- Mamma mani bērnībā veda uz šejieni. Bēgumā gājām, cik tālu vien varējām. Ko tik neizskalo krastā - pat jūras-zirdziņus, milzu austeres un aktīnijas. Tas viss ir redzams smiltis, kad ūdens atkāpjas. Te mamma iemācīja mani peldēt.
Nezin kāpēc pēkšņi gribu runāt, un vārdi paši laužas no mutes.
- Māsa krastā cēla smilšu pilis. Iedomājāmies, ka mums ir īsta pilsēta, līdz kurai esam tikušas, pārpeldot pāri jūrai līdz otrai pasaules malai, līdz Mežonīgajai zemei. Vienīgi mūsu rotaļā šo zemi nebija izpostījusi slimība, tā nebija sagrauta un baisa. Mūsu uzceltās ēkas bija skaistas, gaišas un jaukas.
Aleksis klusējot ar pirkstu zīmē smiltīs ķeburus. Tomēr zinu, ka viņš klausās.
Vārdi birst kā no pārpilnības raga:
- Atceros, ka mamma mēdza nest mani ūdenī, piespiedusi gurnam. Un reiz viņa vienkārši palaida mani vaļā. Pavisam bez nekā jau nebiju - pie rokām man bija piepūstas rotaļlietas. Tomēr biju tā pārbijusies, ka sāku izmisīgi brēkt. Man bija tikai pāris gadu, bet es to atceros, goda vārds. Kad mamma atkal paņēma mani rokās, biju bezgala atvieglota, bet arī vīlusies. It kā būtu palaidusi garām lielisku iespēju. Saproti?
- Un tagad? - Aleksis pagriež galvu uz manu pusi. - Jūs vairs uz šejieni nenākat? Mammai zudusi interese par okeānu?
Skatos tālumā uz apvārsni. Līcis šodien samērā mierīgs. Ūdens ir kā spogulis, zilās un violetās nokrāsas šalkdamas aizplūst no krasta. Nekaitīgs.
- Viņa nomira. - Esmu pārsteigta, cik grūti ir to pateikt. - Izdarīja pašnāvību. Tolaik man bija seši gadi.
- Man tiešām žēl, - Alekša balss skan klusi, tik tikko sadzirdami.
- Tētis nomira, kad man bija astoņi mēneši. Viņu es vispār neatceros. Man šķiet... man šķiet, tas mammu salauza. Viņa nebija izārstēta. Procedūra neiedarbojās. Nezinu, kāpēc. Trīs atsevišķas procedūras, un nekā... nepalīdzēja.
Pieklususi ievelku elpu un baidos paskatīties uz Aleksi, kas sēž man blakus kluss un mierīgs kā piemineklis, kā izkalta ēna. Tomēr nespēju apstāties. Dīvaini, bet līdz šim neesmu nevienam stāstījusi par māti. Nebija vajadzības. Skolā, kaimiņos un krustmātes draugu lokā visi tāpat zina par manu ģimeni un tās apkaunojošajiem noslēpumiem. Tāpēc visu skatienos ir līdzcietības ēna un visur viļņojas čuksti. Man ienākot telpā, cilvēki apraujas pusvārdā, bet gaisā karājas klusums un vainas apziņa, un manī noraugās pārsteigtas sejas. Pat Hana to zināja jau pirms otrās klases, kad sākām sēdēt vienā solā. Es atceros to tāpēc, ka reiz viņa pieķēra mani tualetē raudam - biju iespiedusi seju tualetes papīrā, lai neviens nedzirdētu. Hana atspēra durvis ar kāju, stāvēja un skatījās manī. Vai mammas dēļ? viņa prasīja. Pirms tam mēs pat nebijām runājušas.
- Es nezināju, ka ar māti kaut kas nav kārtībā, nezināju, ka viņa ir slima. Biju pārāk maza, lai to saprastu.
Neatrauju acis no skaidrās apvāršņa līnijas un atkal tāpat kā bērnībā iedomājos, ka varbūt ūdens neatgriezīsies, varbūt okeāns pazudīs uz visiem laikiem. Tas tiks ievilkts caur zemes garozu, kā mutē tiek ievilkta mēle, un skatienam atklāsies balti kauli.
-Ja es būtu zinājusi, varbūt būtu varējusi...
Balss aizlūst, liedzot man pabeigt teikumu. Varbūt būtu varējusi to nepieļaut. Nekad neesmu to teikusi, pat domās ne. Taču tagad šī pārliecība paceļas stingri un nepielūdzami kā akmens seja: varbūt es būtu varējusi. Man vajadzēja māti apturēt.
Sēžam klusēdami. Kamēr runāju, māte ar bērnu ir savākusi mantas un aizgājusi un mēs ar Aleksi esam palikuši divatā. Kad mani vārdu plūdi beidzot mitējušies, nevaru saprast, kā varēju tik daudz atklāt gandriz pilnīgi svešam cilvēkam, turklāt puisim. Pēkšņi man sametas šausmīgs kauns. Izmisīgi vēlos pateikt vēl kaut ko, kaut ko pavisam nekaitīgu - par paisumu vai par laiku -, bet, kā parasti, kad visvairāk vajag, galvā pilnīgs tukšums. Baidos paskatīties uz Aleksi. Kad beigās, saņēmusi drosmi, aši no sāniem palūru, redzu, ka viņš raugās līča ūdeņos ar neizdibināmu sejas izteiksmi, vienīgi žoklī raustās muskulītis. Man pagurst sirds. Noticis tas, no kā baidījos: tagad Aleksis jūt kaunu un riebumu pret manas ģimenes pagātni un slimību, kas iezīdusies man asinīs. Tūlīt viņš piecelsies un teiks, ka būtu labāk, ja mēs vairs nesatiktos. Brīnos pati par sevi. Es taču Aleksi tikpat kā nepazīstu, un starp mums plešas nepārejama plaisa, tomēr šī doma mani tik un tā skumdina.
Daudz netrūkst, lai es pielēktu kājās un laistos lapās: negribas māt ar galvu un izlikties, ka saprotu, kad viņš teiks: Paklau, Lēna, man tiešām žēl, bet... un pēc tam uzmetīs man tik pazīstamo skatienu.
Pērn pa kalnu savā vaļā skraidīja traks suns ar putām uz puma un koda, kam pagadās. Suns bija izbadējies, kašķains, blusu apsēsts un zaudējis vienu kāju, tomēr vajadzēja divus policistus, lai viņu nošautu. Pūlis sanāca skatīties, un ari es, skriedama garām, apstājos. Pirmoreiz dzīvē sapratu, kāpēc visi uz mani tā skatās, kāpēc viebjas, dzirdot uzvārdu Heloveja. Līdzcietības dēļ, jā, bet arī tāpēc, ka jūt riebumu un baidās inficēties. Tieši tāpat kā uz mani visi skatījās uz riņķojošo suni, kas, slienām tekot no mutes, mēģināja sakost savus tvarstītājus. Beigās, kad dzīvniekam trāpīja trešā lode un tas izlaida garu, visi atviegloti nopūtās.
Es jau grasos celties kājās, kad Aleksis ar pirkstu pieskaras manam elkonim.
- Es tevi apdzīšu, - piecēlies un nopurinājis no šortiem smiltis, viņš paziņo un smaidīdams sniedz man roku.
Jūtos bezgala pateicīga. Tātad ģimenes grēku dēļ Aleksis mani nenosoda, neuzskata par netīru vai samaitātu. Aleksis palīdz man piecelties un, šķiet, zīmīgi paspiež roku. Esmu gan pārsteigta, gan laimīga un iedomājos par mūsu - manu un Hanas simbolisko rokasspiedienu.
- Gatavojies uz sakāvi, - es atbildu.
Aleksis sarauc uzacis.
- Tu domā, ka mani uzvarēsi?
- Nedomāju. Es zinu.
- Tad jau redzēsim, - Aleksis paliec galvu uz sāniem, - vispirms līdz bojām, labi?
Esmu satriekta. Paisums ir atkāpies, tomēr bojas peld vismaz metru dziļā ūdenī.
- Tu gribi skriet iekšā līcī?
- Nobijies gan? - Aleksis smaida.
- Nē, vienīgi...
- Labi. - Viņš pastiepjas un viegli pieskaras manam plecam. - Nu tad beidzam te pļāpāt. Uz priekšu!
Izkliedzis pēdējos vārdus, Aleksis metas skriet. Divas sekundes vēlāk sekoju viņam, brēkdama:
- Tas nav godīgi! Es nebiju sagatavojusies!
Smiedamies un šļakstīdamies ar visām drēbēm brienam pa seklo ūdeni. Okeāns atkāpies, atklājot viļņainu gultni ar iedobēm. Zem kājām jūtu lūstam gliemežvākus. Sapinusies sarkani violetu aļģu kušķī, gandrīz nostiepjos garšļaukus. Ar roku atgrūžos no mitrajām smiltīm un pielecu kājās. Gandrīz vai panāku Aleksi, kad viņš, pagrābis riekšavu smilšu, grasās sviest to man virsū. Spiegdama metos sāņus, tomēr mazliet smilšu trāpa man sejā un nobirst lejup pa kaklu.
- Tu nu gan esi krāpnieks! - saucu, aizelsusies no skriešanas un smiešanās.
-Ja nav noteikumu, tad nav nekādas krāpšanās, - Aleksis pār plecu atkliedz.
- Ak tad nav noteikumu, ja?
Esam iebriduši okeānā līdz puslielam. Iesmēlusi plaukstās ūdeni, apšļakstu viņam muguru un plecus. Pagriezies Aleksis ar delnas malu aši nobrauc pār ūdens virsmu, un gaisā uzvijas mirdzoša arka. Vairīdamās pieliecos, bet paslīdu un uz elkoņiem iekritu ūdenī, saslapinādama šortus un krekliņa apakšdaļu. Pēkšņi juzdama aukstumu, iespiedzos. Tikmēr Aleksis dodas uz priekšu, nemitīgi atskatīdamies un žilbinoši smaidīdams. Viņa smiekli atbalsojas tālu un ir tik skaļi, ka tos noteikti dzird Lielā Dimanta salā, viņpus apvāršņa un visā pasaulē. Uzslienos kājās un metos viņam pakaļ. Līdz bojām vēl daži metri, bet ūdens jau sniedzas līdz ceļiem, tad lieliem, viduklim, līdz beigās pa pusei brienam, pa pusei peldam, drudžaini vēzēdami rokas. Nespēju nedz elpot, nedz domāt, tikai smieties, šļakstīties ar ūdeni un mērķtiecīgi virzīties uz sarkanajām bojām. Jāuzvar, jāuzvar, jāuzvar! Mērķis ir tikpat kā ar roku sasniedzams, bet Aleksis joprojām ir gabalu man priekšā. Manas kedas ir piemirkušas smagas kā svins, un drēbes velk lejup, it kā kabatās būtu salikti akmeņi. Neko nedomādama, lecu uz priekšu un pieķeros Aleksim, ar pēdu pieskardamās viņa apakšstilbam, bet pēc tam metos uz priekšu un piesitu tuvākajai plastmasas bojai, kas uzreiz atlec no manas plaukstas. Mēs esam aptuveni trīssimt metrus no krasta, paisums nāk, un es stāvu līdz krūtīm ūdenī. Uzvaroši paceļu rokas. Aleksis tuvojas, spļaudams ūdeni un purinādams galvu, un no viņa matiem tērcītēm tek ūdens.