- Sākām pļāpāt.
Hana pieklust. Nesaprazdama, kāds šim stāstam sakars ar mūziku, kuru viņa klausās, gaidu, kas sekos. Beidzot viņa turpina:
- Pastāstīju par mūsu eksāmeniem, par to, ka tiešām gribu tikt Misisipi Universitātē, bet viņš - par savu darbu. Zini, viņš kodē internēta pieeju, lai katrs nevarētu rakstīt, ko iedomājas, un neievietotu viltus informāciju vai “musinošus viedokļus”, - pēdējos vārdos jaušama ironija, - un tamlīdzīgas lietas. Var teikt, intemeta drošībnieks.
- Labi, - es atkal novelku, gribēdama aizrādīt, lai runā konkrētāk, jo par intemeta ierobežojumiem zinu tāpat kā visi citi, bet neko nesaku - tad Hana apklustu.
Draudzene skaļi ieelpo.
- Viņš ne tikai kodē, bet ari pārbauda atkāpes no normas, teiksim, ielaušanos. Viens otrs apiet drošības sistēmu un nopublicē savu informāciju, galvenokārt jau hakeri. Valdība viņu lapas sauc par klaidonēm, jo tās pastāv stundu, varbūt dienu vai divas un tad tiek atklātas. Tās ir lapas ar nelikumīgu saturu - viedokļiem, diskusijām, videoklipiem un mūziku.
- Un tu tādu atradi.
Man sametas nelabi. Prātā kā neona izkārtnes uzzibsnī un nodziest vārdi: nelikumīgi, pratināšana, uzraudzība. Hana.
Draudzene pat nemana, ka esmu pilnīgi sastingusi. Seja Hanai pēkšņi atdzīvojusies, tā ir mundra un sparīga kā vienmēr, un, notupusies uz ceļiem, viņa ber vārdus kā pupas.
- Ne jau vienu. Desmitiem. Internetā to ir cik tik uziet, ja zini, kā meklēt. Ja zini, kur meklēt. Neticami, Lēna. Turklāt šie cilvēki, gan jau no visas valsts, ložņā starp cilpām un caurumiem. Tev vajadzētu redzēt, ko viņi tur raksta. Par... par dziedniecību. Ne jau slimie, bet tie, kas tai netic. Mums visapkārt staigā cilvēki, kas domā... - Mans skatiens liek Hanai mainīt tematu. - Tev būtu jāpaklausās mūzika. Neticama, pārsteidzoša, neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējusi. Tā ir mūzika, kuras dēļ var zaudēt galvu, saproti? Gribas spiegt, lēkāt, visu lauzt, aurot...
Hanas istaba ir divreiz lielāka par manējo, taču šobrīd man tā šķiet šaura. Ja ari kondicionētājs strādā, es to vairs nejūtu. Gaiss kļuvis karsts un smags kā mitra elpa, un es piecēlusies dodos uz loga pusi. Hana beidzot apklust. Gribu atvērt logu, bet tas nepadodas. Atspiedusies pret palodzi, grūžu.
- Lēna, - bridi klusējusi, Hana nedroši ierunājas.
- Neveras vaļā!
Šobrīd man prātā tikai svaigs gaiss. Pārējās domas saplūdušas kopā: statiski troksnīši un fluorescējošas gaismas laboratorijā, mirdzoši tērauda galdi un ķirurga naži, kliedzoša Vilova Marksa, kuru velk laukā no laboratorijas, ar krāsu un marķieriem notašķītā māja.
- Lēna! - Hana jau skaļāk atkārto. - Paklausies!
- Iesprūdis. Laikam koks karstumā piebriedis. Nu, taisies taču vaļā!
Beigās logs tomēr padodas. Atskan troksnis, loga bulta atsprāgst vaļā un nokrīt uz grīdas. Bridi stāvam un skatāmies. Pa atvērto logu istabā ieplūst gaiss, tomēr nejūtos labāk. Ārā ir vēl karstāk.
- Atvaino, - es murminu, nezinādama, kur likt acis. - Es tā negribēju. Nezināju, ka tas ir aizbultēts. Mūsu mājās tā nav.
- Neņem galvā! Es par tādiem sīkumiem neuztraucos.
- Greisija reiz bērnībā, izlīdusi no šūpuļa, gandrīz izrāpoja uz jumta. Pavēra logu - un aiziet!
- Lēna. - Hana pasniedzas uz priekšu un apņem manus plecus.
Varbūt man piemeties drudzis vai vēl kaut kas: te karsti, te auksti. Hanas pieskāriens man uzdzen šermuļus, un es atraujos kā dzelta.
- Tu uz mani dusmojies.
- Es nedusmojos! Es par tevi uztraucos!
Tā gan ir tikai puspatiesība. Es dusmojos gan - varētu pat teikt, ka esmu nikna. Iznāk, ka visu laiku, neko nenojaušot, esmu staigājusi apkārt kā stulbs piedēklis, domādama par mūsu pēdējo vasaru, uztraukdamās par sapārošanu, procedūru, eksāmeniem un visu pārējo. Hana tik māja ar galvu, smaidīja un teica, ka viss būs labi, bet aiz muguras pārvērtās citā cilvēkā ar saviem noslēpumiem, dīvainiem paradumiem un viedokļiem par lietām, par kurām nedrīkst pat domāt. Tagad zinu, kāpēc novērtēšanas dienā biju tik pārsteigta, kad viņa pagriezās un, lielajām acīm mirdzot, iečukstēja man ausī. Tobrīd Hana no labākās draudzenes uz brīdi pārvērtās svešiniecē.
Jā, tieši tas ir noticis: Hana nemanot ir pārvērtusies svešiniecē.
Atkal pieeju pie loga.
Jūtu caur sirdi aši izskrienam griezīgi asas, dziļas skumjas. Droši vien tas ir neizbēgami. Es jau to zināju. Katrs, kuram uzticies un uz kuru, tavuprāt, vari paļauties, kaut kad tevi pieviļ. Cilvēki melo, daudz ko noklusē, mainās un beigās pazūd - viens aiz svešas sejas vai personības, otrs biezā rīta miglā aiz klints. Tāpēc jau dziedniecība ir tik svarīga un nepieciešama.
- Paklau, es negribu, lai mani saņem ciet par klīšanu internētā vai mūzikas klausīšanos, vienalga par ko.
- Taču tā var notikt. Cilvēkus apcietina arī par mazākiem grēkiem.
Viņa to zina. Zina un neņem galvā.
- Man tas viss ir līdz kaklam! - Hanas balss nedaudz ietrīcas.
Esmu satriekta. Mana draudzene taču ir pašpārliecinātības iemiesojums.
- Mēs par to nedrīkstam pat runāt. Kāds taču var...
- Noklausīties? - Hana pārtrauc, pabeigdama teikumu manā vietā. - Ak kungs, Lēna, arī tas man ir līdz kaklam. Un tev ne? Nelabi metas, visu laiku skatoties, vai kāds neseko, un uzmanoties, ko teikt, domāt vai darīt. Es vairs nespēju... nespēju elpot, nespēju gulēt, nespēju kustēties. Visur priekšā mūris. Lai kur es ietu - bumi Priekšā ir mūris. Ja ko gribu - bumi Atkal mūris.
Hana izbrauc ar pirkstiem caur matiem. Šobrīd viņa nepavisam neizskatās glīta un savaldīga. Viņa ir bāla un nelaimīga, un draudzenes seja man kaut ko atgādina, lai gan nespēju atcerēties, ko.
- Tas taču ir mūsu pašu aizsardzībai, - es saku, nožēlodama, ka mana balss neskan pārliecinoši. Argumentu cīņas nav mana stiprā puse. - Viss būs labāk, kad mūs...
Hana atkal mani pārtrauc:
- Kad mūs izārstēs?
Viņa iesmejas, taču bez jautrības, gandrīz rejoši, bet vismaz neapstrīd mani:
- Pareizi. Tā visi saka.
Pēkšņi man kļūst skaidrs, ko Hana pirmīt atgādināja: dzīvniekus, ko redzējām klases ekskursijā uz kautuvi. Govis, kas mēmi noskatījās uz mums, kad gājām garām. Dzīvnieku acīs bija bailes, rezignācija un... izmisums. Man tiešām bail par Hanu. Esmu pārbijusies līdz nāvei.
Taču, kad viņa ierunājas, balss skan jau nedaudz mierīgāk.
- Varbūt. Varbūt pēc procedūras būs labāk. Bet līdz tai... Lēna, tā ir mūsu pēdējā iespēja kaut ko izdarīt. Pēdējā iespēja izvēlēties.
Izvēlēties - tā Hana teica ari novērtēšanas dienā, tomēr pamāju, negribēdama draudzeni sarūgtināt.
- Ko tu tagad domā darīt? - pajautāju.
Hana, kodīdama lūpu, novēršas, un redzu, ka viņa šaubās, vai var man uzticēties.
- Šovakar ir ballīte...
- Kas? - Acīs man satumst, atkal uzpeld bailes.
Draudzene steidzīgi izmet:
- Hakeru mūzikas ziņās atradu, ka šovakar pierobežā, Stroudvoterā, vienā lauku mājā spēlēs dažas grupas.
- Tu taču nerunā nopietni! Tu... tu taču negrasies uz to iet, pareizi? Tu par to pat nedomā.
- Tur nav nekā bīstama, saproti? Goda vārds. Tās internēta vietnes ir tiešām pārsteidzošas, Lēna, varu saderēt, ka tev ari patiktu, ja tu apskatītos. Tās ir paslēptas. Saite uz tām parasti ir ievietota vienkāršā, valdības apstiprinātā lapā, tomēr zini, kaut kā var just. Neiederīgas.
- Vai tad tas nav bīstami? Kā tad tā? Tas puisis, kuru tu satiki, tas cenzors - viņš taču to vien dara, kā ķer cilvēkus, kas ir tik stulbi, lai ievietotu kaut ko tādu... - es purpinu.