Sākumā es nespēju noticēt, ka dīvainie priekšmeti ir dzīvi. Nodomāju, ka tās ir savādu nobeigušos dziļjūras aļģu virtenes, ko paisums izskalojis seklumā un kur tām lemts līdzi ūdens kustībām bezpalīdzīgi valstīties smiltīs. Tomēr, lai cik neticami tas izklausītos, tuvāka aplūkošana pierādīja, ka tās tiešām ir dzīvas būtnes. Dīvainos radījumus sauca Sinucta muculata, un tie patiesi bija savdabīgas caurules, kas ūdeni ar visiem mikroorganismiem pa vienu galu iesūc, bet pa otru izgrūž ārā.
Vēl bez Sinucta es jūras gultnē ieraudzīju senus draugus, ko pazinu kopš Grieķijā pavadītās bērnības, - jūrasgurķus, resnus, kārpainus, apmēram pēdu garus radījumus, kas atgādina īpaši atbaidošu aknu desu. Es vienu pacēlu - radījums bija glums, taču stingrs kā pūstoša āda. Kad izvilku jūrasgurķi no ūdens, tas rīkojās tieši tāpat kā viņa Vidusjūras brālēns - ar pamatīgu spēku izšļāca ūdeni un ļengani saļima man rokā. Izsmēlis spēkus šajā aizsardzības veidā, radījums izmēģināja citu - izšļāca baltu, stigru šķidrumu, kas bija tik neiedomājami lipīgs, ka pietika ar sīkāko pilienu, lai pieliptu pie ādas stingrāk par līm- lenti.
Mani nepameta pārliecība, ka šāda aizsardzības metode ir visai muļķīga, jo lipīgā, šķidrai gumijai līdzīgā viela uzbrucēju, ja tāds gadltos, tikai ciešāk piesaistītu jūrasgurķim. Tomēr nešķiet, ka tik sarežģīts ierocis būtu piešķirts primitīvam dzīvniekam bez noteikta mērķa. Es palaidu jūrasgurķi vaļā, un radījums nogrima jūras dibenā, lai, nerimtīgā paisuma šūpots, turpinātu gozēties smiltīs un vadīt savas sugas pārstāvim raksturīgo līksmo, aizrautīgiem piedzīvojumiem pārpilno dzīvi, kas sastāv no ūdens iesūkšanas pa vienu galu un izgrūšanas pa otru.
Es negribīgi novērsos no radījumiem, kas dzīvoja tieši līdzās manām kājām, un turpināju pētniecisko ceļojumu. Pirmajā brīdī, ienirstot ar seju uz leju, ūdens zem maskas šķietami izzūd, un tad sajūta vienmēr ir satraucoša un pārdabiska. Cilvēks pēkšņi jūtas kā vanags, kas slīd pāri zemūdens valstības mežiem, kalniem un tuksnešiem, vai kā Ikars, kura muguru silda saule, bet apakšā pasaule šķiet atritinājusies kā daudzkrāsaina karte. Un, kaut ari viņš šūpojas viļņos tikai pāris pēdu augstumā virs šī gobelēna, neskaidrās skaņas izklausās kā nākam no tūkstošiem pēdu dziļuma siltā gaisā, it kā, sastingušam virs kalna, peldētājam būtu iespējams saklausīt tā dziļumos noslēpumainu fermu un ciematu sadzīves trokšņus. Koraļļu kraukstēšana, kad košā papagaiļzivs tos skrubina ar knābi, ņurdoņa, spiegoņa un čerkstoņa, ar kādu jebkura no simtiem zivju kareivīgi aizstāv savu teritoriju no iebrucējiem, zemūdens straumju iekustināto smilšu liegā šalkoņa, sievišķīgi čuksti kā tūkstošiem krinolīnu čaboņa - šīs un daudzas citas skaņas at- plūst no jūras dzelmes.
Sākumā jūras smilšainais dibens bija līdzens, tur mētājās tikai iepriekšējo vētru sanesas, jūraszālēm apaugušas koraļļu atlūzas un pumeka gabali, miljoniem sīku būtņu mājvietas. Smiltīs gulēja veselas milzīgu, melnu jūrasežu armijas, kuru garās, slaidās adatas nemitīgi kustējās kā kompasa šautras. Atlika tikai pieskarties šīm adatām, kas līdz šim bija liegi šūpojušās, un tās pēkšņi nikni saslējās un ņēmās šaudīties kā satrakotas adāmadatas. Tās bija vienlaikus gan asas, gan trauslas un, ieurbjoties ādā, nolūza, atstājot dūriena vietā sīciņu punktiņu kā no tetovējamās adatas. Kaut arī jūraseži izskatījās melni, saules staru gaismā tie ievizējās brīnišķīgi tumšzilā tonī ar zaļu pa- matnīti pie katras adatas. Šie dzīvnieki, par laimi, ir pietiekami koši un skaidri saskatāmi, turklāt, kaut arī daži slēpjas plaisās vai zem koraļļu nokarēm, lielākā daļa pa vienam vai grupās guļ tieši smiltīs, tātad tos viegli pamanīt.
Pa vidu jūrasežiem gulēja vēl citas šļūtenes un jūrasgurķi, gan citai sugai piederīgi - ļoti lieli, daži pat astoņpadsmit collas gari, lāsumaini, dzeltenzaļi. Šie radījumi arī izskatījās daudz gludāki un resnāki par saviem melnajiem brālēniem, lielākā daļa kādas četras vai piecas collas diametrā. Es ieniru dziļāk, lai paceltu vienu no šiem blāvajiem, nepievilcīgajiem radījumiem. Kamēr peldēju atkal augšā, tas pirmām kārtām parastajā veidā izvirda ūdeni, tad saprata, ka šis uzbrukums nav mani piespiedis palaist vaļā tuklo ķermeni, un izšļāca lipīgo gumiju.
Pārsteigts vēroju, cik pievilcīgs tas izskatījās zem ūdens. Kad jūrasgurķis ķeras pie šī pēdējā iebiedēšanas līdzekļa gaisā, no viņa ķermeņa izšaujas vienkārši stīgra, balta, lipīga straume, savukārt zem ūdens šis pats fenomens izskatījās pavisam citādi, pat skaisti. Izšļāktais šķidrums, likās, sastāvēja no kādiem piecdesmit atsevišķiem pavedieniem, katrs no tiem spageti makarona resnumā un apmēram astoņas collas garš. Viens kušķa gals palika piestiprināts gurķim, savukārt pavedienu brīvie gali locījās un vibrēja ūdenī kā skaista, balta strūklaka. Iespējams, šiem pavedieniem piemita spējas apsvilināt vai pat paralizēt sīkas zivtiņas. Es pats varēju pavedienus aizskart, nejūtot nekādu kairinājumu, tomēr, tādā skaistā vēdeklī izplesti, šie taustekli ienaidniekam spēj izrādīties daudz lipīgāki un bīstamāki, nekā tiku iedomājies.
Es peldēju tālāk un pēkšņi kā uz burvju mājienu pamanīju, ka esmu iekļuvis lielā neparastu zivju barā. Viņu bija apmēram piecdesmit, katra trīs vai četras pēdas gara, neitrālās caurspīdīgi pelēkās krāsas dēļ gandrīz neredzama. Gan mutes, gan astes tām bija izstieptas kā piķi, tā ka, pirms ievēroju zivju apaļās, diezgan stulbās acis ar piesardzīgo skatienu, bija grūti pateikt, kurš gals nāk pa priekšu. Zivis nepārprotami bija pārgurušas pēc kādas sparīgas nodarbes. Tās nekustīgi pa straumei gulēja ūdenī un meditēja. Tās bija augstākajā mērā kārtīgas zivis, jo turējās līdzenās rindās kā labi apmācīti, vienīgi mazliet novārguši zaldāti. Bija interesanti vērot viņu precīzi izveidoto ierindu gluži kā karaspēka parādē, ievērojot precīzu attālumu citai no citas gan vertikālās, gan horizontālās līnijās. Mana pēkšņā parādīšanās ieviesa zināmu paniku, it kā Pamiera noslēgšanas dienas parādes laikā kāds būtu nojaucis ritmu, un viss bars apjucis izklīda. Tikko zivis bija nonākušas pietiekamā attālumā, tās no jauna nostājās ierindā, pagriezās pa straumei un iegrima transā.
Pametis šīs zivis, es peldēju tālāk un kā apburts vēroju smilšainajā jūras dibenā saules ievilktās platās zelta svītras, kuras kaut kādas optiskas alķīmijas rezultātā izskatījās kā noklātas ar trīsulīgiem zelta apļiem. Tad man priekšā parādījās neskaidra un izplūdusi tumša masa, kas pārtapa prāvā, apmēram deviņas reiz trīs pēdas lielā klintī, pēc formas atgādinot Sv. Pāvila katedrāli. Piepeldējis tuvāk, ieraudzīju, ka visa klints izgreznota ar rožainiem, baltiem un iezaļganiem koraļļiem, savukārt virsotnē kā puķes uz varenas, daudzkrāsainas cepures bija uz- tupušās četras milzīgas jūras anemones nespodras bronzas krāsā.
Pārpeldēju pāri apburošajai klintij un, vairīdamies no paisuma lēnās straumes, pieķēros pie koraļļa izauguma, iepriekš rūpīgi nopētījis un pārliecinājies, ka nekur tā apkaimē nerēgo- jas nekas bīstams. Drīz es secināju, ka piesardzība nav bijusi lieka, jo vēlāk, kad acis aprada, es pēdas attālumā no savas rokas ieraudzīju koraļļiem un jūraszālēm apaugušā aliņā gandrīz nemanāmi vīdam lielu, koši krāsainu skorpionzivi, kuras muguras spuras ietriecoties nepiesardzīgā miesā var sagādā pamatīgas sāpes vai retos gadījumos pat nogalināt. Apmēram septiņas collas garajai skorpionzivij bija masīvs žoklis, uzpūtīga sejas izteiksme un milzīgas, koši sarkanas acis. Pamatkrāsa bija rožaina un oranža, pāri ķermenim stiepās melnas rūtis, svītras un plankumiņi. Krūšu spuras tai bija ļoti garas un atgādināja zem žaunām izaugušas sārtas rokas ar tieviem pirkstiem. Pāri visai mugurai stiepās koši dzelkšņi, kas spēja izrādīties liktenīgi. Kopumā ņemot, skorpionzivs bija visai košs radījums un, reiz ieraudzīta, vizēja kā milzīgs dārgakmens, tomēr, pirms tiku pamanījis to viegli pakustamies, zivs savā svītraini punktotajā tērpā bija lieliski saplūdusi ar apkārtni. Sapratusi, ka pamanīta, skorpionzivs viegli pakustināja savas prāvās astes spuras, apmeta līkumu ap klinti un, vairīdamās no manis, aizpeldēja dziļumā. Viņa gan bija skaista, tomēr es jutu atvieglojumu, kad vairs nenākas atrasties šīs zivs tiešā tuvumā.