- Man jāiet. - Pagriežos uz kalna pusi, nu jau gandrīz skriešus, taču Aleksis atkal seko.
- Paklau, neskrien tik ātri!
Kalna galā viņš satver mani aiz rokas, lai apturētu. Pieskāriens dedzina - atrauju roku kā dzelta.
- Lēna, pagaidi!
Zinu, ka nevajadzētu, tomēr apstājos. Laikam tāpēc, ka Alekša mutē mans vārds skan kā mūzika.
- Tev nav par ko uztraukties, saproti? Tev ne no kā nav jābaidās. - Alekša balss ietrīcas. - Es ar tevi neflirtēju.
Apjūku. Flirts. Netīrs vārds. Tātad viņš domā, ka man šķiet - viņš flirtē.
- Es tā nedomāju... nekad par tevi tā neesmu domājusi. - Vārdi iesprūst man mutē, un es zinu, ka pasaulē nav tumsas, kas spētu apslēpt manu pietvīkušo seju.
Aleksis pieliec galvu.
- Bet varbūt tu flirtē ar mani?
- Ko? Nē! - strauji noliedzu.
Manās domās valda totāla panika, un pēkšņi attopos, ka nemaz nezinu, kas ir flirts. Kaut ko esmu lasījusi mācību grāmatās - laikam nekas labs tas nav. Vai tad var flirtēt, pašai nezinot? Vai tiešām viņš ar mani flirtē? Man sāk raustīties kreisā acs.
- Nomierinies! - Aleksis saņem manas rokas, it kā lūgdams, lai uz viņu nedusmojos. - Es pajokoju.
Aleksis nedaudz pagriežas uz kreiso pusi, taču neatlaiž no manis skatienu. Mēnesnīcā skaidri redzu trisžuburaino rētiņu: balts trīsstūris - zīme, kas liecina par kārtību un pastāvību.
- Es neesmu bīstams, atceries? Es nevaru tev nekādi nodarīt pāri.
Alekša balss skan klusi un mierīgi, un es viņam ticu. Tomēr mana sirds pukst kā negudra, arvien trakāk un trakāk, līdz man šķiet, ka tā izlēks no krūtīm. Jūtos tā, it kā atrastos kalna virsotnē un no turienes vērotu Kongres-stritu, visu Portlendu, kas atklājas manu acu priekšā, ar zaļi pelēkām mirdzošām ielām, kas pa gabalu izskatās gan skaistas, gan svešas. Tad, iepletusi rokas, traucos lejup. Vējš sitas man sejā, un es nemaz nepūlos - tikai paļaujos uz gravitāciju.
Aizelsusies un satraukta, gaidu, ka tūlīt nokritīšu.
Pēkšņi aptveru, ka visapkārt valda nāves klusums. Mūzika vairs neskan, arī pūli vairs nedzird. Vienīgi zāle šalko vējā. No šejienes, piecpadsmit metru no kalna, šķūni un ballīti neredz. Mirkli iztēlojos, ka tumsā esam tikai mēs abi - vienīgie cilvēki, kas ir nomodā un dzīvi šajā pilsētā un visā pasaulē.
Bet tad gaisā sāk viļņot klusas mūzikas skaņas, maigas kā nopūtas. Mūzika ir tik klusa, ka sākumā noturu to par vēju. Šī mūzika krasi atšķiras no tās, kuru dzirdēju pirmīt -tagad tā skan maigi un trausli, katrs akords ir kā kristāls vai zīda pavediens, kas ietiecas naksnīgajās debesīs. Jau atkal mūzikas skaistums mani apbur, šķiet, ka neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējusi, un nezin kāpēc man gribas gan smieties, gan raudāt.
- Tā ir mana mīļākā dziesma.
Mēness priekšā aizslīd mākonis, un Alekša sejā dejo ēnas. Viņš joprojām skatās manī, un es dotu nezin ko, lai spētu nolasīt viņa domas.
- Vai esi kādreiz dejojusi?
- Nē, - es nedaudz asi izmetu.
Aleksis maigi iesmejas.
- Viss kārtībā. Nemaz nevar pateikt.
Domās redzu māti, kas ar mani virpuļo pa mūsmāju vaskotajām grīdām, it kā mēs būtu uz skrituļslidām, un cauri skaļruņu raidītajām dziesmām dzirdu viņas smieklus un balsi, kas skan kā flauta.
- Mana māte gan dejoja, - atzīstos un gandrīz uzreiz savus vārdus nožēloju.
Bet Aleksis nedz ko jautā, nedz smejas. Viņš tikai nepārtraukti lūkojas manī. Vienubrīd šķiet, ka viņš tūlīt kaut ko teiks - bet nē, viņš tikai tumsā pastiepj roku uz manu pusi.
- Vai negribi? - Alekša balss vējā ir tik tikko sadzirdama, gandrīz kā čuksts.
- Ko tad?
Ausīs bungo mana satrakotā sirds, un, lai gan mūsu rokas šķir attālums, jūtu sanošu enerģiju, kas mūs savieno. Spriežot pēc karstuma, ko izstaro mans augums, varētu domāt, ka esam cieši blakus, roka pie rokas, seja pie sejas.
- Padejot. - Aleksis pienāk man klāt un, saņēmis aiz rokas, pievelk tuvāk. Tieši tobrīd dziesmā skan visaugstākā nots, un es vairs neizšķiru, vai tas, ko jūtu, ir viņa pieskāriens vai mūzikas radītais pacēlums.
Mēs dejojam.
Gandrīz visu, pat varenākās zemes kustības, aizsāk sīkums. Zemestrīce, kas sagrauj veselu pilsētu, var sākties ar trīsēšanu, drebēšanu, ar vēja brāzmu. Mūzika sākas ar vibrāciju. Pirms divdesmit gadiem pēc divu mēnešu lietavām Portlendā sākās plūdi, kas ārdījās aiz laboratorijām, izpostīdami apmēram simts ēkas, aizraujot projām kokus, atkritumu tvertnes un vecas, smirdīgas kurpes, kas peldēja pa ielām, atstājot aiz sevis zaļu dūņu kārtiņu, puvuma un trūdu smaku, kura neizzuda mēnešiem ilgi. Plūdi sākās ar ūdens strūkliņu pirksta platumā.
Visumu Dievs radīja no atoma, kas bija ne lielāks par domu.
Greisijas dzīvi salauza viens vārds: piekritējs. Manu dzīvi uzspridzināja cits vārds: pašnāvība.
Precīzāk: tad mana dzīve uzsprāga pirmo reizi.
Arī otrreiz manu pasauli uzspridzināja vārds. Vārds, kas izlauzās no manām krūtīm un sāka dejot uz lūpām, apsteidzot domas.
Jautājums bija: Vai rit satiksimies?
Un tad vēl kāds vārds: Jā.
Desmitā nodala
PIRMĀ FĀZE
izklaidība, nespēja koncentrēties izkaltusi mute svīšana, mitras delnas reibuma un dezorientācijas lēkmes pazemināta garīgā apziņa, drudžainas domas, pavājinātas spriešanas spējas
OTRĀ FĀZE
eiforijas mirkļi, histēriski smiekli un sakāpināta enerģija izmisuma brīži, letarģija
mainīga ēstgriba, ātrs svara zudums vai pieņemšanās svarā
sastingums, intereses zudums par citiem jautājumiem deformētas spriešanas spējas, izkropļota realitātes uztvere
uzmācīgas domas un darbības paranoja, nedrošības izjūta
TREŠĀ FĀZE (KRITISKĀ)
apgrūtināta elpošana sāpes krūtīs, rīklē vai kuņģī apgrūtināta rīšana, atteikšanās no ēdiena pilnīgs racionālo spēju zudums, neloģiska uzvedība, uzmācīgas domas un fantāzijas, halucinācijas un maldi
CETURTĀ FĀZE (LIKTENĪGĀ)
emocionālā vai fiziskā paralīze (daļēja vai pilnīga) nāve
Ja baidāties, ka jūs pats vai kāds paziņa varētu būt saslimis ar delīriju, lūdzu, zvaniet uz bezmaksas avārijas tālruni 1-800-NOVĒRST, lai apspriestu tūlītēju nosūtījumu uz procedūru.
Nekad neesmu sapratusi, kā Hana spēj tik bieži un veikli samelot. Taču, tāpat kā viss cits, ari melošana vieglāk padodas, ja to dara bieži.
Tieši tāpēc nākamajā dienā, kad pārnāku mājās no darba un Kerola apvaicājas, vai neiebilstu, ka jau ceturto vakaru pēc kārtas būs jāēd karstmaizītes ar cīsiņiem (tēvoča veikalā atkal izveidojušies pārāk lieli uzkrājumi; savulaik divas nedēļas no vietas ēdām ceptas pupiņas), es atbildu, ka patiesībā skolas biedrene Sofija Henersone ielūgusi mani un vēl dažas meitenes uz vakariņām. Sameloju nedomādama. Lai gan jūtu plaukstās sviedrus, mana balss skan mierīgi, un esmu visai droša, ka ari sejas krāsa nemainās, jo Kerola tikai aši uzsmaida un izmet, ka tas ir jauki.