- Nē, jaunkundz, - patriarhs stingri paziņoja, - tā ir penij- spēle [33] .
- Lūdzu, iemāciet man to, - Ursula izdvesa, vērdamās uz viņu tik dievinoši, ka veča brūnā seja ieguva pārgatava tomāta toni.
- Tiešām, Džordž, iemāci jaunkundzei, - pārējie vienā balsī mudināja un sajūsmināti vēroja, ka Džordžs sarkst un dīdās kā skolaspuika.
Viņš negribīgi pieslējās kājās un kopā ar Ursulu aizgāja galda otrā pusē, kur bija pieslieta penijspēles plāksne.
Vērodams Džordža mācībstundu, es jau ne pirmo reizi sapratu sieviešu viltību vispār un Ursulas viltību jo īpaši. Bija pilnīgi skaidrs, ka Ursula ne tikai prot penijspēli, bet pat būtu varējusi Džordžu sasist lupatās. Taču bija valdzinoši vērot viņas taustīgos pūliņus mācīties un skatu, kā vecais vīrs ar milzīgo roku viegli papliķē viņai pa plecu tik maigi kā kucēnam. Ursula viņam graciozi zaudēja un tad pastāvēja uz to, ka uzsauks visiem dzērienus - par tiem nācās samaksāt man, jo viņai nebija naudas.
Uz to brīdi vecie vīri, pietvīkuši un sajūsmas pilni, gandrīz sāka kauties par tiesībām nākamajam saspēlēt ar viņu. Ursula, pirms atgriezties un izaicināt visus pretendentus, bruņojusies ar nepieciešamo vakara avīzi, aši nozuda dāmu istabā.
Džordžs, slaucīdams alus putas no krāšņajām ūsām, atslīga man līdzās uz ozolkoka sola un neatteicās no cigaretes.
- Jauka jauna sieviete, ser, - viņš paziņoja, - ļoti jauka jauna sieviete, kaut arī ārzemniece.
Visdīvainākais bija tas, ka viņš netika lietojis vārdu "ārzemniece" tādā nozīmē, kā to lietotu lielākā daļa angļu ciemu iedzīvotāju - proti, lai apzīmētu cilvēku, kurš nav dzimis viņu ciemā. Ursulas īpatnējās angļu valodas pēc Džordžs jutās stingri pārliecināts, ka viņa noteikti nāk no kontinenta vai kādas tikpat mežonīgas vietas. Es nesāku graut vecā vīra ilūzijas.
Kad pazīšanās ar Ursulu bija ilgusi jau kādu gadu, viņa man kādu dienu piezvanīja un pavēstīja satriecošu ziņu.
- Džerij! - Balss bija tik spalga, ka man vajadzēja turēt klausuli atstatu no auss. Tā varēja būt tikai Ursula.
- Jā, - es rezignēti atsaucos.
- Dārgum, tā esmu es, Ursula.
- Es to nekad nebūtu uzminējis, - es attraucu. - Tu runā tik daudzkārt klusāk un maigāk. Šī maigā balss, kā dūjas dūdošana…
- Neesi muļķis, dārgum. Es piezvanīju tāpēc, ka man ir visbrīnišķīgākie jaunumi, un es gribēju, lai tu pirmais tos uzzinātu, - viņa aizelsusies pavēstīja.
Kas tad nu, es brīnījos. Kurš no viņas daudzajiem draugiem guvis kaut kādus šaušalīgus panākumus, pateicoties viņas mak- javelliskajām intrigām?
- Pastāsti man visu, - es atvēlēju, samierinājies ar gaidāmo telefona sarunu vismaz pusstundas garumā.
- Dārgum, es esmu saderinājusies, - Ursula paziņoja.
Atzīstos, ka mani sagrāba sirdssāpes, un es pēkšņi sajutos
vientuļš. Nebija tā, ka es būtu mīlējis Ursulu; nebija tā, ka es būtu gribējis viņu precēt - pasarg, dievs! - tomēr es pēkšņi aptvēru, ka man tiek atņemts kaut kas tāds, kas vienmēr spēja ielīksmot grūtsirdības brīžos un tika sniedzis man tik daudz laimes stundu. Un nu viņa saderinājusies, bez šaubām, ar kādu lempīgu idiotu, un visa mūsu jaukā draudzība būs vējā.
- Dārgum? - Ursula sauca. - Dārgum? Vai tu tur vēl esi?
- Jā, - es atteicu, - esmu šeit.
- Bet, dārgum, tu izklausies tik drūms. Vai kaut kas atgadījies? Es domāju, ka tu būsi priecīgs! - Viņas balss skanēja žēli, nedroši.
- Es esmu priecīgs, - es apgalvoju, mēģinādams pārvarēt savtīgumu un atvairīt atmiņas par Ursulu, kura stāsta man par draugu, kas aizbraucis uz Venēciju un katru nakti vizinājies gondolā. - Tiešām, mīļā sirds, esmu līksms līdz neprātam. Kurš ir tas nelaimīgais?
- Tobijs, - viņa atbildēja. - Tu jau pazīsti Tobiju.
- Bet es tā sapratu, ka viņš ir nesakarīgs? - es aizrādīju.
- Nē, nē, dumjais. Ne tas Tobijs, pilnīgi cits.
- Man prieks. Es domāju, ja viņš ir nesakarīgs, viņam varētu būt problēmas ar bildināšanu.
- Dārgum, tu mazliet neizklausies pēc sevis, - viņa teica pieklusinātā, bažīgā balsī. - Vai tu dusmojies uz mani par šo saderināšanos?
- Nepavisam, - es dzēlīgi atteicu. - Es esmu laimīgs, ka esi atradusi kādu, kurš varējis tevi apklusināt uz pietiekami ilgu laiku, lai pagūtu bildināt. Es to nekad nevarēju.
- Oooo! - Ursula izsaucas. - Tu esi greizsirdīgs! Dārgum, cik tas brīnišķīgi! Es nemaz nezināju, ka tu gribi mani bildināt. Kad tas bija?
- Laiku pa laikam, - es kodolīgi raksturoju, - tomēr laimīgā kārtā pamanījos apspiest kārdinājumu.
- Ak, dārgum, man tiešām žēl. Vai tu grasies uz visiem laikiem atrauties no sabiedrības kādā vientuļā kaktā?
>
- Man nav ne mazākās vēlēšanās tev par prieku nolīst purvā, - es mazliet skarbi atteicu.
- Ak, dārgum, neesi tik aušīgs. Es domāju, ka tu būsi priecīgs. Patiesību sakot, es cerēju, ka mēs varētu satikties… - viņas balss aprāvās.
Kāds es esmu nekauņa, es atskārtu. Kāds šausmīgs, necilvēcīgs nekauņa. Meitene faktiski lūdza man dot savu svētību viņas kāzām, bet es uzvedos kā tāds piecpadsmitgadīgs puišelis. Mani pārņēma nožēla.
- Protams, mēs varam satikties, manu saldumiņ, - es teicu. - Piedod, ka biju tik rupjš. Es vienkārši nevaru pierast pie domas, ka tu esi saderinājusies. Kur mēs varētu satikties?
- Ak, dārgum, tas jau skan labāk. Kāpēc gan mēs nevarētu visu vakaru nodejot? Aiziesim uz "Tropicana"… Noteikti aiziesim, dārgum!
Nodejot visu vakaru līdz pat desmitiem, es nodomāju. "Tropicana" bija īpaši atbaidošs naktsklubs - no tās pasugas, kas pēkšņi uzdīgst kā pūpēži, īsu brīdi dod savu ieguldījumu cilvēces postā un tad žēlīgi nozūd tumsībā. No visām vietām, kādas Ursula būt varējusi ierosināt, viņa nebūtu spējusi izvēlēties tādu, kas man patiktu vēl mazāk.
- Labi, - es mundri teicu, - bet vai mēs varam vispirms pavakariņot?
>
- O, jā, dārgum. Kur?
- Varbūt "Grill Room"? Es pasūtīšu galdiņu.
- Dārgum! - Ursula noelsās. - Vieta, kur mēs pirmo reizi pusdienojām kopā! Dārgum, tu nudien esi romantisks.
- Ne pārāk. Tā vienkārši ir vienīgā vieta, kur pasniedz labu ēdienu, - es atturīgi teicu.
- Dārgum, es tevi mīlu… Pat tad, ja tu esi cietsirdīgs. Lieliska maltīte, un pēc tam dejas. Ak, es gaidīšu tevi astoņos pie "Grill", dārgum, un es nevaru izstāstīt, cik es esmu priecīga, ka tu esi priecīgs. Es mīlu tevi un mīlu uz mūžu.
Es noliku klausuli un sapratu, ko esmu zaudējis.
Es to sapratu vēl spēcīgāk, kad satiku Ursulu, jo viņa bija paņēmusi līdzi savu līgavaini. Tas bija glīts jauns cilvēks, acīmredzami Ursulas apmāts, ar ļoti ierobežotu vārdu krājumu. Bet viņš likās esam gana jauks. Kā jau es biju bažījies, "Grill Room" bija pārpildīts, tāpēc mums trijatā nācās ļoti neērti sēdēt pie galdiņa, kas paredzēts diviem. Tobijam nebija nekas daudz sakāms, taču tam praktiski nebija nozīmes, jo Ursula pilnībā runāja par abiem. Kad vakariņas bija paēstas, mēs devāmies uz "Tropicana", kur orķestris taurēja pilnā sparā. Te nu mēs ar Tobiju pēc kārtas svinīgi ņēmāmies griezt Ursulu, kas aizgūtnēm čivināja, riņķiem vien apkārt pa zāli. No mana viedokļa raugoties, tas bija absolūti nožēlojams vakars. Pēc tam es Ursulu ilgi vairs neredzēju. Tiku dzirdējis, ka viņa beidzot apprecējusies un viņai piedzimis bērns. Es nojautu, ka nu viņa droši iekārtojusies laulības gultā un pilnīgi aizplūdīs no manas dzīves.