Izliekos nedzirdam vārdu mūs, kas Alekša jautrajā, smejošajā balsī skan neiedomājami patīkami.
-Ja godīgi, es tikko grasījos doties mājās.
Pat nezinu, kāpēc, bet dusmojos. Laikam tāpēc, ka Aleksis nav tas, par ko viņu turēju, lai gan būtu jāpriecājas, ka viņš ir normāls, izārstēts cilvēks, kas mani nekādi neapdraud.
- Mājās? - Alekša balsī skan neticība. - Tu taču nevari tagad skriet projām!
Parasti cenšos neiekaist dusmās un aizkaitinājumā. Kerolas mājā nevaru to atļauties. Esmu viņai parādā, turklāt labi atceros, kā pēc dažiem niķošanās gadījumiem bērnībā viņa mani dienām ilgi neuzkrītoši pētīja, it kā analizēdama un vērtēdama. Zināju, ko viņa domā: Tāda pati kā māte. Bet tagad gan ļaujos dusmām. Man jau līdz kaklam cilvēku izturēšanās svešajā pasaulē: it kā tā būtu normāla, bet es - sajukusi. Tas nav godīgi: it kā pēkšņi būtu mainīti visi likumi, bet man to neviens nebūtu pateicis.
- Varu gan un tā arī darīšu!
Pagriežos un dodos uz kalna pusi, domājot, ka Aleksis liks mani mierā. Man par pārsteigumu, tā nenotiek.
- Pagaidi!
Aleksis skrien man pa pēdām.
- Ko tu dari? - Apcērtos ar seju pret viņu, atkal brīnīdamās par to, cik pašpārliecināti skan mana balss, lai gan sirds skrien un sitas kā negudra. Varbūt būšu atklājusi noslēpumu, kā runāt ar puišiem, - vienkārši visu laiku jādusmojas.
- Kā - ko daru?
Skrienot kalnup, abi esam aizelsušies, tomēr Aleksim izdodas pasmaidīt.
- Es gribu ar tevi mazliet parunāt.
- Tu man seko. - Sakrustojusi rokas uz krūtīm, iedomājos, ka tā no viņa norobežojos. - Tu atkal man seko.
Tā, lūk. Aleksis atsprāgst atpakaļ, un es izjūtu ļaunu prieku par to, ka esmu viņu pārsteigusi.
- Atkal? - Aleksis atkārto.
Priecājos, ka reizi par visām reizēm es neesmu tā, kas stostās un nevar atrast īstos vārdus. Vārdi paši laužas ārā:
- Vai nav brīnums, ka līdz šim esmu dzīvojusi, tevi neredzēdama, un tad pēkšņi satieku tevi uz katra soļa?
Nemaz negribēju tā teikt, jo līdz šim man tas nemaz tik dīvaini nešķita, taču vārdi paši izrāvās no mutes, un es saprotu, ka taisnība vien ir.
Gaidu, ka Aleksis sadusmosies, bet, man par pārsteigumu, viņš atgāž galvu un ilgi, skaļi smejas, mēnesnīcai iekrāsojot viņa vaigus, kaklu un degunu sudrabotus. Esmu tik pārsteigta par viņa reakciju, ka apstulbusi stāvu un skatos. Beidzot Aleksis mani uzlūko. Lai gan viņa acis joprojām neredzu, jo mēness gaismā viss izskatās ārkārtīgi spilgts un graudaini sudrabots, man rodas sajūta, ka tās izstaro siltumu vai gaismu tāpat kā todien pie laboratorijām.
- Varbūt agrāk tu neskatījies gana vērīgi, - viņš klusi saka, viegli šūpodamies šurpu turpu uz papēžiem.
Neapzināti speru neveiklu soli atpakaļ. Alekša tuvums mani biedē, un, lai arī mūsu augumus šķir pāris metru, man ir tāda sajūta, it kā mēs saskartos.
- Ko... ko tu ar to gribi teikt?
- Gribu teikt, ka tu maldies.
Pieklusis viņš vēro mani, un es cenšos tēlot vienaldzību, lai gan kreisā acs nodevīgi raustās. Cerams, tumsa to slēpj.
- Mēs esam redzējuši viens otru ne vienu reizi vien.
- Tad es to atcerētos.
- Es jau nesaku, ka mēs satikāmies.
Aleksis nemēģina man tuvoties, un esmu viņam pateicīga kaut vai par to. Viņš kodi mutes kaktiņu, tāpēc izskatās jaunāks.
- Vai varu tev ko pajautāt? - Aleksis prasa. - Kāpēc tu vairs neskrien garām Gubernatoram?
Man negribot izlaužas pārsteiguma elsas.
- Kā tu to zini?
- Man ir lekcijas PU, - Aleksis paskaidro.
Portlendas Universitātē! Tagad atceros, ka reiz, kad no
laboratoriju kompleksa sētas puses gājām skatīties okeānu, dzirdēju vēja atnestus sarunas fragmentus, un Aleksis taču teica, ka studē.
- Pagājušo semestri strādāju Grind, Monumenta skvērā. Redzēju tevi visai bieži.
Aiz pārsteiguma vārstu muti. Nespēju parunāt: ikreiz, kad manas smadzenes man vajadzīgas visvairāk, tās atslēdzas. Protams, es zinu Grind, kafejnīcu, kam abas ar Hanu skrējām garām divas trīs reizes nedēļā. Toreiz redzējām koledžas studentus ejam un nākam kā virpuļojošas sniegpārslas, pūšot garaiņus no karstajām tasītēm. Grind fasāde ir iepretim nelielam skvēram, kas noklāts ar bruģakmeni un nosaukts Monumenta vārdā. Atrodas aptuveni pusceļā no mūsu parastā, deviņus kilometrus garā skrējiena maršruta.
Skvēra centrā stāv piemineklis - laikazoba saēsts vīrs, kas krustām šķērsām noklāts ar grafīti. Ar roku pieturēdams cepuri, viņš soļo uz priekšu, jādomā, šaušalīgā vētrā vai pretvējā. Otru roku vīrs izstiepis sev priekšā. Acīmredzot senāk viņš tajā kaut ko nesis, iespējams, lāpu, taču kādu dienu tā nolauzta vai nozagta. Tāpēc tagad Gubernators soļo ar tukšu dūri, kurā ir apaļš caurums, kā radīts zīmīšu un noslēpumainu lietu slēpšanai. Mēs ar Hanu mēdzām šad tad pārbaudīt, vai Gubernatora dūrē nav kas labs. Taču mums neveicās, jo atradām tikai vecas košļenes un sīknaudu.
Es pat nezinu, kad un kāpēc mēs ar Hanu sākām saukt pieminekli par Gubernatoru. Vējš un lietus izdzēsuši burtus uz plāksnes pieminekļa pakājē, un tie nav salasāmi. Neviens cits viņu tā nesauc. Pārējiem tas ir “Monuments skvērā”. Droši vien Aleksis kādudien ir noklausījies mūsu sarunu.
Aleksis joprojām gaidoši raugās manī, līdz apķeros, ka neesmu atbildējusi uz viņa jautājumu.
- Trase šad tad jāmaina, - beidzot saku. (Šķiet, neesmu skrējusi garām Gubernatoram kopš marta vai aprīļa.) - Citādi kļūst garlaicīgi.
Pēc tam nenoturējusies piebilstu:
- Un tu mani tiešām ievēroji?
Aleksis smejas.
- Grūti būtu tevi nepamanīt. Tu taču skrēji riņķī piemineklim lēkādama un klaigādama.
Man sāk svilt kakls un vaigi. Droši vien atkal esmu sarkana kā biete. Paldies dievam, ka esam tālu no skatuves gaismām. Pavisam aizmirsu, ka, skrienot ar Hanu, allaž centos lecot pieskarties Gubernatoram, lai savā veidā izlādētos pirms skriešanas atpakaļ uz skolu. Savu reizi mēs pat nobļāvāmies Halēnal Droši vien no malas izskatījāmies galīgi jukušas.
- Es... - Aplaizu lūpas, cenšoties izdomāt ieganstu, kas nebūtu smieklīgs. - Skrienot uznāk dullie. Endorfīns un tā tālāk. Tikpat kā narkotikas, saproti? Prātiņš sagriežas, un viss.
- Man patika, - Aleksis atbild, - tu izskatījies... - Viņš pieklust, seja mazliet maina izteiksmi, tumsā tikpat kā nemanāmi, taču šajā brīdī viņš izskatās tik kluss un skumjš, ka man gandrīz aizraujas elpa, - uz bridi pārņem sajūta, ka stāvu blakus piemineklim vai svešiniekam. Man jau sāk zust cerība dzirdēt teikuma beigas, kad Aleksis domu pabeidz: - Tu izskatījies laimīga.
Bridi stāvam klusēdami, un tad Aleksis atkal kļūst atbrīvots un smaidīgs.
- Vienreiz pat atstāju tev zīmīti Gubernatora dūrē, vai atradi?
Viņš reiz atstāja man zīmīti! Neticami, nespēju ko tādu pat iedomāties. Dzirdu pati savu balsi:
- Tu atstāji man zīmīti?
- Uzrakstīju kaut ko muļķīgu. Laikam sveiki. Piezīmēju smaidošu ģīmīti un parakstījos. Bet tad tu pēkšņi pazudi.
- Varbūt tā tur vēl ir. Zīmīte. Nu jau noteikti tikai papīra driskā.
Viņš man atstāja zīmīti. Viņš atstāja zīmīti man. Man! Pats fakts, ka Aleksis mani vispār bija ievērojis un par mani iedomājies, šķiet tik neaptverams un milzīgs, ka man pār visu ķermeni pārskrien tirpas.
Pēc tam uznāk bailes. Tieši tā taču viss sākas! Aleksis ir izārstēts un drošībā, bet par sevi to apgalvot nevaru. Jā, tā viss sākas. Pirmā fāze: apgrūtināta koncentrēšanās, izkaltusi mute, svīšana, mitras delnas, reibonis, orientēšanās spēju zudums. Jūtu drudžainu nelabumu un ari atvieglojuma uzplūdu, it kā atklājusi, ka mans tumšākais noslēpums jau sen ir zināms visai pasaulei. Tātad krustmātei Kerolai, skolotājiem un manām māsīcām ir taisnība. Galu galā es tiešām esmu tāda pati kā mana māte. Acīmredzot liktenīgā slimība tiešām ir manī, gatava kuru katru bridi sākt darboties un sagandēt manu dzīvi.