- Esto, - viņš noliekdamies teica un rādīja uz pavisam niecīgu dzeltenu plankumiņu, kas vīdēja starp akmens šķembām. Es neticīgi blenzu uz norādīto vietu, tad uzmanīgi saņēmu pirkstos un izcēlu no šķembām brīnišķīgu dzeltenu bultas uzgali ar precīzi izveidotu atskabargainu maliņu. Starp akmeņiem bija saskatāma tikai kāda ceturtdaļcolla uzgaļa, bet Uiči to tik un tā bija ieraudzījis.
Tomēr drīz vien man izdevās viņam atspēlēties. Rāpdamies pāri smilšu laukumam uz nākamo oļu kaudzi, es ar kāju aizķēru kaut ko vizoši baltu. Noliecies es to pacēlu un pārsteigts konstatēju, ka tā ir skaista, aptuveni sešas collas gara harpūnas smaile, brīnišķīgi izgatavota no roņa kaula. Es pasaucu Uiči, un, kad parādīju savu atradumu, viņa acis iepletās. Viņš uzmanīgi paņēma smaili rokā, noslaucīja no tās smiltis un, sajūsmināti smaidīdams, vairākas reizes apgrozīja rokās. Viņš paskaidroja, ka šādas harpūnu smailes esot visgrūtāk atrodamas; viņš pats esot atradis tikai vienu, un tā pati esot bijusi tik salauzīta, ka neesot bijis vērts uzglabāt. Kopš tās reizes viņš esot nesekmīgi pūlējies atrast nebojātu harpūnas smaili, ko pievienot savai kolekcijai.
Pamazām tuvojās vakars; izklīduši pa kāpām, mēs joprojām bijām iegrimuši darbā. Apgājis apkārt smilšu valnim, es starp augstajām kāpām atradu mazu ieleju, ko greznoja divi trīs vēja izpluinīti, kropli kociņi. Apstājos, lai aizkūpinātu cigareti un atpūtinātu sāpošo muguru. Tuvojās saulrieta laiks, debesis iekrāsojās rožaini zaļas, un visapkārt valdīja miers un klusums, ko pārtrauca vienīgi jūras klusie čuksti. Es lēni soļoju uz priekšu pa mazo ieleju, kad pamanīju priekšā vieglu kustību. Pa kāpas muguru, vakara maltīti meklēdams, kā uzvelkamā rotaļlieta tecēja mazs, ļoti spalvains bruņnesis. Es vēroju dzīvnieciņu, kamēr tas nozuda kāpas otrā pusē, tad turpināju soļot. Zem viena no krūmiem pārsteigts ieraudzīju pingvīnu pāri, jo tik mīkstas smiltis viņi savām ligzdalām parasti neizvēlas. Tomēr šis pāris tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ bija izlēmis apmesties tieši šeit un izkārpījis smiltīs nelīdzenu ligzdalu, kurā tupēja viens pats pūkains pingvīnēns. Mazuļa vecāki, mani vērodami, ņēmās klabināt knābjus un šūpot galvas sānis, noskaitušies par savas vientulības iztraucēšanu. Es abus kādu brīdi vēroju, un tad ieraudzīju viņu ligzdalas rakšanas laikā izkārpīto smilšu kaudzē vīdam kaut ko baltu un gludu. Neņemdams vērā gandrīz histēriskos pingvīnu protestus, piegāju tuvāk un notrausu no priekšmeta smiltis. Manā priekšā gulēja lieliski saglabājies indiāņa galvaskauss - putni to acīmredzot bija izrakuši.
Apsēdos, uzlicis galvaskausu sev uz ceļgala, un, to aplūkodams, aizsmēķēju vēl vienu cigareti. Prātoju, kāds bijis šis izzu- dušais indiānis. Iztēlojos, kā viņš, attupies krastā, rūpīgi un prasmīgi atskalda no akmens sīksīciņas plēksnītes, veidodams vienu no tiem skaistajiem bultu uzgaļiem, kuri tagad knikstēja un šķindēja manā kabatā. Iztēlojos viņa smalki veidoto, brūno seju un tumšās acis, pāri pleciem krītošos matus un cieši augumam apņemto kuplo, brūno gvanako ādas apmetni, iztēlojos viņu stalti sēžam nevaldāma, neapkalta zirga mugurā. Vēros tukšajos acu dobumos un dedzīgi vēlējos, kaut varētu satikt cilvēku, kas spējis izgatavot kaut ko tik skaistu kā šie bultu uzgaļi. Brīdi apsvēru, varbūt paņemt galvaskausu līdzi uz Angliju un turēt goda vietā savā kabinetā kopā ar viņa mākslinieciskajiem darinājumiem. Taču tad es pavēros apkārt un mainīju domas. Tobrīd debesis vizēja dziestošā zilumā, tajās peldēja rožaini un zaļi mākonīši. Vēja dzītas smiltis, klusi šalkdamas, kā smalkas urdziņas plūda lejup no kāpas muguras. Dīvainie, pat spokainie krūmi tīkami, melodiski čīkstēja. Man šķita, ka indiānim patiktu rast savas mūža mājas tur, kur mitinās viņa paša kādreizējās zemes dzīvnieki - pingvīni un bruņneši. Tāpēc es izraku smiltīs bedri, ieliku tajā galvaskausu un atkal bedri saudzīgi aizbēru. Kad piecēlos kājās, strauji tumstošā apkārtne likās grimstam grūtsirdībā un visapkārt spēcīgāk nekā citkārt jautās izzudušo indiāņu gars. Es pat ticēju, ka, aši atskatījies, ieraudzīšu pret krāsaino debesu fonu zirgā sēdošu tēlu. Atvairījis šīs iedomas, soļoju atpakaļ uz lendroveru.
Kamēr kratīdamies un raustīdamies pustumsā braucām atpakaļ uz estansiju, Uiči ļoti klusi teica Marijai:
- Ziniet, senjorita, man tā vieta vienmēr uzdzen skumjas. Viņu gari ir allaž turpat līdzās, un man viņu ir žēl, jo gari nejūtas laimīgi.
Es jutos tieši tāpat.
Nākamajā dienā pirms došanās prom es atrasto harpūnas smaili uzdāvināju Uiči. Man bija bezgala žēl šķirties no vērtīgās relikvijas, taču estansijas saimnieks bija mūsu labā darījis tik daudz, ka šī dāvana likās vien niecīga pateicības zīme par viņa laipnību. Uiči bija ārkārtīgi iepriecināts, un es zināju, ka tagad harpūnas smaile, godbijīgi ievīstīta zīdpapīrā, radusi vietu lādē zem viņa gultas, pavisam tuvu vietai, kur tai pienāktos atrasties, - apraktai augstajā, vizošajā kāpā, kur tai pāri šalkotu smiltis, pingvīniem smagi soļojot savās gaitās.
NO GRĀMATAS "DIVI BUŠĀ" [19]
1948. gadā Jaunzēlandē tika izdarīts atklājums, kas neticamā kārtā uzmodināja visus pasaules ornitologus no ierastās, komai līdzīgās snaudas, - ne vairāk, ne mazāk, tika atklāts (pareizāk sakot, no jauna atklāts) putns, kas reiz jau izzudis, - putns, kuru pēdējos piecdesmit gadus uzskatīja par izmirušu. Šī putna, ko pilnā vārdā sauc kalnugrieze jeb takahe (Notornis mantelli), dzīvesstāsts ir gandrīz vai visneparastākais visā ornitoloģijas pasaulē.
Pirmā kalnugrieze tika atklāta 1850. gadā un sajūsmināja pat tālaika nosvērtos dabaszinātniekus. Putnu pazina maori gan Ziemeļu, gan Dienvidu salās - tiesa, ziemeļos tikai no fosilajām atliekām. Maori zināja stāstīt, ka Dienvidu salā takahe bijis visai parasts putns, sevišķi lielo šļūdoņu ezeru Teanau un Manapouri krastos. Patiesību sakot, putns bijis tik bieži sastopams, ka maori katru ziemu, kad dziļais sniegs augstu kalnos spiedis kalnugriezes meklēt barību zemākos apgabalos, esot rīkojuši medības, tomēr ap eiropiešu parādīšanos laiku bijuši atrodami vairs tikai pārakmeņojumi. Jau 1849. gadā daži roņu mednieki Rezolūcijas salā Daskija līcī noķēra pirmo dzīvo eksemplāru un izrīkojās tieši tā, kā tas cilvēkiem līdzīgos apstākļos raksturīgs, - apēda to. Divus gadus vēlāk tika atrasta un, domājams, tāpat apēsta vēl viena kalnugrieze, tomēr laimīgā kārtā abu putnu ādas ieguva kāds cilvēks, vārdā Mantels, un nosūtīja Londonas Dabaszinātņu muzejam. Kopš tā brīža par kalnugriezēm nekas nebija dzirdams veselus divdesmit astoņus gadus - tā nozuda tikpat mīklaini, kā uzradusies, līdz 1879. gadā vēl viens putns tika noķerts netālu no Teanau ezera, bet 1898. gadā tajā pašā apgabalā vēl kādu putnu nokoda suns. Pēc tam šķita, ka takahe patiesi izmirusi, sekodama cita slavena nelidojošā putna - dodo pēdās, jo pagāja piecdesmit gadi, bet no kalnugriezes nebija ne ziņas, ne miņas.
Taču Jaunzēlandes zinātnieks doktors Džefrijs Orbels neticēja, ka kalnugriezi piemeklējis dodo liktenis, un 1948. gadā noorganizēja īpašu ekspedīciju. Viņš izraudzījās meklējumiem senu šļūdoņa izveidotu ieleju augstu kalnos Teanau ezera rietumu krastā. Ekspedīcija cieta neveiksmi - ja neņem vērā atsevišķus grūti identificējamus pēdu nospiedumus un neparastas putnu balsis, nekādus kalnugriezes eksistences pierādījumus atrast neizdevās. Orbels tomēr nezaudēja dūšu, pēc septiņiem mēnešiem vēlreiz devās uz ieleju un patiesi atrada mazu izvairīgo putnu koloniju. Par šādu atklājumu sapņo katrs dabaszinātnieks, taču tas pa spēkam tikai vienam no miljona, tāpēc varu iedomāties un arī apskaust doktora Orbela sajūsmu, pirmo reizi ieraugot īstu, dzīvu kalnugriezi. Bez šaubām, jau nākamajā dienā ziņa par takahes atrašanu bija lasāma visu pasaules ziņu pirmajās lappusēs, savukārt Jaunzēlandes valdība, baiļodamās par ziņkārīgo, ornitologu un citu ceļotāju pārmērīgo pieplūdumu mazajā ielejā, kas varētu apdraudēt kalnugriežu koloniju, iejaucās un nekavējoties izsludināja visu plašo apvidu par rezervātu, tādā kārtā nodrošinot, ka kalnugriežu ielejā neiekļūst neviens cilvēks bez pienācīgas zinātniskas vai dabaspētnieciskas akreditācijas, un pat šo speciālistu apmeklējumi bija atļauti vienīgi valdības un Dabas aizsardzības departamenta uzraudzībā. Rezultātā kalnugriezes (saskaņā ar aptuveniem aprēķiniem, skaitā trīsdesmit vai piecdesmit) visbeidzot varēja apmēram septiņsimt kvadrātjūdžu lielajā teritorijā justies kā drošā patvērumā.