Pusseptiņos uzlecu divriteņa mugurā un dodos uz īsten-das pludmali, kur norunājām tikties ar Aleksi.
Portlendā ir ne mazums pludmaļu. īstendas peldvieta gan nav pārāk iecienīta, un droši vien tāpēc tā ļoti patika manai mātei. Ūdens straume tur ir straujāka nekā Vilāras vai Saulrieta pludmalēs. Grūti pateikt, kāpēc, bet mani
straume neuztrauc. No laika gala esmu bijusi laba peldētāja. Pēc pirmās reizes, kad, mātei atlaižot rokas man no vidukļa, jutu arvien lielāku paniku un satraukumu, diezgan ātri iemācījos peldēt, un jau četru gadu vecumā pie katras izdevības plunčājos viena.
Zināmā mērā saprotu, kāpēc cilvēki nevēlas nākt uz īstendu, lai gan no populārā Austrumu promenādes parka to šķir vien īss gājiens pāri kalnam. Pludmale ir īsa, ar oļiem un granti klāta zemes strēmele, kas stiepjas aiz laboratoriju kompleksa ar visām noliktavām un atkritumu tvertnēm, kas, protams, ainavu neizdaiļo. Peldoties nomaļajā vietā, skaidri var redzēt Taki tiltu un nelikumīgās zemes ķīli starp Portlendu un Jārmutu. Daudziem nepatīk atrasties tik tuvu Mežonīgajai zemei, jo tā padara viņus nervozus.
Arī es nervozēju, taču daļai no mana Es, pavisam sīkai daļiņai, tur patīk. Kādu laiku pēc mammas nāves fantazēju, ka viņa nemaz nav mirusi un arī tēvs ne, bet abi aizbēguši uz Mežonīgo zemi, lai varētu palikt kopā. Tēvs devās uz turieni piecus gadus ātrāk, lai visu sagatavotu: uzceltu mājiņu ar malkas plīti un mēbelēm, ko viņš pats pagatavojis no koku zariem. Mēdzu domāt, ka pienāks brīdis, kad viņi atnāks man pakaļ. Vienubrīd pat iztēlojos savu istabu līdz pēdējam sīkumam - ar tumšsarkanu paklāju, sarkani zaļu segu, sarkanu krēslu.
Mazliet padzīvojusi sapņu pasaulē, sapratu, ka maldos. Ja vecāki būtu aizbēguši uz Mežonīgo zemi, tad taču viņi būtu piekritēji un dumpinieki. Labāk lai viņi ir miruši. Turklāt agri uzzināju, ka mani sapņojumi par Mežonīgo zemi ir tukšas ilūzijas un tīrā bērnišķība. Slimajiem taču nekā nav - nedz veikalu, nedz sarkanu paklāju un krēslu, vispār nekā. Reičela man reiz stāstīja, ka tur visi dzīvojot kā zvēri - netīri, izsalkuši un izmisuši. Viņa piebilda, ka tāpēc jau valdība par viņiem neuztraucas, pat neatzīst šo cilvēku eksistenci. Drīz vien slimie izmiršot, nosalšot vai nomiršot badā, vai ari tikšot delīrija sērgas pieveikti, bet varbūt tie nostāšoties cits pret citu, sākšot trakot un kauties un izplēsīšot cits citam acis.
Reičela zināja teikt, ka tas jau esot noticis un, iespējams, Mežonīgajā zemē jau tagad valda tumsa un nāve, kur dzirdama tikai čaboņa un dzīvnieku rūkšana.
Par to, ka slimie dzīvo kā zvēri, Reičelai varbūt taisnība, bet par izmiršanu gan ne. Slimie ir dzīvi un cenšas mums par sevi atgādināt. Tāpēc jau notiek demonstrācijas. Tāpēc laboratorijās tika ielaistas govis.
Uz īstendas pludmali dodos vienā mierā, lai gan saule aiz muguras slīgst arvien zemāk, iekrāsodama ūdeņus baltus un padarot visu pasauli mirdzošu. Pielikusi plaukstu pie acīm, pie ūdens ieraugu Aleksi - slaidu, tumšu otas triepienu uz zila audekla. Uzreiz atceros pagājušo nakti, kad viņš ar kreiso plaukstu viegli pieskārās man pie vidukļa, aiznesot mani sapni, bet manu plaukstu saņēma otrā rokā, kas bija sausa un iedvesa mieru kā saulē sasilis koks. Pēc tam mēs dejojām - tā, kā cilvēki mēdz dejot kāzās tad, kad sapārošana ir oficiāli apzīmogota, - taču jaukāk - dabiskāk, ne tik stīvi.
Aleksis stāv pret mani ar muguru un skatās okeānā. Tas mani iepriecina. Drošā solī kāpju lejup pa ļodzīgajām, sāls piesūcinātajām kāpnēm no autostāvvietas uz pludmali, pusceļā apstādamās, lai atraisītu auklas un novilktu kedas, kuras tagad nesu rokā. Pēdas jūt siltas smiltis.
No ūdens puses tuvojas večuks ar zarā savērtu lomu. Aizdomīgi mani nopētījis, viņš paskatās uz Aleksi, tad atkal uz mani un sarauc pieri. Es jau atveru muti, lai taisnotos, ka Aleksis ir izārstēts, bet večuks, garām iedams, tikai kaut ko noburkšķ. Nedomāju, ka viņš izsauks regulatorus, tāpēc iekožu sev mēlē. Neteiksim, ka mēs iekultos pamatīgās nepatikšanās (tieši to Aleksis domāja, sakot, ka nav bīstams), tomēr man nav nekādas patikas atbildēt uz daudziem jautājumiem un atdot savu apliecību pārbaudei. Ja regulatori tiešām trieksies uz nomaļo pludmali pārbaudīt aizdomīgu uzvedību un ieraudzīs izārstētu cilvēku, kas apžēlojies par necilu septiņpadsmitgadnieci, viņi apskaitīsies un, protams, izgāzīs uz kādu dusmas.
Apžēlojies. Cenšos izmest šos vārdus no galvas, pārsteigta, cik grūti par tiem pat domāt. Visu dienu prātoju, kāpēc Aleksis izturas pret mani tik jauki - īsā prāta aptumsuma mirkli pat iedomājos, ka varbūt pēc novērtēšanas mūs sapāros. Diemžēl tāda iespēja atkrīt. Aleksis jau ir saņēmis drukātu paziņojumu ar ieteicamajām kandidātēm - jau pirms procedūras, uzreiz pēc novērtēšanas. Apprecējies viņš nav tikai tāpēc, ka studē. Taču pēc studijām, pats par sevi saprotams, viņš iebrauks laulības ostā.
Tad sāku prātot, kāda nez varētu būt Alekša izredzētā; beigās nospriedu, ka noteikti līdzīga Hanai: spilgta gaišmate ar apskaužamu spēju pat ar zirgasti atgādināt graciozu balerīnu.
Pludmalē bez mums ir vēl četri atpūtnieki: trīsdesmit metrus tālāk māte ar bērnu - viņa sēž saliekamajā krēslā zem izbalējuša saulessarga un vienaldzīgi skatās apvārsni, kamēr bērns, ne vecāks par trim gadiem, bradā pa viļņiem, ik pa brīdim pakrizdams un iebrēkdamies (sāpēs vai aiz prieka?), un atkal sliedamies kājās. Tālāk pieklājīgā attālumā viens no otra pastaigājas kāds pāris, sieviete un vīrietis. Droši vien precēti. Salikuši rokas uz krūtīm, abi skatās taisni uz priekšu. Viņi nerunā un nesmaida. Abi soļo mierīgi, it kā ietērpti neredzamā aizsargburbulī.
Beigās pieeju pie Alekša, kas, mani ieraudzījis, pasmaida. Saule pieskaras viņa matiem, un tie uz sekundi kļūst balti, bet tad atkal atgūst zeltaini brūngano nokrāsu.
- Sveika! - Aleksis pamāj. - Labi gan, ka atnāci.
Samulstu, ar kedām rokā juzdamās kā pēdējā muļķe.
Vaigi deg, nezinu, kur likt acis. Nometusi kedas zemē, ar papēdi pagrūžu tās tālāk.
- Vai tad es neapsolīju?
Balss, pašai negribot, skan skarbi. Samirkšķinu acis un domās sevi nolamāju. Tā vien šķiet, ka manās smadzenēs ir ielikts filtrs, kas darbojas pret mani un allaž liek manis teiktajam izklausīties ne tā, kā domāts.
Par laimi, Aleksis tikai pasmejas.
- Es jau neko, bet pagājušo reizi gan nogaidījos tevi velti, - viņš pamāj uz smiltīm, - varbūt apsēdīsimies?
- Labi, - atviegloti nopūšos.
Sēdus jūtos daudz omulīgāk. Mazākas izredzes paklupt vai nostrādāt kādu citu muļķību. Pievelku kājas pie ceļgaliem un piespiežu tiem zodu. Aleksis iekārtojas gabaliņu tālāk.
Brīdi klusējam. Sākumā drudžaini gudroju, ko teikt. Klusuma mirklis šķiet bezgalīgs. Aleksis noteikti domā, ka esmu zaudējusi valodu. Bet tad, izracis no smiltīm gliemežvāku, viņš iemet to okeānā, un es saprotu, ka viņš nebūt nejūtas neērti. Tad arī es atslābstu. Klusums man pat tīri labi patīk.
Dažreiz jūtos kā skatītāja, kas vēro pasauli no malas, bet citkārt man patiesi šķiet, ka pasaule uz mirkli sastingst un apstājas. Uz vienu sekundi, ne ilgāk. Ja tobrīd izdotos uzminēt dzīves noslēpumu, varētu dzīvot mūžīgi.
- Paisums beidzas, - Aleksis atkal sāniski met gliemežvāku, trāpīdams vilnim.
- Zinu.
Okeāns izmetis krastā leknas, zaļas jūraszāles, zarus un izmisīgus, iztramdītus vēžus. Gaisā vējo sāls un zivju smārds. Krastā pastaigājas kaija, grozīdama galvu un atstādama smiltis sīkus nagu nospiedumus.