Mana procedūras diena tuvojas. Man jāgaida tikai sešdesmit dienas. Muļķīgi, ka skaitu, vai ne? Bet tiešām nevaru sagaidīt.
- Lēna, - Alekša balss skan spēcīgāk un sparīgāk, beidzot mani apklusinādama.
Aleksis pagriežas un ieskatās man tieši sejā. Manas kedas grimst smilšainajā gultnē, un jūtu, ka tūliņ būšu ūdenī līdz kaklam. Paisums nāk ar joni.
- Paklausies! Es neesmu... neesmu tas, par ko tu mani uzskati.
Tikai ar pūlēm varu nostāvēt kājās. Straume pēkšņi sākusi mani raustīt uz visām pusēm. Kā vienmēr: ūdens atkāpjas lēni, bet atgriežas strauji.
- Ko tu ar to gribi teikt?
Alekša zeltainās dzintarkrāsas acis, gandrīz vai dzīvnieciskas, pēta manu seju, un nezin kāpēc man atkal sametas bail.
- Es neesmu izārstēts, - Aleksis paziņo.
Aizveru acis, nespēdama noticēt un cerēdama, ka esmu pārklausījusies - ka viļņu šalkas esmu noturējusi par Alekša balsi. Taču, kad atveru acis, Aleksis joprojām stāv man blakus un skatās uz mani, tāds kā vainīgs, tāds kā... varbūt skumjš? Tātad neesmu pārklausījusies.
- Man procedūra nav veikta, - viņš saka.
- Tu gribi teikt, ka tā uz tevi neiedarbojās? - es pārjautāju.
Mans augums kļūst nejutīgs. Pēkšņi apķeros, ka man salst.
- Tev veica procedūru, un tā neiedarbojās? Tāpat kā manai mammai?
- Nē, Lēna, es... - Aleksis novērsies samiedz acis un murmina: - Nezinu, kā lai tev to pasaku.
No galvas līdz kājām sasalstu ledū. Prātā mudž nesaistīti tēli kā saraustītā filmā: Aleksis stāv auditorijā ar matiem kā lapu kroni, pagriež galvu, atklājot zem kreisās auss glītu trisžuburu rētu, pieliecas pie manis un saka: Es neesmu bīstams. Pāri nedarīšu. Vārdi atkal izsprūk man no mutes, taču es neko nesaprotu un neko nejūtu.
- Tātad procedūra neiedarbojās un tu melo. Melo, lai varētu mācīties, dabūt darbu, tikt ar kādu sapārots un tā tālāk. Tātad tu neesi... tu vēl esi... tu varētu būt...
Nespēju pateikt: slims, neārstēts, sasirdzis. Tāda sajūta, ka tūlīt vemšu.
-Nē!
Alekša balss ir tik skaļa, ka es saraujos. Speru soli atpakaļ, kedas paslīd, un es gandrīz pazūdu zem ūdens, taču, kad Aleksis metas man klāt, izvairīdamās raujos atpakaļ. Viņa sejas izteiksme kļūst stingrāka - kā cilvēkam, kas pieņēmis lēmumu.
- Es nekad neesmu ārstēts. Neesmu sapārots un tā tālāk. Neesmu pat novērtēts.
- Tas nav iespējams, - es čukstu.
Apvārsnis sasveras, zilie, sārtie un sarkanie toņi sajaucas, un man šķiet, ka debesis vietām asiņo.
- Tas nav iespējams! Tev taču ir tās rētas!
- Rētas gan, - Aleksis jau maigākā balsī mani izlabo. - Taču tās ir parastas rētas! Ne tās.
Aleksis pagriežas, lai varu apskatīt viņa kaklu.
- Trīs rētiņas, apgriezts trijstūris. Tādu var viegli iešņāpt. Ar skalpeli, ar papīra nazi, vienalga ar ko.
Jau atkal aizveru acis. Man visapkārt augšup un lejup šūpojas arvien lielāki viļņi, un man tik tiešām šķiet, ka tūlīt izvemšos. Mēģinu apslāpēt nelabumu un bailes, kas gruzd prāta dziļumos un draud pārņemt mani savā varā, un cenšos nedomāt, ka tūlīt noslīkšu. Atveru acis un čērkstoši jautāju:
- Bet kā...?
- Centies mani saprast, Lēna, es tev uzticos. Vai tad tu to neredzi?
Aleksis lūkojas manī tik cieši, ka jūtu viņa acu pieskārienu, un novēršos.
- Es negrasījos... es negribēju tev melot.
- Bet kā...? - jau skaļāk atkārtoju. Manās smadzenēs iestrēdzis viens vārds: melot, kas tagad riņķo turp un atpakaļ. No novērtēšanas nevar izvairīties, ja nu vienīgi melojot. No procedūras nevar izvairīties, ja nu vienīgi melojot. Tev jāmelo.
Aleksis bridi klusē, un es jau nodomāju, ka viņš ir nobijies un neko vairāk neteiks. Gandrīz vai vēlos, kaut tā ari būtu. Izmisīgi vēlos pagriezt laikaratu atpakaļ un atgriezties brīdī, kad Aleksis vēl nebija izteicis manu vārdu tajā dīvainajā balsī, atgriezties tajā triumfa mirklī, kad baudīju uzvaru pie bojām un jutos laimīga un brīva. Mēs varētu skriet atpakaļ uz krastu! Mēs varētu satikties rīt un mēģināt izdīkt no zvejniekiem tikko noķertus krabjus.
Tad Aleksis pārtrauc klusumu.
- Es neesmu vietējais, - viņš atzīstas, - neesmu dzimis Portlendā. Ne gluži.
Tādā balsī parasti runā tie, kas grasās atklāt ko šausmīgu. Maigi, laipni, mierīgi - it kā gribēdami nepatīkamo vēsti pateikt šūpļadziesmas intonācijā. Man ļoti žēl, Lēna, bet tava māte bija nelīdzsvarota sieviete. It kā es nespētu saklausīt noraidījumu, kas slēpjas aiz vārdos izteiktā.
- No kurienes tad tu esi?
Es varēju to ari nejautāt. Es jau zinu. Atklāsme nāk kā sprādziens, kā plūdi. Tomēr prāta stūrīti gail cerība: kamēr tas nav izteikts skaļi, tā nav patiesība.
Cieši raugoties manī, Aleksis pamet ar galvu uz robežu aiz tilta, uz mūžam kustīgo zariņu, lapu, vīnogulāju un augu biezokni.
- No turienes, - Aleksis atbild, bet varbūt viņa balss skan tikai manās domās, jo Alekša lūpas tikpat kā nekustas. Tomēr man viss ir skaidrs.
Aleksis ir no Mežonīgās zemes.
- Slimais, - vārds iestrēgst man kaklā. - Tu esi slimais.
Dodu viņam pēdējo iespēju to noliegt.
Taču viņš to nedara. Viņš tikai saviebjas un saka:
- Man tas vārds ir derdzies no sākta gala.
Tad es iedomājos vēl kaut ko. Tā nebija nejaušība, ka krustmāte Kerola, ironizējot par manu ticību slimajiem, pat neatraudama skatienu no knikšķošajām, mirdzošajām metāla adāmadatām, mēdza izmest: “Tad jau tu tici ari vilkačiem un vampīriem?”
Vampīri, vilkači un slimie: viņi visi piesūcas un sarausta upuri gabalos. Viņi visi ir slepkavnieciskas būtnes.
Pēkšņi esmu tā nobijusies, ka jūtu izmisīgu spiedienu vēderā un starp kājām, un īsu bridi esmu pilnīgi pārliecināta, ka tūlīt apčurāšos. Mazā Dimanta salas bāka noklikšķējusi met platu svēdru pār ūdeņiem kā milzīgu, apsūdzošu pirkstu, un man ir bail, ka stars mani notvers, bail, ka pirksts norādīs manā virzienā, un tad sāks rūkt valsts helikopteri un megafonā dunēs balss: Nelikumīga darbība!
Nelikumīga darbība! Pludmale šķiet bezcerīgi nomaļa. Nesaprotu, kāpēc kūlāmies tik tālu. Rokas kļūst smagas un nekam nederīgas, un prātā ienāk māte un viņas jaka, kas lēni piesūcas ar ūdeni.
Dziļi ieelpoju, mēģinādama nomierināties un sakopot domas. Neviens taču pat nenojauš, ka Aleksis ir slimais. Es taču ari to nezināju. Parasts puisis ar rētu īstajā vietā. Mūsu sarunu neviens nevarēja noklausīties.
Vilnis paceļas un sašķist man pret muguru. Steberēju uz priekšu. Aleksis lūko satvert mani aiz rokas, lai pieturētu, bet es izlokos. Tad mums uzbrūk nākamais vilnis. Mute man piepildās ar jūras ūdeni, sāls kož acīs, un pāris sekunžu esmu akla.
- Nevajag! - es izstostu. - Neuzdrošinies man pieskarties!
- Lēna, goda vārds, es negribēju tevi sāpināt. Negribēju tev melot.
- Bet kāpēc tad tu to darīji? - Nespēju mierīgi domāt, pat elpoju ar grūtībām. - Ko tu no manis īsti gribi?
- Gribu...? - Aleksis papurina galvu. Viņš izskatās no tiesas samulsis un ari aizvainots, it kā es būtu rīkojusies aplam.
Uz mirkli mani pamostas līdzjūtība, acīmredzot tāpēc zaudēju modrību. Laikam tas redzams manā sejā, jo Aleksis atmaigst: acis viņam iedegas kā liesmas un viņš apskauj man plecus. Alekša plaukstas ir tik siltas un spēcīgas, ka gandrīz vai iekliedzos.
- Lēna, tu man patīc, saproti? Tā, lūk. Viss. Tu man patīc, - viņš saka.