— Abi pagalam! — citi atbildēja.
Paliekusies uz priekšu savā krēslā, Margareta norāva plīvuru un raudzījās uz arēnu ar nāves bālu, pārakmeņojušos seju.
Palūk! Viņi sakustējās un, kā nokrituši kopā, tā kopā ari piecēlās — piecēlās neievainoti. Tad atlēca nost viens no otra, izrāva garos zobenus un, kamēr viņu pavadoņi tvarstīja zirgus un aizvāca no arēnas salauztos šķēpus, nostājās cīņas pozīcijā. Tā kā Pīteram nebija ķiveres, viņš pacēla augšup vairogu, lai aizsargātu galvu, un, mierīgs kā allaž, gaidīja uzbrukumu.
Morelja metās viņam virsū, un tā zobens, asi nošķindēdams, atdūrās pret tēraudu. Pirms Morelja paguva atgūties, Pīters cirta pretī, bet Morelja saliecās ceļos un zobens nošņāpa tikai viņa ķiveres melno spalvu pušķi. Zibens ātrumā spānieša asmens triecās Pītera sejā, bet anglis veikli palēcās sānis un palika neskarts. Morelja atkal uzbruka, un šoreiz viņa cirtiens bija tik spēcīgs, ka, lai gan Pīters paguva to uztvert ar vairogu, zobens pāršķēla vairoga stūri un skāra neaizsargāto kaklu un plecu, ievainodams viņu. Uz baltajām bruņām parādījās sarkanas asinis, un Pīters grīļodamies atkāpās.
— Ērglis uzvar! Ērglis uzvar! Spānija un ērglis! — kliedza desmit tūkstoš rīkļu.
Tad uz mirkli iestājās klusums, un tajā piepeši atskanēja viena vienīga dzidra sievietes balss, kurā Margareta pat šobrīd pazina Inesas balsi:
— Nē, piekūns uzbrūk!
Sā kliedziena skaņas vēl vibrēja gaisā, kad Pīters, acīmredzot sakāves draudu un sāpju satracināts, izgrūda savu kaujas saucienu: «Slava Broumiem!» un, sakopojis visus spēkus, metās virsū Moreljam kā izbadējies vilks Zils tērauds pazibēja saulē, tad triecās lejup, un — raugi! — puse spānieša ķiveres novēlās smiltīs, Morelja streipuļodams kāpās atpakaļ… un izlaida no rokām savu vairogu. .
— Tas tik bija cirtiens! Varens cirtiens! — auroja pūlis. — Piekūns! Piekūns!
Pīters redzēja nokritušo vairogu un vai nu aiz bruņnieciskuma, kā domāja uzgavilējošā publika, vai tāpēc, lai atbrīvotu kreiso roku, aizsvieda arī savējo. Satvēris zobenu ar abām rokām, viņš atvēzējās pret spānieti. No šā brīža, kaut arī Pīteram nebija ķiveres, par cīņas iznākumu vairs nevarēja būt nekādu šaubu. Betija bija nosaukusi Pīteru par spīvu pretinieku ar smagu roku, un nu viņš pierādīja šo vārdu patiesīgumu. Tvirts un spirgts kā pirmajā cīņas tūrē, viņš zvēla cirtienu pēc cirtiena nelaimīgajam spānietim, tā ka viņa zobena atsitieni pret lielisko Toledo tēraudu atgādināja kalēja vesera ritmiskos klaudzienus uz laktas. Tie bija briesmīgi cirtieni, taču labais tērauds izturēja, un Morelja, kas aizstāvējās, cik spēja, grīļodamies, tomēr nepakrizdams kāpās atpakaļ, līdz beidzot nonāca ložas priekšā, kurā sēdēja viņu majestātes un Margareta.
Pašķielējis uz to pusi, Pīters sirdī nolēma, ka tieši šeit un tagad viņš pabeigs cīniņu. Atvairījis Moreljas izmisīgo mēģinājumu trāpīt viņam galvā, Pīters metās spānietim virsū ar tādu sparu, ka pat zobens saliecās, un, kaut arī nespēja caursist melnās bruņas, gandrīz nogāza viņu no kājām. Morelja tenteriski atsprāga atpakaļ, un Pīters, sagriezis zobenu gaisā un iesaucies: «Margaret!», blieza viņam vēlreiz no visa spēka. Kā zibens — ātrs, ass, acis žilbinošs — Pītera zobens triecās lejup. Morelja pacēla roku, lai to atvairītu, taču veltīgi! Viņa zobens pārlūza, ķivere sašķīda, plati iepletis rokas, viņš smagi nogāzās zemē un palika guļam, gandrīz nekustēdamies.
Uz mirkli iestājās klusums; tad to pāršķēla spalga sievietes balss, kas sauca:
— Piekūns ir uzvarējis! Angļu vanags ir uzvarējis!
Nu sacēlās neiedomājams troksnis, pūlī cits caur citu skanēja kliedzieni: «Viņš ir miris!», «Nē, viņš kustas!», «Nogalini to!», «Žēlo viņu, viņš labi cīnījās!»
Pīters stāvēja, atspiedies uz sava zobena, un raudzījās uz sakauto ienaidnieku. Tad pavērās augšup uz viņu majestātēm, bet tie sēdēja nekustīgi, nedodami nekādu zīmi. Pīters tikai redzeja, ka Margareta aizmugurē mēģina piecelties un grib kaut ko sacīt, bet sieviešu rokas viņu novelk atpakaļ sēdeklī. Dziļš klusums nolaidās pār skatītāju tūkstošiem, kas gaidīja cīņas beigas. Pīters palūkojās uz Morelju. Ak vai! — viņš vēl bija dzīvs, jo pretī izslietais zobens un stiprā ķivere bija mazinājusi Pītera baismīgā cirtiena spēku. Morelja bija tikai ievainots trīs vietās un apdullināts.
— Kas man jādara? — Pīters dobjā balsī jautāja karalim un karalienei ložā virs viņa.
Nu karalis, kas šķita aizkustināts, dzīrās iejaukties, bet karaliene paliecās uz priekšu, kaut ko viņam pačukstēja, un viņš palika klusu. Abi valdnieki klusēja. Viss saspringti gaidošais pūlis klusēja. Saprazdams, ko nozīmē šis draudīgais klusums, Pīters nosvieda savu zobenu un izvilka dunci, lai pārgrieztu Moreljas kaklabruņu siksnas un ar pēdējo dūrienu izbeigtu viņa mokas.
Sai brīdī viņš izdzirdēja troksni, kas nāca no arēnas pretējās malas, un, palūkojies uz to pusi, ieraudzīja visdīvaināko skatu savā mūžā. Tur pāri ložas margām veikli kā kaķis rāpās kāda sieviete, tad nolēca zemē kā kaķis no desmit pēdu augstuma un, saturēdama ap ceļgaliem garo tērpu, ātri skrēja šurpu. Tā bija Betija! Bez šaubām, Betija! Betija savā krāšņajā tualetē, ar šķindošām rotām un plīvojošiem matiem. Pīters izbrīnījies blenza uz viņu. Visi pārsteigti lūkojās viņā. Pēc pusminūtes Betija bija klāt un, nostājusies līdzās gulošajam Moreljam, izdvesa:
— Neaiztieciet viņu! Es jums saku, neaiztieciet viņu!
Pīters nezināja, ko darīt, un devās uz priekšu, lai parunātu ar Betiju, bet viņa ar bezdelīgas ašumu aizšāvās pie Pītera zobena, kas gulēja smiltīs, paķēra to, vienā lēcienā bija atkal blakus Moreljam un, vicinādama zobenu gaisā, kliedza:
— Jums vispirms būs jācīnās ar mani, Pīter!
Vēl vairāk — Betija metās Pīteram virsū ar viņa paša zobenu tik sparīgi, ka viņš bija spiests palēkt sānis, lai izvairītos no cirtiena. Nu pret debesīm uzvirda dārdošu smieklu šalts. Jā, pat Pīters pasmējās, jo kaut kas tāds Spānijā vēl nebija redzēts. Kad smiekli norima, Betija, kuras balss nebija no klusajām, savā kroplajā spāņu valodā atkal kliedza:
— Lai viņš papriekš nogalina mani, pirms nokauj manu vīru! Atdodiet man manu vīrul
— Manis pēc ņemiet viņu, — Pīter's atbildēja, un Betija, aizmetuši zobenu, izmisuma spēka uzplūdos pacēla samaņu zaudējušo spānieti savās stiprajās, baltajās rokās kā bērnu un, atbalstījusi viņa asiņojošo galvu pret plecu, mēģināja aiznest projām, bet nejaudāja.
Publikai skaļi gavilējot, Pīters ar izmisīgu žestu nosvieda savu dunci un vēlreiz griezās pie viņu majestātēm. Karalis piecēlās un pacēla roku, pie viena pamādams Moreljas pavadoņiem pārņemt viņu savā ziņā. Betija, saprazdama, ka tā pienākas, ļāva tiem rīkoties.
— Marķīze Morelja, — sacīja karalis, pirmoreiz uzrunādams Betiju ar šo titulu, — jūsu gods ir nomazgāts, jūsu aizstāvis ir uzvarējis, un šī spīvā cīņa bija līdz nāvei. Kas jums būtu sakāms?
— Nekas, — atbildēja Betija, — izņemot to, ka es mīlu šo cilvēku, kaut gan viņš ir izturējies ļauni pret mani un citiem. Kā es to jau paredzēju, krustojot zobenus ar PIteru, viņš ir saņēmis pēc nopelniem. Atkārtoju: es mīlu viņu, un, ja Pīters grib viņu nogalināt, tad lai vispirms nogalina mani.
— Ser Pīter Broum, — karalis sacīja, — jums pašam jāizlemj. Mēs nododam šā cilvēka dzīvību jūsu rokās. Dāviniet to viņam vai atņemiet.