Alekša balss ir tik zema un hipnotiska kā dziesmā. Iedomājos plēsoņu, kas klusi metas lejup no koka, - milzīgu kaķi ar spīdošām dzintarkrāsas acīm, tādām kā Aleksim.
Speru soli atpakaļ, lai būtu tālāk no viņa, ar smagu, piemirkušu kreklu mugurā un tikpat smagām kedām, sāpīgi pukstošu sirdi krūtīs un smeldzošu kaklu. Atspērusies pret okeāna dibenu un vēzēdama rokas, pa pusei skriešus, pa pusei peldus metos uz priekšu, bet paisums ceļ mani augšup, tāpēc uz priekšu tieku gliemeža gaitā, pa centimetram, gandrīz vai kā caur biezu sīrupu. Aleksis mani sauc, taču baidos pagriezt galvu, lai paskatītos, vai viņš man seko. Jūtos kā murgā, kad kāds tevi vajā, bet tev bail atskatīties. Tu tikai dzirdi elpu arvien tuvāk, redzi virs sevis ēnu, taču esi kā paralizēts, zinot, ka kuru katru brīdi tavu kaklu sažņaugs ledaini pirksti.
Es nekad vairs netikšu atpakaļ krastā! Kaut kas rāpjas man pa kāju, un es iedomājos, ka līcī mudž baisi zemūdens radījumi - haizivis, medūzas, indīgi zuši. Es sāku panikot un gribu padoties. Līdz krastam ir vēl tik tālu, un manas rokas un kājas ir smagas kā svins.
Alekša balsi aizrauj projām vējš, un tā skan arvien klusāk. Beidzot saņēmusi drosmi un pametusi skatienu pār plecu, redzu viņu cīnāmies pie bojām. Tātad esmu tikusi tālāk, nekā domāju, un Aleksis man vairs neseko. Bailes pamazām atkāpjas, un kamols kaklā izzūd. Nākamais vilnis ir tik spēcīgs, ka palīdz man pārvarēt stāvu zemūdens izcilni un nomet mani uz ceļgaliem mīkstās smiltīs. Kad uzslienos kājās, ūdens sniedzas man līdz viduklim. Līdz krastam aizbrienu drebēdama, laimīga un pārgurusi.
Kājas trīc. Tverot pēc elpas un kāsējot, ar savām žļurkstošajām kedām sabrūku krastā. Smiltis jau laiza oranžas, sārtas un sarkanas liesmas: tuvojas saulriets, varbūt pulkstenis jau rāda astoņi. Gribas vienkārši atgulties, ieplest rokas, ērti iekārtoties un gulēt te visu nakti. Esmu piesūkusies ar sāļo jūras ūdeni. Āda svilst, un visur ir smiltis - apakšveļā, starp kāju pirkstiem un aiz nagiem. Esmu savainojusies -ap manu kāju vijas asiņaina svītra.
Pacēlusi skatienu, sastingstu: pie bojām Alekša vairs nav. Man gandrīz apstājas sirds. Bet nākamajā mirklī ieraugu viņu kā tumšu plankumu, kas ātri peld uz krastu. Aleksis peld pieklājīgā ātrumā, sparīgi vēzēdams rokas. Uzslienos kājās un, kedām šļakstot, neveikli uzraušos divritenī. Kājas ir tik ļenganas, ka tikai pēc dažām sekundēm spēju noturēt līdzsvaru; sākumā ļogos uz visām pusēm kā bērns, kas tikko pirmoreiz uzsēdies uz divriteņa.
Līdz mājas vārtiem ne reizi nepametu skatienu atpakaļ. Ielas jau ir tukšas un klusas, tūlīt iestāsies nakts un pār pasauli sāks valdīt komandantstunda, lai katrs būtu savā vietā un drošībā.
Vienpadsmitā nodaļa
Lūk, salīdzinājums! Kad laukā ir tik auksti, ka jums klab zobi, jūs uzvelkat ziemas mēteli un dūraiņus, ietinoties šallēs, lai nesaaukstētos. Robežas valstij ir tas pats, kas mums cepures, šalles un ziemas mēteļi! Robežas sargā mūs no slimības, un mēs esam veseli!
Pēc robežu nospraušanas Prezidenta un Konsorcija ziņā palika tikai viens uzdevums, lai gādātu par vispārēju drošību un laimi. Lielā Sanitārija* (dažreiz saukta par zibenskaru) ilga nepilnu mēnesi, taču pēc tās slimība tika izmēzta no visiem kaktiem un stūriem. Pēc tam atlika vien tikt galā ar sarežģītiem gadījumiem...
* Sanitārija
1. Praktisku pasākumu kopums tīrības uzturēšanai un veselības nodrošināšanai.
2. Kanalizācijas ūdeņu un atkritumu iznīcināšana.
Dr. Ričardss. “Vēstures ābece bērniem”, 1. nodaļa
Mūsu ģimenē ir noslēpums: mana māsa saslima ar delīriju dažus mēnešus pirms procedūras. Viņa iemīlējās kādā puisi, vārdā Tomass, kas ari vēl nebija izārstēts. Augas dienas abi pavadīja ziedošās pļavās, piesegdami acis pret sauli un čukstus dodami viens otram solījumus, kurus nekad nevarēs izpildīt. Reičela visu laiku raudāja un reiz man atzinās, ka Tomasam patīkot noskūpstīt asaras no viņas acīm. Vēl tagad, atminoties tos laikus, kad man bija tikai astoņi gadi, man nāk prātā sāls garša.
Slimība pamazām līda Reičelā arvien dziļāk, no iekšpuses aprīdama viņu kā nezvērs. Māsa nespēja neko ieēst. Ja ari pierunājām viņu kaut ko iekost, tas uzreiz tika izvemts, un es biju nobažījusies par Reičelas dzīvību.
Tomass salauza māsas sirdi, bet par to, protams, neviens nebrīnījās. DVL rokasgrāmatā teikts: “Amor deliria nervosa izraisa pārbīdi smadzeņu garozā, radot fantāzijas un ilūzijas, kas noved pie psihiska sabrukuma.” (Sk. Izpausmes, 36. lpp.) Beigās Reičela visu laiku gulēja gultā, vērodama ēnu rotaļas uz sienām, un zem viņas bālās ādas ribas izcēlās kā baļķi ūdenī.
Bet pat tad Reičela atteicās no procedūras un tās sniegtā mierinājuma, tāpēc ārstniecības dienā vajadzēja četrus zinātniekus un vairākas nomierinošas potes, lai māsa padotos, beigtu skrāpēties ar asajiem, nedēļām neapgrieztajiem nagiem, pārstātu kliegt, lamāties un saukt Tomasu. Redzēju laboratorijas darbiniekus, kas ieradās, lai aizvestu Reičelu projām. Pārbijusies sēdēju istabas stūri, kamēr viņa spļaudījās, šņāca un spārdījās, un domāju par mammu un tēti.
Lai gan līdz manai procedūrai bija atlikuši vairāk nekā desmit gadi, todien sāku skaitīt mēnešus, kas mani šķir no brīža, kad būšu drošībā.
Beigās Reičelu tomēr izārstēja. Mājās viņa atgriezās mierīga un apmierināta, ar tīriem, apaļi apgrieztiem nagiem, atpakaļ sasukātiem matiem, kas sapīti garā, resnā bizē. Pēc dažiem mēnešiem Reičela tika sapārota ar kādu dator-speciālistu viņas vecumā, un dažas nedēļas pēc koledžas beigšanas notika kāzas, kurās viņa un līgavainis, nevērīgi saķērušies rokās, skatījās taisni uz priekšu, it kā lūkodamies nākotnē, kurā nav uztraukumu, neapmierinātības un nesaskaņu un dienas ir vienādas kā glīti izpūstu burbuļu rinda.
Arī Tomass izārstējās. Viņš apprecējās ar Reičelas labāko draudzeni Ellu, un tagad visi dzīvo laimīgi. Pavisam nesen māsa stāstīja, ka abi pāri bieži tiekoties izbraukumos un apkaimes pasākumos, jo īstendā dzīvo diezgan tuvu. Visi četri tad sēž un klusi, pieklājīgi sarunājas. Neviens pat ar pušplēstu vārdiņu nepiemin pagātni, kas varētu iztraucēt rāmo, ideālo tagadni.
Tieši tur jau slēpjas dziedniecības skaistums. Neviens nepiemin zudušās, kaislās dienas, kad Tomass skūpstīja Reičelas asaras un izgudroja neskaitāmas pasaules, lai apsolītu tās viņai, savukārt viņa plēsa matus, iedomājoties, ka būs jādzīvo bez Tomasa. Jādomā, māsai ir kauns par tiem laikiem, ja viņa tos vispār atceras. Tiesa, tagad mēs tik bieži vairs netiekamies - reizi pāris mēnešos, kad Reičela atceras, ka viņai pienāktos mūs apciemot. Varētu teikt, ka pēc procedūras esmu viņu zināmā mērā zaudējusi. Bet tas nav svarīgi. Galvenais, ka Reičela ir drošībā.
Atklāšu vēl kādu noslēpumu, kas jums var lieti noderēt. Varbūt domājat, ka pagātne var jums ko pavēstīt. Varbūt jums šķiet, ka ir jāieklausās, jāsasprindzina dzirde, lai saklausītu pagātnes čukstus, jāuztaisa tiltiņš un zemu jānoliecas, lai saklausītu pagājības balsi. Varbūt cerat pagātnē kaut ko atrast un atrastajā saskatīt kādu jēgu.
Bet es zinu patiesību: zinu kopš Aukstuma naktīm. Pagātne var tikai ievilkt dziļā bedrē, tā liek tvert vēja čukstus un koku šalkas, mēģinot atklāt kādu slepenu šifru un salikt kopā lauskas, kas vairs nav salīmējamas. Nav vērts! Pagātne ir tikai smagums, kas iesēžas cilvēkā kā akmens.