbrīnoju to daudzkrāsainību. Pingvīnu pludmalē gandrīz visi akmeņi bija brūni vai melni, pievilcīgākas krāsas oli nācās īpaši meklēt. Un tomēr ikviens, pat vismazākais bultas uzgalis, ikviens šķēpa uzgalis, īstenībā ikviens izmantotais akmentiņš nepārprotami bijis īpaši izraudzīts skaistās krāsas dēļ. Es saridāju bultu un šķēpu uzgaļus uz galdauta, kur tie vizēja kā trauslas pasakaina koka lapas. Daži bija sarkani ar tumšāku dzīslojumu sarecējušu asiņu krāsā, citi zaļi ar smalku, baltu ornamentu, zilgan- balti kā perlamutrs, dzelteni un balti ar melnām vai zilām, zemes sulu iekrāsotām sīkām plaisiņām. Ikviens darinājums bija īsts mākslas priekšmets ar skaistu formu, rūpīgi iztēsts, nogludināts un nopulēts, izveidots no skaistākā akmentiņa, kādu vien darinātājs bija spējis atrast. Bija skaidri redzams, ka šie priekšmeti veidoti ar mīlestību. Vienlaikus es atminējos - tos visus radījuši mežonīgie, neaptēstie, asinskārie un pilnīgi necivilizētie indiāņi, par kuru izzušanu nevienam galva nesāp!
Uiči izskatījās iepriecināts par manu nepārprotamo interesi un sajūsmu, kādu paudu par viņa relikviju krājumu, tāpēc vēlreiz iegāja guļamistabā un izvilka dienasgaismā vēl vienu kasti. Tajā atradās neparasts, no akmens veidots ierocis, kas atgādināja mazu hanteli. Rokturim, ko bija ērti satvert rokā, katrā galā - tātad virs un zem dūres - bija piestiprināta liela neprecīzas formas bumba. Kopā šis veidojums svēra kādas trīs mārciņas, tātad bija vērā ņemams ierocis, ar kuru iespējams sašķaidīt galvaskausu kā pūpēdi. Nākamais priekšmets, ko Uiči izcēla no kastes un godbijīgi iztina no zīdpapīra, patiesībā izskatījās tieši kā cietis no šīs akmens vāles. Tas bija indiāņa galvaskauss - balts kā ziloņkauls, ar lielu, robainu caurumu paura vidū.
Uiči stāstīja, ka jau daudzus gadus, kad vien darba dēļ gadījies atrasties attālākajā estansijas nostūri pie pingvīnu kolonijas, viņš esot meklējis indiāņu senlietas. Pēc viņa domām, indiāņi šo apvidu izmantojuši visai bieži, kaut arī nevienam nav zināms, kādiem nolūkiem. Saskaņā ar paša Uiči teoriju, jo plašo, līdzeno, šobrīd pingvīnu apdzīvoto teritoriju indiāņi izmantojuši kā savdabīgu arēnu, kur cilts jaunie vīrieši praktizējušies bultu šaušanā, šķēpa mešanā un boleadoras sviešanā, lai sapītu medījumam kājas. Viņš teica, ka otrpus smilšu kāpām esot lielā daudzumā atrodami tukši gliemežvāki. Es gan biju ievērojis prāvās, baltās gliemežnīcu kaudzes, no kurām daža bija savas trīs pēdas augsta un aizņēma pat ceturtdaļakru lielu teritoriju, tomēr biju tik ļoti nodevies pingvīnu filmēšanai, ka pievērsu kaudzēm tikai paviršu uzmanību. Pēc Uiči domām, tur atradies savdabīgs kūrorts, tāda kā indiāņu Mār- geita [17] . turp viņi devušies mieloties ar sulīgajiem moluskiem, kuri tur bijuši atrodami bagātīgos apjomos, meklēt akmeņainajā pludmalē oļus savu ieroču izgatavošanai un pie viena līdzenajā laukumā pavingrināties šo ieroču izmantošanā. Kāda gan vēl iemesla dēļ šeit būtu atrodamas prāvās gliemežvāku grēdas, kā arī kāpās un akmeņainajos laukumos tik lielā skaitā mētātos bultu un šķēpu uzgaļi, saplēstas kaklarotas un pat pa kādam sadragātam galvaskausam? Jāatzīst, ka Uiči pieņēmums man likās gaužām saprātīgs, kaut arī iespējams, ka profesionāls arheologs spētu šo teoriju kaut kādā veidā apgāzt. Mani pārņēma šausmas, iedomājoties vien, cik daudzi trauslie, skaistie bultu uzgaļi droši vien sadragāti zem lendrovera riteņiem, kamēr mēs bezbēdīgi braukājām šurpu turpu pa pingvīnu pilsētu. Es apņēmos nākamajā dienā, tikko būs pabeigta filmēšana, ķerties pie bultu uzgaļu meklēšanas.
Izrādījās, ka nākamajā dienā filmēšanai piemērota saules gaisma bija tikai divas stundas, tādēļ atlikušo daļu laika mēs pavadījām, dīvainās embriju pozās rāpodami pa smilšu kāpām un meklēdami bultu uzgaļus un citas indiāņu sadzīves atliekas. Ļoti drīz es sapratu, ka tas nepavisam nav tik vienkārši, kā izklausās. Savas ilggadīgās pieredzes mācīts, Uiči prata nekļūdīgi pamanīt priekšmetus no ievērojama attāluma.
- Esto, una[18], - viņš ik pa brīdim teica un smaidīdams ar kurpes purngalu norādīja uz lielu oļu kaudzi. Es tādos gadījumos cieši nopētīju norādīto vietu, tomēr nespēju saskatīt neko citu, kā vien neapstrādātas akmens šķembas.
- Esto, - viņš tad vēlreiz atkārtoja un noliecies pacēla brīnišķīgu lapas formas bultas uzgali, kas bija atradies tikai kādas piecas collas no manas rokas. Protams, tiklīdz atrašanās vieta bija norādīta, priekšmets bija tik nepārprotami saskatāms, ka nespēju noticēt, kā esmu to iepriekš palaidis garām. Laikam ritot, mēs pamazām iemanījāmies saskatīt labāk, un arī mūsu atradumu kaudzīte auga lielāka, tomēr, kamēr es čakli rāpoju pāri kāpām, Uiči joprojām uzjautrinājās, sekodams man, visā augumā izslējies, un paceldams manis tikko rūpīgi pārmeklētajā vietā trīs bultu uzgaļus, ko es tomēr biju pamanījies neieraudzīt. Tas atkārtojās tik regulāri, ka es, sāpošās muguras un smilšu kņudoņas acīs nomocīts, sāku turēt Uiči aizdomās, ka patiesībā viņš uzgaļus slēpj saujā un tikai izliekas tos atrodam, lai mani muļķotu. Tomēr Uiči pats izkliedēja manas nelāgās aizdomas, piepeši noliekdamies un norādīdams uz šķembu laukumiņu, ko tobrīd pārmeklēju.