- Kas tev ir tajā grozā? - es neatlaidos.
- Ak, nekas sevišķs. Tikai dāvana vienam cilvēkam.
Viņa noliecās un padarbojās gar vāku, pacēla to un izcēla no groza mazu, sniegbaltu pekinieti ar milzīgām, melnām acīm.
Teikt, ka biju šokēts, nozīmētu manas izjūtas mīkstināt. Galu galā Bornmutas koncertpublika uztvēra mūziku ļoti nopietni, un suns būtu pēdējais, ko viņi gribētu vai, nudien, pieļautu Paviljona telpās.
- Ak, nolādēts! - Ursula teica, skatīdamās uz pekinieša diezgan apburošo, mazo, strupo degunteli. - Zāles beigušas darboties.
- Klau, liec viņu atpakaļ grozā! - es šņācu.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
Ursula noliecās, lai ieliktu kucēnu atpakaļ grozā. Tas klīrīgi nožāvājās viņai sejā un tad pēkšņi un negaidīti izlocījās. Viņa izlaida to no rokām.
- Ooo! - Ursula iespiedzās. - Es nometu viņu! Es nometu
vinu!
>
- Apklusti! - es uzsaucu.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
Es pasniedzos un mēģināju kucēnu atrast, bet tas, acīmredzot sapriecājies, ka izdevies atbrīvoties no cietuma, cauri kāju mežam aizrikšoja prom pa rindu.
- Ko mēs tagad iesāksim?- Ursula jautāja.
- Paklau, apklusti un atstāj to manā ziņā.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
Mēs kušējām kādu minūti, kamēr es drudžaini domāju. Kā vispār iespējams atrast pekinieti starp visiem šiem sēdekļiem un kājām, neizjaucot visu koncertu?
- Mums vajadzēs likties mierā, - es teicu. - Es viņu sameklēšu vēlāk, pēc koncerta, kad visi būs aizgājuši.
- Tas nav iespējams! - Ursula iesaucās. - Tu vienkārši nevari vinu atstāt, mazo nabadzinu. Vinu var samīt un savainot.
- Bet kā tu domā viņu atrast? - es noprasīju.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
- Viņš ir pilnīgi iejucis starp kājām, soliem un visu citu, - es teicu.
- Bet, dārgum, tev viņš jāatrod. Viņš jutīsies šausmīgi, šausmīgi vientuļš, - viņa teica.
Zālē bija vismaz septiņsimt cilvēku.
- Labi, - es teicu. - Izlikšos, ka eju uz mazmājiņu.
- Cik laba doma! - Ursula staroja. - Man liekas, ka viņš aizskrēja prom pa eju.
Es piecēlos un cauri niknu seju un murminātu lāstu krustugunīm spraucos pa rindu uz priekšu līdz ejai. Tur es tieši sev priekšā ieraudzīju pekinieša kucēnu notupušos tā, kā kucēni to dara, pirms iemācījušies pacelt kājiņu, un izdekorējam sarkano paklāju ar savu personīgo mazo autogrāfu. Es piesardzīgi devos uz priekšu un kampu ciet. Es viņu noķēru, bet, tiklīdz pacēlu rokās, sīkaļa izgrūda skaļu un griezīgu spiedzienu, kas bija skaidri saklausāms pat cauri enerģijas pārpilnajam skaņdarbam, ko orķestris tobrīd spēlēja. Sekoja milzīga čaboņa, cilvēkiem nikni pagriežoties uz manu pusi. Kucēns turpināja spiegt. Es kucēnu bez ceremonijām pagrūdu zem žaketes un gandrīz skriešus atstāju koncertzāli.
Es devos uz garderobi, kur, par laimi, pazinu dežūrējošo meiteni.
- Hallo, - viņa sveicināja. - Jūs jau aizejat? Nepatīk koncerts?
- Nē… tas ir… tāds kā spiedīgu apstākļu jautājums, - es teicu. Izvilku kucēnu no azotes un turēju viņai priekšā.
- Vai jūs varētu man izpalīdzēt un viņu pieskatīt? - es lūdzu.
- Ak, vai viņš nav mīļš! - viņa iesaucās. - Bet viņš taču jums nebija tur iekšā, vai ne? Jūs taču zināt, suņus te nav atļauts ievest.
- Jā, es zinu, - es teicu. - Viņš te iekļuvis aiz pārpratuma. Viņš pieder manai draudzenei. Vai jūs varētu vienkārši pieskatīt viņu, kamēr beigsies koncerts?
- Protams, es to darīšu, - meitene teica. - Vai viņš nav mīļš?
- Uzturoties koncertzālē, viņš tik sasodīti mīļš vis nav, - es atteicu.
Iespiedis kucēnu viņas gādīgajās rokās, es devos atpakaļ un klusi stāvēju ēnā, kamēr orķestris beidza kārtējo skaņdarbu. Tad es atgriezos pie Ursulas.
- Vai tu atnesi viņu, dārgum? - viņa jautāja.
- Nē, neatnesu, - es atbildēju. - Es atstāju viņu garderobis- tes uzraudzībā. Viņa ir mana draudzene.
- Vai tu esi drošs, ka ar viņu viss būs kārtībā? - Ursula jautāja, acīmredzot ar ļaunām priekšnojautām par to, ko cilvēki garderobēs dara ar pekiniešu kucēniem.
- Ar viņu viss būs pilnīgā kārtībā, - es atteicu. - Viņš tiks mīlēts un lutināts, kamēr koncerts būs beidzies. Es nevaru iedomāties, kas tevi pamudināja atnest suni uz koncertu.
- Bet, dārgum, - viņa taisnojās, - es biju nodomājusi uzdāvināt to kādai draudzenei. Es… es gribēju tev pateikt, bet tu tik daudz runāji, ka es nevarēju ne vārdiņa iebilst pa vidu. Es gribētu viņu savākt pēc koncerta.
- Labi, tikai, dieva dēļ, vairs tā nedari, - es teicu. - Paviljonā suņiem nav vietas. Tagad atslābinies, un mēģināsim izbaudīt koncerta atlikušo daļu, labi?
- Protams, dārgum, - Ursula atteica.
Kad koncerts bija beidzies un Ursula, kā pati izteicās, iz- plaudējusies līdz aizsmakumam, mēs izpestījām kucēnu no garderobes, ielikām atpakaļ grozā un izspraucāmies cauri mūzikas mīļotāju pūlim, aizgūtnēm diskutēdami par Bornmutas simfoniskā orķestra varenību.
- Dārgum, man tiešām tas patika, - Ursula teica. - Visi šie arhipelāgi. Tie iet cauri manam mugurkaulam. Nekas pasaulē nelīdzinās Bēthovenam, vai ne? - viņa skaļi un skaidri jautāja, iekārusies man elkonī kā vārga, vecmeitīga tante, dedzīgi vērdamās man acīs un žņaudzīdama vienā rokā programmiņu, uz kuras lieliem burtiem bija rakstīts: MOCARTA MŪZIKAS KONCERTS.
- Pilnīgi, - es piekritu. - Nu, kā būs ar kucēnu?
- Nu tā, - viņa teica. - Es gribu viņu aizvest savai draudzenei, kura dzīvo netālu no Pūlas. Viņu sauc misis Golaitlija.
- Es nepavisam neesmu pārsteigts, - es teicu. - Bet kāpēc tu gribi aizvest misis Golaitlijai to suni?
- Viņai tas vajadzīgs, - Ursula paskaidroja. - Viņai tas izmisīgi vajadzīgs. Saproti, viņa tikko zaudējusi savu Vavi.
- Viņa zaudējusi savu - ko? - es pārvaicāju.
- Savu Vavi, - Ursula atteica.
- Tu domā, savu suni?
- Jā, - Ursula apstiprināja, - tā viņu sauca. Vavis.
- Un tāpēc viņai vajadzīgs cits? - es noprasīju.
- Protams, - Ursula apgalvoja. - Viņa negrib, bet viņai tas ir nepieciešams.
- Vai tu, ēēē, grasies dāvināt viņai šo kucēnu tāpēc, ka domā, viņai tas nepieciešams? - es pārjautāju.
- Nu, protams! Ikviens uzreiz redz, ka viņai tas nepieciešams, - Ursula teica.
- Mani satriec tas, - es sacīju, - ka tu pavadi lielāko daļu sava laika, iejaukdamās savu draugu darīšanās, kad viņi to patiesībā nemaz nevēlas.
- Protams, viņi vēlas, - Ursula dedzīgi aizrādīja. - Viņi to vēlas, bet paši nesaprot, ka to vēlas.
Es padevos.
- Labi, - es teicu. - Brauksim uz Pūlu.
Mēs devāmies ceļā. Kad sasniedzām Pūlu, Ursula mirklī ienira sānieliņās un beidzot nonāca pie vienas no tām sīkajām, smalkajām mājiņām divu reiz divu pēdu lielumā, kas stingi blenž cita citā no ielas pretējām pusēm. Šai bija perfekti nopulēts vara klauvējamais riņķis, un es ievēroju, ka pakāpiens pie durvīm ir brīnišķīgi balts un liecina par smagu spodrināšanas darbu. Ursula mežonīgi norībināja ar klauvēkli, un drīz vien durvis atvēra sīka, sirma, trausla, veca lēdija.