Es nopirku avīzi un noskatījos, kā Ursula nozūd dāmu istabā, vicinādama to par brīdinājumu mikrobiem, un es spriedu, vai kaut viens no viņas daudzajiem draudziņiem jelkad aprakstījis viņu kā pūtīšu pilnību.
Pēc dažām minūtēm Ursula parādījās smaidoša un acīmredzami brīva no mikrobiem, es iestūmu viņu taksī un aizvedu uz restorānu, kurā biju pasūtījis galdiņu. Kad bijām iegājuši restorānā un iekārtojušies, viesmīlis izritināja mūsu priekšā divas milzīgas ēdienkartes. Atcerēdamies mana drauga padomu, es veikli izņēmu ēdienkarti Ursulai no rokām.
- Es izvēlēšos tavā vietā, - es teicu. - Esmu gardēdis.
- Tiešām? - Ursula jautāja. - Bet tu taču neesi indietis, vai ne?
- Kāds tam sakars ar indiešiem? - es apjautājos.
- Nu kā, es domāju, tie nāk no Indijas, - viņa teica.
- Kas? Gardēži? - es pārsteigts jautāju.
- Nu ja, - viņa apgalvoja. - Vai tad tie nav tie ļauži, kas visu laiku pavada, blenzdami sev puncī?
- Nē, nē. Tu esi iedomājusies kaut ko pavisam citu [28] , - es atbildēju. - Lai nu kā, tagad paklusē un ļauj man pasūtīt.
Es pasūtīju pieticīgu, tomēr pieklājīgu maltīti, un pudeli vīna. Ursula bez mitas pļāpāja. Viņai bija milzum daudz draugu, un viņa uzskatīja, ka sarunu biedram tie visi jāpazīst, un katra to rīcība viņu interesēja. No stāstītā bija skaidri saprotams, ka lielāko daļu savas dzīves Ursula pavada, mēģinādama pārveidot savu draugu dzīves, vienalga, vai viņi to vēlas vai ne. Viņa čaloja kā strautiņš, un es kā transā klausījos.
- Es ļoti raizējos par Tobiju, - viņa man atzinās, noliekusies pāri garneļu salātiem. - Es tiešām ļoti par viņu raizējos. Es domāju, ka viņam ir pret kādu slepena kaislība un tā viņu vienkārši beidz nost. Bet tētuks man nepiekrīt. Tētuks saka, daudz netrūkstot, lai viņš kļūtu nesakarīgs.
- Nesakarīgs?
- Jā. Zini, viņš pārāk daudz dzer [29] .
Angļu valoda gan ir tik bagāta, es spriedu, ka faktiski šo vārdu vienā mierā var izmantot, lai raksturotu alkoholiķi.
- Viņam vajadzētu iestāties Anonīmajos Nesakarībniekos, - es neapdomīgi teicu.
- Kas tie tādi? - Ursula jautāja, acis iepletusi.
- Nu, zini, tā ir tāda kā slepena sabiedrība, kurā iestājas… iestājas tie… ēēē… nesakarībnieki, kuri cenšas paši un mēģina palīdzēt citiem… nu, pamest to lietu un kļūt… ēēē… kļūt par…
- Par sakarībniekiem! - Ursula līksmi iespiedzās.
Jāatzīstas, ka šādu galarezultātu es nebiju varējis iedomāties.
Vēlāk viņa noliecās pāri savai filet mignon porcijai un ieurbās manī ar savu zilo acu kvēlo skatienu.
- Vai tu jau zini par Suzannu? - Ursula čukstēja. Viņas čuksts bija vēl skaidrāk saklausāms nekā normālā balss.
- Ēēē… nē, - es atzinos.
- Zini, viņa palika stāvoklī. Un viņai būtu analfabētisks[30] bērns!
Es apsmadzeņoju šo ziņu.
- Ar modernajām izglītības metodēm… - es iesāku.
- Neesi muļķis! Viņa neko nelietoja, - Ursula nošņācās. - Tieši tas ir pats stulbākais, un viņas tēvs, dabiski, teica, ka negrasās ļaut visādiem analfabētiem aptumšot viņa ģimenes pavardu.
- Dabiski, - es piekritu. - Tas to padarītu par tādu kā Do-the- Girls namu [31] .
- Tieši tā! - Ursula apstiprināja. - Tāpēc tēvs lika viņai izdarīt šķīstīšanos.
- Lai nomazgātu grēku? - es apjautājos.
- Nē, dumjais. Lai atbrīvotos no bērna.
- Un viņa to izdarīja? - es vaicāju.
- Jā. Tēvs viņu aizsūtīja uz Londonu. Tas maksāja drausmīgi daudz naudas, un nabaga mīlulīte izskatījās šausmīgi, kad atgriezās. Es nudien domāju, ka viņas tēvs rīkojās netaisni.
Ap to laiku lielākā daļa apkārtējo galdiņu restorānā klausījās mūsu sarunā ar aizturētu elpu.
Dzerdama kafiju, Ursula man stāstīja garu un ļoti sarežģītu stāstu par dažiem saviem draugiem, kas ir šausmīgā postā un kam viņa vēlas palīdzēt. Es neklausījos pārāk uzmanīgi, kamēr pēkšņi viņa teica:
- Nu jā, tad es neko nevarēju šajā lietā darīt, jo mammuks saaukstējies gulēja gultā un tētuks gribēja, lai es viņam pagatavoju agrīnas pusdienas, jo viņš grasījās vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Un tad…
- Ko tavs tēvs grasījās darīt? - es pārjautāju.
- Vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Šis bija kļuvis ļoti mežonīgs un bīstams.
Es sajūsmināts prātoju, kā gan iespējams izkritizēt mežonīgu un bīstamu bulli? Tomēr biju pietiekoši saprātīgs, lai Ur- sulai to nejautātu.
- Klau, pasteidzies ar kafiju, - es ieteicos. - Citādi mēs nokavēsim koncertu.
- Ooo, jā! - viņa atsaucās. - Mēs nedrīkstam nokavēt.
Viņa vienā malkā izdzēra kafiju, es samaksāju un izvadīju
viņu no restorāna. Mēs izgājām cauri parkam, kurš kā par izsmieklu dēvēts par Bornmutas Prieka dārziem, garām novītušiem rododendriem un seklam baseinam, un beidzot sasniedzām Paviljonu.
Pa ceļam uz mūsu sēdvietām Ursula ietiepās, ka ņems savu miniatūro piknika grozu līdzi.
- Kāpēc tu to neatstāj garderobē? - es jautāju, jo grozs, godīgi sakot, bija visai apjomīgs priekšmets.
- Es neuzticos garderobēm, - Ursula drūmi paziņoja. - Garderobēs cilvēki dara dīvainas lietas.
Lai aiztaupītu aizkavēšanos, es nejautāju, kādas gan dīvainas lietas cilvēki dara garderobēs, un mēs apsēdāmies savās vietās, novietojuši grozu starp kājām.
Paviljons pamazām pildījās ar parasto dedzīgo mūzikas mīļotāju bariem, kas apmeklē koncertus. Kad parādījās orķestra vadītājs, Ursula ņēmās dedzīgi aplaudēt. Tad viņa noliecās pie manis un teica:
- Es domāju, ka šis diriģents ir tik glīts, vai ne?
Es neuzskatīju, ka būtu īstais brīdis labot viņas teikto. Drīz vien parādījās diriģents, un Ursula atkal ar lielu sajūsmu izplūda aplausos un tad, dziļi nopūzdamās, atlaidās krēslā. Viņa paskatījās uz mani un sajūsmināta pasmaidīja.
- Es tik ļoti ilgojos pēc tā, dārgum, - viņa teica.
Koncertā spēlēja Mocartu, komponistu, kuru es ļoti mīlu.
Drīz vien es sapratu, ko mans draugs bija domājis, stāstīdams par Ursulas postošo ietekmi uz mūziku. Tiklīdz mūzikā uz mirkli iestājās niecīgākā pauze, Ursula ņēmās aplaudēt. Drīz es iemanījos, kad cilvēki bija mūs šņācot kušinājuši, veikli saķert viņas rokas, kad tās šāvās augšup, lai aplaudētu skaņdarba vidū. Katru reizi viņa mēdza uzmest man sāpju pilnu skatienu un teikt:
- Dārgum, piedod. Es domāju, ka viņi beiguši.
Ja nemaldos, tas bija ceturtā skaņdarba laikā, kad es sajutu grozu sakustamies. Pirmajā mirklī es nodomāju, ka kļūdos, bet tad atspiedu pret to kāju un, šaubu nekādu, grozs raustījās. Es paskatījos uz Ursulu, kura sēdēja, acis aizmiegusi, un ik pa brīdim kustināja rādītājpirkstu mūzikas ritmā.
- Ursula! - es čukstēju.
- Jā, dārgum, - viņa atteica, neatvērdama acis.
- Kas tev ir tajā grozā? - es jautāju. Viņa pārsteigta atvēra acis un paskatījās uz mani.
- Ko tu gribi teikt? - viņa piesardzīgi jautāja.
- Grozā kaut kas kustas, - es teicu.
- Kuš! - mums visapkārt atskanēja niknu balsu koris.
- Tas nav iespējams, - viņa aizstāvējās, - ja nu vienīgi zāles beigušas darboties.