Tobrīd, kad Nendijai liktenīgajā naktī sākās dzīšanās, mēs uzskatījām, ka esam veikuši visus cilvēka spēkos esošos piesardzības pasākumus un tagad viss atkarīgs no Nendijas. Mēs varējām tikai vērot un nepieciešamības gadījumā sniegt palīdzību.
Gaidīšana plosīja mums nervus. Kopš mirkļa, kad ievērojām pirmo dzīšanos, līdz tam brīdim, kad Nendija jau turēja mazuli rokās, pagāja deviņas stundas un divdesmit četras minūtes - saskaņā ar citos zoodārzos gūtajiem novērojumiem, gorillu dzemdībām neiedomājami ilgs laiks. Nedabiski ilgās dzemdības noteica tas, ka mazulis piedzima tā sauktajā ventex pozā - ar seju uz leju. Kad Nendija jau bija pārspējusi visus zināmos dzemdību ilglaicīguma rekordus, mēs negribīgi, tomēr nopietni bijām sākuši apsvērt ķeizargrieziena iespēju, bet visbeidzot pie šā līdzekļa neķērāmies, jo Nendija gan bija nemierīga un cieta sāpes, taču likās vesela un spēcīga. Ķeizargrieziens ir tāda operāciju, kuru izvēlas tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumā, tāpēc nolēmām vēl nogaidīt. Par laimi, Nendija visu paveica pati, pirms bija apritējis mūsu noteiktais kritiskais laiks.
Ikviena Nendijas kustība no kontrakciju sākšanās līdz dzimšanas brīdim tika pierakstīta, un divsimt sešdesmit veiktie pieraksti kopumā veidoja visdetalizētāko gorillu dzemdību norises ainu, kāda jebkad izveidota. Nendija teicami notīrīja mazuli un apēda placentu un apvalkus. Mazuli viņa turēja ļoti maigi un bija piespiedusi sev cieši klāt, tāpēc mēs pamatoti cerējām, ka nekādu grūtību vairs nebūs. Taču tad atklājās negaidīts šķērslis - Nendijai nebija ne jausmas par to, kā mazulis barojams. Četras stundas pēc piedzimšanas mazais gorillēns centās zīst, taču Nendija viņu vilka nost no pupa.
Visilgākais laiks, kāds līdz šim dots gorilla mātītei zīdīšanas uzsākšanai, pirms mazuli tai atņem un baro mākslīgi, līdz šim bijis trīsdesmit divas stundas, taču mūsu gadījumā gorillēns bija tik dūšīgs un tik dedzīgi centās tikt pie pupa, ka mēs viņu atstājām pie Nendijas četrdesmit stundas. Tik un tā viņa neļāva mazulim zīst. Mums nācās iešaut Nendijai miegazāles un pievākt mazuli. Aiznesām viņu uz bērnistabu, kuras sienas un griesti bija gaumīgi izdekorēti ar Volta Disneja varoņu attēliem, lai mazulim būtu, kur piesiet acis, un ievietojām inkubatorā. Gorillēna pirmās kārīgi notiesātās maltītes sastāvēja no ūdens ar glikozi, pēc tam pievienojām arī cilvēkbērniem izbarojamu sausā piena maisījumu; mazais dūšīgi ēda un strauji pieņēmās svarā. Par godu apgabalam Kamerūnā, Āfrikas vistālākajā rietumu malā, kur sastopamas zemieņu gorillas, nosaucām Nendijas dēlu par Asumbo. Viņš izvērtās par paraugmazuli.
Trīs mēnešus vēlāk pienāca N'Pongo kārta. Viņa diemžēl neļāva laikus noprast par dzemdību sākšanos un neļāva mums arī laikus sagatavoties, jo iespējami bija vairāki datumi. Mēs par visu uzzinājām astoņos no rīta, kad mūsu zīdītāju mītnes pārvaldnieks Kventins Bloksems ieradās darbā un ieraudzīja N'Pongo tupam uz savas lāviņas un pilnīgi neliekamies zinis par mazuli, kas gulēja uz grīdas, vicināja rociņas un činkstēja. N'Pongo bija apēdusi placentu un notīrījusi mazo, tad nospriedusi, ka nu paveikusi gorillu dzimtas vairošanas labā visu, ko no viņas var prasīt, nolikusi savu bērnu uz grīdas un atstājusi savā vaļā. Kventins atvēra bīdāmās durvis, kas veda uz gorillu brīvdabas pastaigu vietu, un N'Pongo izgāja ārā, pa ceļam nepamezdama ne skatienu uz īdošā mazuļa pusi. Viņa nepārprotami ļāva noprast, ka gorillēna turpmākais liktenis ir mūsu rokās. Kventins pacēla brēcošo mazuli, un tas pievienojās Asumbo bērnistabas otrā inkubatorā. Arī šis mazulis bija vīriešu dzimuma, un par godu vēl vienam Kamerūnas apgabalam, kurā es savu Rietumāfrikas ekspedīciju laikā mēdzu ierīkot nometni, nosaucām to par Mamfi.
Abi gorillu puikas strauji auga un drīz vien no inkubatoriem pārcēlās uz groziem un mazbērnu sētiņām, un vēlāk, kad kļuva pārlieku nevaldāmi, uz būri zīdītāju mājā. Saules siltuma un svaiga gaisa ietekmē tie šeit auga vēl straujāk, dauzīja rotaļlietas un kā pieauguši gorillas rībināja sev pa krūtīm, cenzdamies mums pierādīt, cik viņi spēcīgi un nevaldāmi, kaut arī mazuļu burvīgie, vilnainie augumiņi un draiski dzirkstošās acis neļāva šai plātīgajai pozai noticēt.
Abi pērtiķēni tikko bija paguvuši iekārtoties jaunajā mājoklī, kad bērnistabā ieradās jauni iemītnieki - N'Pongo un Nendijai ar dažu nedēļu starplaiku atskrēja nākamie mazuļi. Arī šoreiz mums ar nožēlu nācās bērnus mātēm atņemt. Nendijai piedzima meita, ko nosaucām par Zairu, - šis fakts mūs ļoti iepriecināja, jo līdz šim gorillām nebrīvē dzima galvenokārt vīriešu kārtas mazuļi. Toties N'Pongo otrais dēlēns Tatu, izliets tēvs, bija laikam gan visglītākais mazulis, kāds jebkad parādījies mūsu gorillu ģimenē. Šīs grāmatas rakstīšanas brīdī Nendija gaida jau trešo mazuli, un es nešaubos, ka N'Pongo drīz sekos viņas piemēram. Ja arī gaidāmās dzemdības noritēs bez sarežģījumiem, mēs būsim trīs gadu laikā ieguvuši sešus mazuļus, kas jebkurā gadījumā uzskatāms par lielisku rezultātu, ja patur prātā, ka pirmais gorilla nebrīvē piedzimis tikai pirms divdesmit viena gada - 1956. gadā, un kopš tā laika pieredzētas vienīgi septiņdesmit četras veiksmīgas mazuļu piedzimšanas. Cerams, ka varēsim paturēt sev vismaz trīs no šiem mazuļiem, lai nākotnē, kad Džambo, N'Pongo un Nendija būs pārāk veci pēcnācēju radīšanai, varētu izveidot jaunu pavairošanas grupu. Mēs vēlamies panākt, lai pavairošanas grupām pietiktu tepat zoodārzā dzimušu dzīvnieku un nenāktos gūstīt gorillas savvaļā, gluži otrādi - mēs spētu apgādāt ar saviem eksemplāriem ari citus zoodārzus.
NO GRĀMATAS "ŠĶIRSTA JUBILEJA"
Tagad, septiņdesmito gadu sākumā, mums ir teicami panākumi retu dzīvnieku pavairošanā, un mūsu apgādībā esošo sugu saraksts ievērojami pieaudzis. Galvenokārt tas ir manu kolekcionēšanas ekspedīciju rezultāts, bet es esmu dzīvniekus pircis arī no citiem zoodārziem vai pat no vairumtirgotājiem. Tolaik tirgošanās ar retiem dzīvniekiem nebija aizliegta kā šobrīd, un bieži vien pirkšana bija veiksmīgākais veids, kā tikt pie dzīvniekiem pavairošanas koloniju veidošanai. Es uzskatīju, ka ērtas mājas Džērsijā, kur dzīvniekiem nodrošināti dzīves un vairošanās apstākļi, noteikti ir labāka izvēle nekā nīkšana tirgotāju veikalos vai nenozīmīgās, mazās kolekcijās. (Šobrīd, protams, mēs un lielākā daļa ievērojamu zoodārzu maināmies ar retiem dzīvniekiem vai aizdodam tos cits citam, nenorēķinoties naudā.) Mēs joprojām sirgām ar hronisko kaiti - naudas badu, tomēr attīstījāmies, un mūsu reputācija kļuva aizvien labāka, tā ka cilvēki ārpus zoodārzu sabiedrības sāka saprast mūsu motīvus un ne tikai uzteica mūsu panākumus, bet arī devīgi atbalstīja mūsu darbu finansiāli.
Toreiz es tikko grasījos doties uz savu mazo namiņu Francijas dienvidos, lai ķertos pie iztikas naudas pelnīšanas, rakstīdams grāmatu, kad uzzināju, ka salu ar savu apciemojumu grasās pagodināt princese Anna. Pārējie uzstāja, lai es sazvanu varasvīrus, kas organizē šādus pasākumus, un it kā nevainīgi apjautājos, vai princesi ir paredzēts vest uz muižas ēku, lai satiktos ar dzīvniekiem. Es teicu, ka vienkārši noskaidroju situāciju, jo grasos doties uz Franciju, taču, protams, pārcelšu savu ceļojumu, ja Viņas Karaliskā augstība vēlētos mūs pagodināt ar savu klātbūtni. Varasvīri bija šokēti. Rādīt princesei zoodārzu?