Alistērs bija vienojies ar kādu no pētniecības stacijai padotajiem medniekiem, ka tas pārmeklēs mežu, lai atrastu mums piemērotus filmēšanas tēlus; nākamajā dienā mednieks ieradās ar pirmo eksemplāru - divpirkstu sliņķi, kas ir viens no maniem mīļākajiem dzīvniekiem. Tie patiesi ir burvīgi radījumi ar mazu galvu, pinkainu ķermeni, apaļām, mazliet izvalbītām zeltainām acīm un pastāvīgi sapņainā, labvēlīgā smaidā savilktu muti. Šie lēnie un maigie radījumi ļauj, lai tos kā vecus mēteļus pakarina, kur vien ienāk prātā, un tikai pēc apmēram pusstundu ilgas meditācijas pavisam lēni pavirzās kādas sešas pēdas tālāk. Sliņķi ir tiešām fantastiski radījumi. Viņi ir lieliski piemērojušies savai dīvainajai, ačgārnajai dzīvei koku galotnēs. Tā kā sliņķi lielāko daļu dzīves pavada ar kājām gaisā un pārtiek tikai no pavisam viegli sagremojamām lapām, to iekšējie orgāni atšķiras no citu zīdītāju orgāniem. Viņu vielmaiņa ir tikpat lēna kā kustības - vai arī kā birokrātija. Piemēram, viņi var veselu nedēļu iztikt bez urinēšanas.
Protams, sliņķu kažoks aug atšķirīgi nekā citiem dzīvniekiem. Citiem zīdītājiem spalva aug virzienā no mugurkaula uz leju, tātad robežšķirtne, ja tā var izteikties, ir mugurkauls. Sliņķiem spalva aug gar vēdera malām un tālāk - mugurkaula virzienā, tāpēc dzīvniekiem, karājoties ar kājām gaisā, lietus ūdens vieglāk norit gar ķermeni. Kažokam piemīt ļoti dīvains piemērošanās veids - šūnu kārtas diagonāli pāri matiņiem veido īpašas vagas, kurās dzīvo divu veidu zilganzaļās aļģes. Tas piešķir dzīvnieka kažokam zaļganu nokrāsu, kas nomaskē to starp lapām; tātad sliņķi būtībā ir savdabīgi gaisa dārzi.
Vēl dīvaināk ir tas, ka sliņķu kažokā mitinās vairāku sugu vaboles un ērces, kā arī īpatnēji kukaiņi, ko sauc par sviļņiem. Visā pasaulē sastopami apmēram divpadsmit tūkstoši dažādu šo kožu veidu, un vairāki no tām ir patiesi dīvaini. Dažām, piemēram, vēdera lejasgalā ir tā sauktais timpanālais orgāns.
Šis dzirdes orgāns spēj uztvert sikspārņu medību ultraskaņas saucienus, un tādējādi kodes spēj izvairīties no vajātāja. Dažu sviļņu kāpuri dzīvo uz ūdensaugiem vai tajos iekšā, un vairākos gadījumos paši kļūst par ūdens dzīvniekiem, vienas sugas kāpuriem pat attīstās žaunas. Šiem radījumiem ir interesantas attiecības ar sliņķiem. Sviļņi dēj olas sliņķa kažokā, un izšķīlušies kāpuri ēd kažokā esošās aļģes un, iespējams, arī pašu spalvu, tādējādi sliņķis kļūst ne tikai par tādu kā gaisa dārzu, bet arī staigājošu, pinkainu viesnīcu visiem šiem kukaiņiem.
Nākamā no meža atgādātā filmzvaigzne, kurai nācās stāties kameras priekšā, bija apburošs mazs radījums, kuru nebiju redzējis gadiem ilgi, kopš dažus biju iemantojis Gajanā. Tas bija pundurskudrulācis - vismazākais savas dzimtas pārstāvis, kas pieaudzis varētu ērti iekārtoties cilvēkam saujā, atstājot vēl brīvu vietu. Tāpat kā sliņķis, arī šis sīciņais radījums lieliski piemērojies dzīvei kokos. Tā dzintarkrāsas kažoka spalva ir īsa, bieza un zīdaina. Tvērējastes gals ir kails, tādējādi padarot sa- tvērienu ap zaru ciešāku. Pundurītim ir īss, cauruļveidīgs, viegli uzrauts snuķis un sīkas, kažokā paslēptas acis un ausis. Visneparastākās ir šā dzīvnieka pēdas. Priekšķepām ir resni, rožaini plaukstu spilventiņi un trīs gari, slaidi, asi nagi, no kuriem vidējais ir visgarākais. Nagi var piekļauties plaukstām cieši kā kabatas naža aizvāztie asmeņi. Uz pakaļkāju pēdām (vai, pareizāk sakot, papēžiem) ir muskuļots spilventiņš kausa formā, ar kura palīdzību skudrulācis spēj cieši piekļaut pēdu zaram. Pakaļkāju pirkstiem ir asi nagi un spilventiņi to pamatnēs, kas kopā ar papēžu piesūcekņa efektu veido pamatīgu tvērēj mehānismu, nagus procesā nemaz neiesaistot. Briesmu brīdī pundurskudrulācis apvij zaram asti un stingri iekrampējas tajā ar pakaļkājām (tādējādi aste un abas pakaļkājas veido trīsstūri), paceļ priekškājas virs galvas un, kad uzbrucējs pienācis pietiekami tuvu, gāžas uz priekšu, šķeldams ar bārdasnaža asajiem priekšējiem nagiem. Atšķirībā no sliņķa, kuram ir truli, tapām līdzīgi zobi bez emaljas, kuri aug visā sliņķa dzīves laikā, skudrulācim zobu nav vispār - tikai gara, lipīga mēle un ļoti muskuļots kuņģis, kas samaļ pulverī skudrulāča barību - koku skudras.
Mūsu skudrulācis filmēšanās laikā izturējās ar lielu pašcieņu un drīz tik ļoti pierada pie mums, ka starp epizodēm rāmi tupēja, pieķēries Lī pie pirksta, rūpīgi apvijis asti viņas īkšķim vai plaukstas locītavai. Kad pienāca laiks palaist viņu vaļā, pundurītis nepavisam nevēlējās pamest Lī roku un ilgi notupēja krūmos, dziļdomīgi mūs vērodams, līdz beidzot nozuda atpakaļ mežā.
Kaut arī bijām safilmējuši jūdzēm garas epizodes ar lap- graužu skudrām, rādot tās šķinām lapas no kokiem, nesam guvumu uz pūzni, tīrām savus mājokļus un veidojam milzīgas atkritumu kaudzes, sekot skudrām pazemē mēs nespējām. Alistēru tas tracināja.
- Es gribu… vai zini… es domāju… nu, dārzus, - viņš stāstīja, noliecis galvu uz sāniem un to lēni griezdams, tā ka izskatījās pēc plati smaidoša, labvēlīga līķa, kas karājas striķa galā. - Sēņu dobes, vai ne… skaidrs?
- Saldumiņ, vienīgais paņēmiens, kā tikt dārziem klāt, ir tos izrakt, - Paula praktiski paskaidroja.
- Jā, - Alistērs apcerīgi teica, kā vilciņš grozīdamies virs viena no pūžņiem, kas bija apmēram mazas deju zāles lielumā.
- Vai tas iespējams? - Rodžers vaicāja. - Nav pārāk dziļi?
- Nu, reizēm sēņu dobes atrodas pavisam tuvu zemes virspusei, - es atbildēju. - bet skudrām tas nepavisam nepatiks.
- Paula, sadabū kādas lāpstas, un mēs rokam, ja? - Rodžers dedzīgi ierosināja. - Rokam ārā mazos jardins des champig- nons[35], labi?
- Jā… lāpstas, - Alistērs teica, jaunās idejas aizrauts. - Dabū mums lāpstas.
Tā nu Paula devās nogurdinošā ceļā atpakaļ cauri mežam, lai sameklētu pētniecības staciju, un beidzot atgriezās ar vairākām lāpstām. Tieši tā izpaužas producenta darbs. Viņam pieprasa vienā mirkli sagādāt pilnīgi jebko - sākot ar četrriteņu autofurgonu un beidzot ar trlsēdienu maltīti, no motorlaivas līdz pudelei viskija.
- Tieši tas, kas vajadzīgs, - Alistērs uzteica.
Viņi abi ar Rodžeru satvēra lāpstas un sāka rakt. Man bija šāda tāda pieredze ar lapgraužu skudrām, tāpēc es paņēmu Lī un Paulu pie rokas un aizvedu tālāk no operācijas laukuma. Lapgraužu skudras kā suga ir ļoti veiksmīgi radījumi. Koloniju nodibina karaliene, kas savā kāzu lidojumā tādā kā somā atnes līdzi kumšķi sēņotnes pavedienu, kam jākļūst par jaunās kolonijas pārtikas audzi - gluži tāpat, kā pirmie Amerikas pionieri veda sev līdzi maisus ar graudiem, ko iesēt ceļojuma beigās. Kad kāzu lidojums ir galā, karaliene bērnistabā iedēsta sēnes un rūpējas par tām ar īstu dārzkopja aizrautību, mēslodama ar saviem pamesliem. Ja sēnes iznīkst, kolonija neizveidojas; ja sēnes ieaugas, kolonija plaukst un izplešas proporcionāli sēņu lauku apmēriem, un galu galā pūznī var dzīvot pat vairāk nekā miljons iemītnieku. Es tikko biju to visu izskaidrojis Paulai, kad apmēram pusmiljons šā pūžņa iemītnieču nosprieda, ka Rodžera un Alistēra darbošanās apdraud viņu labklājību, un straumē metās protestēt. Pirms brīža Alistērs un Rodžers bija izskatījušies pēc diviem dedzīgiem dārzniekiem, kas uzrušina savas sparģeļu dobes, gatavodamies jaunajai ražai, - nākamajā mirklī tie jau izpildīja tādus lēcienus, ie- griezienus un pas de deux[36], par kādiem viņus apskaustu Maskavas Baleta teātri. Tam visam pavadījumā skanēja mežonīgi, drebelīgi sāpju kliedzieni, kuros vienlīdz bieži bija dzirdami gan zaimi, gan sulīgi lāsti.