Nekad! Viņas vizītes plāns esot pārlieku noslogots. Turklāt viņiem padomā esot daudz interesantākas izklaides iespējas, ko princesei piedāvāt, piemēram, jaunā notekūdeņu sistēma (laikam tā to sauca). Mazliet noskaities, ka mūs uzskata par neinteresantāku vietu nekā notekūdeņu sistēma, es par to pastāstīju valdei; valde paziņoja, ka tas esot smieklīgi. Man jāzvanot vēlreiz. Es tā ari izdarīju un izteicu cerību, ka esmu pareizi saprasts: es grasos doties uz Franciju un palikt tur, līdz būšu pabeidzis grāmatu. Atbilde bija noraidoša. Notekūdeņi princesi interesējot vairāk nekā izzūdošo dzīvnieku sugu glābšana. Tā nu es aizbraucu uz Franciju.
Biju ticis līdz otrajai nodaļai, kad man drudžainā steigā piezvanīja no Džērsijas. Princese izteikusi vēlēšanos apskatīt zoodārzu. Vai es, lūdzu, varētu ierasties? Nē, es atteicu, nevarētu vis. Esmu aizbraucis uz Franciju un tur arī domāju palikt, lai rakstot nopelnītu sev maizes kumosu. Protams, es pilnīgi noteikti biju gatavs atgriezties zoodārzā, taču varasvīru neizdarība mani bija aizvainojusi, un es nolēmu likt viņiem mazliet pasvīst. Sekoja vēl citi telefona zvani. Kukuļošana, šantāža, glaimi un lišķēšanās neatstāja uz mani nekādu iespaidu. Visbeidzot, kad tā vien likās, ka visi vizītes sagatavošanā iesaistītie grasās masveidā doties nāvē, es žēlsirdīgi piekritu atgriezties. Dienvidfrancijas tālumos es dzirdēju no Džērsijas atskanam atvieglojuma nopūtu.
Nekad agrāk man nebija gadījies piedalīties šādā vizītē. Mans vienīgais kontakts ar karalisku personu bija gluži perifērisks - kādreiz jaunībā es, stāvēdams vienā pūlī ar simt tūkstošiem citu cilvēku, biju par godu kādai no tām vicinājis mazu papīra karodziņu. Man nebija ne jausmas, cik sarežģīti ir šādi pasākumi, cik sparīgi drošībnieki izpēta katru kaktiņu un stūrīti (es vaicāju, vai viņi vēlas pārmeklēt arī gorillas, bet viņi atteicās), cik rūpīgi tiek hronometrēts ikkatrs solis. Lai parādītu princesei septiņus simtus zoodārza dzīvnieku, kas izvietoti vairāk nekā divdesmit akru lielā teritorijā, un paskaidrotu par tresta uzdevumiem, man bija atvēlētas divdesmit piecas minūtes. Es spriedu, ka manam sirdsmieram nekādu labumu nedos apjautāšanās, cik daudz laika atvēlēts notekūdeņiem.
Nepārprotami, ka šai vizītei lemts noritēt mundrā riksī, nevis civilizētā pastaigu solī, tāpēc bija ļoti būtiski izvēlēties tos dzīvniekus, kuri princesei varētu visvairāk interesēt, un - vēl svarīgāk - sapulcēt tos vienkopus. Gaidāmā tikšanās ar karalisku personu, kā es atklāju, atstāj uz cilvēku savādu iespaidu. Ko lai es viņai saku? Pēkšņi visi mūsu sasniegumi un centieni šķita tieši tik interesanti kā vikāra sprediķis. Viss šis pasākums likās viena liela kļūda. Vēlējos, kaut atrastos Francijā, taču nekur aizbēgt nevarēju. Kamēr gaidīju piebraucam mašīnu, jutos tā, it kā grasītos pirmo reizi mūžā kāpt uz skatuves, rokas kā dzirnavu spārni, kājas kā ar līmi pildītas Temzas liellaivas un galva tik tukša kā pēc lobotomijas operācijas. Tajā mirklī, kad princese izkāpa no mašīnas un es noliecos pār viņas roku, viss mans satraukums izzuda. Es pavadīju pa zoodārzu skaistu, elegantu, ārkārtīgi inteliģentu sievieti, kas bija ieinteresēta un uzdeva negaidītus jautājumus. Es vēlējos, kaut pavadoņi pazustu, jo viņi nervozi šļūkāja un čivināja mums aiz muguras, un vēl jo dedzīgāk ilgojos, kaut nozustu preses pārstāvji, kas mūsu priekšā pieliekušies skripstināja aparātus kā prātā jukušu circeņu bars. Domāju, ka šī situācija bija mana posta cēlonis, jo lika man izdarīt vistrakāko no iespējamām kļūmēm.
Mēs tuvojāmies būru rindai, no kuriem vienā tolaik mitinājās krāšņs mandrilu tēviņš, vārdā Friskijs. Viņš bija pilnā plaukumā - šādu apzīmējumu var piemērot vienīgi mandrilam. Friskija deguna virspuse, deguna gals un lūpas bija koši sarkanas kā tikko nokrāsotas ar lūpu krāsu, katrā deguna pusē vidēja koša, rudzupuķu zila svītra. Šādi dekorētā seja rudi zaļas vilnas un baltas bārdas ielokā kopumā atgādināja mežonīgu juju masku, kādas sastopamas senajās ciltis, kuru kulinārajās aktivitātēs ietilpst kaimiņu pieklājīga pārvēršana cepešos. Friskijs no priekšpuses, ņurdēdams un rādīdams zobus, izskatījās gana iespaidīgs, tomēr pēcpuse, ko viņš strauji pavērsa pret skatītāju, gandrīz vispār nepakļāvās aprakstam. Klāta smalkiem zaļganiem un baltiem matiņiem, tā radīja iespaidu, ka Friskijs būtu apsēdies uz svaigi, pārlieku patriotiski krāsota poda vāka. Dibena ārmala un dzimumorgāni bija rudzupuķu zili, bet vidus - indīgi košā saulrieta sarkanā krāsā. Biju ievērojis, ka visas sievietes, kurām iepriekš tiku izrādījis zoodārzu, Friskija dibena cēlums iespaidoja vairāk nekā priekšpuse, un attiecīgi izstrādājis muļķīgu paradumu, kuru idiotiskā kārtā liku lietā arī šoreiz. Kad mēs pienācām būrim klāt, Friskijs noņurdējās un apsviedās pret mums ar savu saulrieta dibengalu.
- Brīnišķīgs dzīvnieks, kundze, - es teicu princesei. - Vai nebūtu daiļi, ja jūsu pēcpuse būtu tikpat koša?
Saklausīju, kā svītai aizmugurē aizcērtas elpa un izlaužas pāris izmisīgu pīkstienu, kādus varētu izdvest mirstošas lauku peles. Es dziļā izmisumā sapratu, ka esmu izrunājies aplami. Princese rūpīgi nopētīja Friskija anatomiju.
- Nē, - viņa pārliecināti atteica, - nedomāju vis.
Mēs gājām tālāk.
Kad princese bija aizgājusi, es izdzēru vairākus prāvus mēriņus, lai nomierinātos, un tad aptvēru, ka esmu (joprojām lietojot piemēru no dzīvnieku pasaules) no zīda somiņas uztaisījis cūkas ausi. Biju nodomājis lūgt princesi kļūt par mūsu patronesi, bet kādas man tagad bija izredzes? Kura princese, būdama pie pilna prāta, nopietni apsvērtu šādu priekšlikumu, ja organizācijas vadītājs apvaicājies, vai viņai netiktos savas gluži piemērotās ķermeņa daļas vietā redzēt mandrila pēcpusi? Atvainošanās nelīdzētu, kas darīts - padarīts.
Pēc vairākām nedēļām, pārējo uzmundrināts, es uzrakstīju princesei vēstuli un lūdzu kļūt par zoodārza patronesi. Man par neticību un prieku, viņa piekrita. Neesmu pārliecināts, kāda tieši šajā lietā bijusi Friskija loma, bet es viņam kā pateicības dāvanu pasniedzu kārbiņu Smarties, kuru kliedzošās krāsas tik ļoti atgādināja viņu pašu.
NO GRĀMATAS "PLEKSTES FILEJAS"
Starp sešpadsmit un divdesmit divu gadu vecumu liels daudzums izskatīgu jaunu sieviešu peldēja manā dzīvē iekšā un ārā, taču neviena no viņām neatstāja uz mani dziļu iespaidu; vienīgais izņēmums bija Ursula Pendragone Vaita. Vairākus gadus viņa šaudījās manā dzīvē iekšā un ārā ar tādu monotonu regularitāti kā dzeguze no pulksteņa, un es atklāju, ka no visām draudzenītēm, kādas man bijušas, viņa vienīgā spējusi modināt manī jūtas, kas svārstījās no nemiera un izmisuma līdz elpu aizraujošai dievināšanai un pavisam vienkāršām šausmām.
Pirmo reizi Ursula iekļuva manā uzmanības lokā 27. autobusa augšstāvā, kas cēli peldēja cauri Bornmutai, šim visveselīgākajam piekrastes kūrortam, kur es tolaik dzīvoju. Es biju ieņēmis pēdējo solu, kamēr Ursula un viņas pavadonis sēdēja priekšpusē. Iespējams, ka mana uzmanība netiktu viņai pievērsta, ja nebūtu viņas balss, melodiskas un tik caururbjošas un visu pārņemošas kā kanārijputniņam. Skatīdamies apkārt, lai atrastu šī tīkamā Roudīnas [24] akcenta avotu, es uztvēru Ursu- las profilu, un tas mani mirklī pienagloja.