- Es uzvarēju! - elšu.
- Tu krāpies, - Aleksis atbild, pasper dažus soļus un atkrīt uz boju auklām. Tad viņš saliek rokas aiz muguras un skatās debesīs. Krekliņš viņam ir cauri slapjš, uz skropstām mirdz pērlītes, pa vaigiem tek ūdens.
- Ja nav noteikumu, tad nav nekādas krāpšanās, - es atbildu.
Aleksis pagriezies smaida:
- Tādā gadījumā es ļāvu tev uzvarēt.
- Bet, protams. - Uzšļakstu Aleksim ūdeni, un viņš padodoties paceļ rokas. - Aizvainotais zaudētājs, - neliekos mierā.
- Man vienkārši trūkst prakses.
Aleksis jau atkal ir pašpārliecināts un atraisīts. Parasti tas mani mazliet kaitina. Pieliecis galvu, viņš smaida. Tomēr šobrīd tas mani nekaitina - man tas pat patīk. Tāda sajūta, ka es vairs nejustu neērtību, bailes un nedrošību, ja vien Aleksi satiktu biežāk.
- Kā tad, - nobolu acis, uzlieku roku uz bojas blakus viņam un izbaudu šalcošo straumi, kas sitas man pret krūtīm. Man ir prieks par neparasto sajūtu - būt ūdenī ar visām drēbēm, sajust miesai pielipušo krekliņu un slapjās kedas. Līdz krastam būs lēni, smagi jāpeld.
Bet šobrīd tas šķiet sīkums. Mani neuztrauc itin nekas, pat ne tas, ka būs jāpaskaidro Kerolai, kāpēc pārrodos izmirkusi cauri slapja, aplipuši ar ūdenszālēm un pēc sāls smaržojošiem matiem; man viens pīpis, cik ilgi vēl līdz komandantstundai un kāpēc Aleksis pret mani ir tik jauks. Esmu apreibusi laimē. Aiz bojām līcis jau metas tumši violets, viļņiem ir baltas putu cepures. Tālāk par bojām peldēt ir aizliegts: aiz tām ir salas un sargposteņi, bet mazliet tālāk - atklāts okeāns, kas ved uz aizliegto zonu, kur valda slimība un bailes. Tomēr šobrīd vēlos panirt zem tauvas un aizpeldēt projām.
No mums pa kreisi stiepjas spilgti baltais laboratoriju ēku komplekss, bet tālāk - Vecā osta ar koka dokiem, kas izskatās kā milzīgi koka simtkāji. Pa labi paceļas Taki tilts un sargbūdu rinda visas robežas garumā. Aleksis pamana, uz ko es skatos.
- Skaisti, vai ne? - viņš ierunājas.
Raibi zaļganpelēkais, aļģēm klātais tilts viegli šūpojas vējā.
Saraucu degunu.
- Laikam pūst kopā, vai ne? Mana māsa vienmēr teikusi, ka reiz tas brakšķēdams iegāzīsies okeānā.
Aleksis smejas.
- Es nedomāju tiltu, - mazliet pacēlis zodu, viņš pamāj, - bet to tur.
Mirkli klusējis, viņš piebilst:
- Mežonīgo zemi.
Aiz Taki tilta līdz ar līča galējo malu sākas valsts ziemeļu robeža. Abi stāvam, tikmēr sargbūdās iedegas gaismas, mirgojot tumstoši zilajās debesīs un vēstot, ka ir jau vēls. Man ir laiks doties mājās, tomēr nevaru sevi piespiest iet projām, lai gan jūtu, ka ūdens pie krūtīm jau šalc un virmo, liecinot par plūdmaiņām. Mežonīgās zemes sulīgais zaļums viņpus tilta šūpojas vējā kā nemitīgi mainīgs mūris, kas iestiepjas līcī, nošķirot Portlendu no Jārmutas. No šejienes redzama tikai maza daļiņa - tuksnesīga vieta, kur nav nedz gaismas, nedz laivu, nedz ēku. Nepieejama, dīvaina un melna josla. Bet es zinu, ka Mežonīgā zeme iesniedzas tālu kontinentā, ieskaujot mūsu valsti no visām pusēm kā nezvērs, kas ar saviem taustekļiem ieķēries civilizētajā pasaulē.
Varbūt skriešanas dēļ, bet varbūt tāpēc, ka esmu uzvarējusi Aleksi skrējienā uz bojām, vai tamdēļ, ka esmu pastāstījusi viņam par savu māti, taču viņš mani un ģimeni nenosoda, es joprojām jūtos apskurbusi un laimīga, un man ir tāda sajūta, ka varu Aleksim teikt visu un pajautāt jebko. Tāpēc prasu:
- Vai varu atklāt tev noslēpumu?
Esmu apreibusi un bezrūpīga, un zinu, ka atbilde nav jāgaida.
- Esmu daudz par to domājusi. Par Mežonīgo zemi, par to, kāda tā ir... par slimajiem, ja tādi tiešām ir... - Ar acs kaktiņu manu, ka Aleksis mazliet saraujas, un turpinu: - Dažreiz man likās... zini, es mēdzu iedomāties, ka varbūt mana mamma nemaz nav mirusi. Varbūt viņa ir tikai aizbēgusi uz Mežonīgo zemi. Ne jau tāpēc, ka tā būtu labāk. Laikam vienkārši negribēju zaudēt viņu uz visiem laikiem, tāpēc jutos labāk, iedomājoties, ka mamma kaut kur dzivo un dzied...
Es papurinu galvu un esmu pārsteigta, ka jūtos tik ērti, runājot ar Aleksi. Pārsteigta un pateicīga.
- Bet tu? - es beigās pajautāju.
- Ko es? - Alekša seja ir neizdibināma. Gandrīz varētu domāt, ka esmu viņu aizvainojusi, bet ar ko?
- Vai tu bērnībā neesi domājis par to, kā būtu doties uz Mežonīgo zemi? Neesi par to tāpat vien, tīrā joka pēc iedomājies?
Piemiedzis acis, Aleksis novēršas un savelk seju neizprotamā grimasē.
- Protams, esmu. Bieži.
Pastiepis roku, viņš piesit bojai.
- Robežu tur nav, nav arī nekādu modru acu. Tikai brīvība un plašums, kur var elpot ar pilnu krūti. Es vēl joprojām domāju par Mežonīgo zemi.
Uzmetu viņam skatienu. Tādus vārdus kā “brīvība” un “plašums” neviens vairs neņem mutē. Novecojuši.
- Joprojām? Pat pēc procedūras?
Neko nedomādama, pasniedzos un pieskaros trisžuburu rētai uz Alekša kakla.
Viņš atraujas, it kā mans pieskāriens būtu apdedzinājis, un es samulsusi nolaižu roku.
- Lēna... - Alekša balss skan dīvaini, it kā manu vārdu būtu netīkami izrunāt.
Zinu, ka man nevajadzēja viņam pieskarties. Esmu pārkāpusi robežu, un Aleksis noliek mani vietā, pie neārstētajiem. Ja viņš sāks man lasīt sprediķi, laikam aiz pazemojuma nomiršu. Lai slēptu neveiklības izjūtu, sāku čalot:
- Lielākā daļa izārstēto taču par tādām lietām nedomā. Mana krustmāte Kerola to sauc par lieku laika nosišanu. Viņasprāt, tur nekā nav, tikai dzīvnieki, zeme un kukaiņi, un visas tās runas par slimajiem esot bērnišķīgas blēņas. Viņa saka - ticēt slimajiem ir tas pats, kas ticēt vilkačiem un vampīriem. Vai atceries, ka savulaik cilvēki runāja - Mežonīgajā zemē esot vampīri?
Aleksis pasmaida - drīzāk gan šķiet, ka viņš saviebjas.
- Lēna, man tev kaut kas jāatklāj.
Alekša balss skan svešādi, un man nezin kāpēc negribas ļaut viņam runāt, tāpēc turpinu pļāpāt:
- Vai tev sāpēja? Nu, procedūra. Māsa saka, ka nekā sevišķa tur neesot, bet māsīca Mārsija apgalvo, ka tas esot trakāk par traku, smagāk nekā dzemdībās, un ar otro bērnu viņa mocījās piecpadsmit stundas...
Aprāvusies nosarkstu, domās lādēdama sevi par tik muļķīgu sarunas pavērsienu. Žēl, ka nevaru patīt laiku atpakaļ līdz vakardienas ballītei, kad galvā bija pilnīgs tukšums: droši vien taupīju sevi šodienas izvirdumam.
- Bet es gan nebaidos, - gandrīz vai iekliedzos. Aleksis paver muti, lai ko teiktu, un es izmisīgi vēlos kaut ko glābt.