Ticiet man: ja dzirdat, ka jūs uzrunā pagātne, ja jūtat to iegulstam plecos un pārbraucam ar pirkstiem pār muguru, vislabākais ir bēgt projām.
Pēc Alekša atzīšanās regulāri meklēju sevī slimības pazīmes. Sēžot tēvoča veikalā pie reģistru žurnāla, atspiežos uz elkoņa, atbalstu vaigu pret roku, pielieku pirkstus pie kakla un pārbaudu, vai pulss sit normāli. No rīta dziļi, lēni elpoju, ieklausīdamās, vai plaušās kaut kas neskrāpējas un neraustās. Bieži mazgāju rokas. Zinu, ka delīrijs nav gripa -no citu šķavām nenoķersi, tomēr tas ir lipīgs. Pamodusies nākamajā rītā pēc tikšanās ar Aleksi īstendā, jūtu, ka rokas un kājas joprojām ir smagas, galva viegla kā burbulis, kakls sūrst. Mana pirmā doma: esmu inficēta.
Pēc dažām dienām man jau ir labāk. Vienīgi maņas šķiet notrulinājušās. Pasaule izbalējusi kā sliktā krāsu fotokartītē. Ēdiens jāpārsāla, lai vispār justu tā garšu, un, kad mani uzrunā krustmāte, viņas balsi dzirdu kā no tālienes. DVL rokasgrāmatā izstudēju visus zināmos delīrija simptomus, taču sev neko tamlīdzīgu nekonstatēju, tāpēc beigās secinu, ka esmu vesela.
Lai nu kā, cenšos būt piesardzīga. Esmu stingri apņēmusies nespert nevienu kļūmīgu soli un pierādīt, ka neesmu tāda kā māte, ka tikšanās ar Aleksi bija tikai sagadīšanās, kļūda, šausmīgs, baiss negadījums. Apzinos, ka esmu bijusi tuvu briesmām. Negribu pat domāt, kas notiktu, ja kāds uzzinātu, kas Aleksis ir un ka mēs abi drebēdami plunčājāmies ūdenī, sarunājāmies, smējāmies, viens otram pieskārāmies. To visu atceroties, man kļūst nelabi. Domās nemitīgi atkārtoju, ka līdz procedūrai palikuši tikai nepilni divi mēneši. Jānodzīvo vēl tikai septiņas nedēļas, un tad viss būs kārtībā.
Ik vakaru atgriežos mājās precīzi divas stundas pirms komandantstundas. Brīvprātīgi piesakos pastrādāt veikalā biežāk nekā agrāk un pat neprasu parasto algu - astoņus dolārus nedēļā. Hana man nezvana. Es viņai ari ne. Palīdzu krustmātei gatavot vakariņas, bez mudināšanas novācu galdu un mazgāju traukus. Greisija iet vasaras skolā - viņa mācās pirmajā klasē, taču tiek plānots atstāt viņu uz otru gadu. Katru vakaru paņemu viņu klēpi, un tad abas buramies cauri mājasdarbiem; čukstu viņai ausi, mudinot, lai runā, koncentrējas, klausās; pielabinos un lūdzu ierakstīt darba burtnīcā atbildes kaut uz pusi no jautājumiem. Paiet nedēļa, un, kad pārrodos mājās, krustmāte mani vairs aizdomīgi nepēta, neizprašņā, kur esmu bijusi, un es varu atviegloti uzelpot - esmu atguvusi viņas uzticību. Protams, nebija viegli paskaidrot, kāpēc mums ar Sofiju Henersoni ienāca prātā peldēties okeānā tik nepiemērotā apģērbā uzreiz pēc vakariņām; vēl grūtāk bija paskaidrot, kāpēc pārnācu mājās bāla un drebēdama. Redzēju, ka krustmāte man netic. Tomēr pēc kāda laika viņa atkal nomierinās un pārstāj mani aizdomīgi pētit kā būri ieslodzītu zvēru, kurš varētu sākt trakot.
Paiet dienas, laiks skrien, sekundes tikšķ kā rindā salikti domino kauliņi, kas krīt, aizraujot cits citu līdzi. Ar katru dienu kļūst arvien karstāk. Tveice rāpo pa Portlendas ielām, tirda atkritumu tvertnes, un pilsēta smird kā milzīga paduse. Mūri svīst, trolejbusi kāsē un dreb, un katru dienu cilvēki pulcējas pie pilsētas domes, diedelēdami aukstas vēsmas mirkli, kad atveras automātiskās durvis, lai ielaistu vai izlaistu kādu regulatoru, politiķi vai sargu.
Man jāatsakās no skriešanas. Pēdējo reizi, veicot lielo apli, attopos, ka kājas pašas nes mani uz Monumenta skvēru garām Gubernatoram. Saule pakāpusies augstu, tā ir ietīta baltā dūmakā, un visas ēkas asi iezīmējas debesīs kā metāla zobu rinda. Tikusi līdz piemineklim, jau elšu; spēki izsīkuši, galva griežas. Ieķērusies Gubernatora rokā, uzraušos uz postamenta. Metāls dedzina manu plaukstu, un pasaule neganti šūpojas. Visapkārt dzirksteļo gaisma. Atskāršu, ka būtu jānokļūst telpā, lai paglābtos no karstuma, taču prāts laikam aptumšojies, jo esmu te un taustos gar Gubernatora dūri. Pati nezinu, ko īsti meklēju. Aleksis taču teica, ka atstājis zīmīti pirms vairākiem mēnešiem, un tā jau būs galīgi sairusi. Ieķeros košļenē. H staipās starp īkšķi un rādītājpirkstu, taču es turpinu taustīties. Beigās uztaustu vēsu, trauslu, salocītu papīru - zīmīti.
Apstulbusi to atloku, lai gan īsti negaidu, ka to varētu būt rakstījis Aleksis. Lasot man sāk trīcēt rokas.
Lēnai
Man tiešām žēl. Lūdzu, piedod.
Aleksis
Pat neatceros, kā aizskrēju līdz mājām. Krustmāte vēlāk atrod mani gaitenī, nemaņā murminot. Viņai neatliek nekas cits kā likt mani vannā ar ledu, lai atvēsinātu. Kad beidzot atgūstos, zīmīti nekur nevaru atrast. Droši vien esmu to pazaudējusi, pa pusei atviegloti, pa pusei vīlusies secinu. Tovakar lasām avīzē, ka Laika un temperatūras tornis reģistrējis 39 grādus, kas ir vasaras rekords.
Krustmāte aizliedz man skriet līdz vasaras beigām. Es neiebilstu. Es sev neuzticos - neesmu droša, ka kājas atkal neaiznesīs mani līdz Gubernatoram, īstendas pludmalei vai laboratorijām.
Saņēmusi paziņojumu ar jaunu novērtēšanas datumu, vakarus pavadu pie spoguļa, trenēdamās atbildēt, kā nākas. Krustmāte atkal par katru cenu grib pavadīt mani uz laboratorijām, bet Hana ir pazudusi. Nemanu nevienu paziņu. Ari novērotāji ir citi: četras izplūdušas, garenas sejas, dažādas brūnas un sārtas nokrāsas, divdimensiju būtnes, kas atgādina ēnotu zīmējumu. Šoreiz es nebaidos. Nejūtu vispār neko.
Uz visiem jautājumiem atbildu, kā paredzēts. Kad man prasa par mīļāko krāsu, īsu mirkli, sekundes tūkstošdaļu, prātā uzzibsnī sudrabkrāsas debesis, un man šķiet, ka dzirdu čukstu: Pelēkā.
- Zilā, - es beigās atbildu, un visi smaida.
- Es gribētu studēt psiholoģiju un sabiedrisko vadību, -stāstu. - Man patīk klausīties mūziku, bet ne pārāk skaļu. -Un: - Laimes atslēga meklējama drošībā.
Visapkārt visi smaida. Šķiet, ka telpā ir zobi vien.
Kad pārbaudījums ir galā un dodos projām, ar acs kaktiņu manu sakustamies ēnu. Aši uzmetu skatienu auditorijai. Tur, protams, neviena nav.
Pēc divām dienām saņemu eksāmenu rezultātus: esmu visus pārbaudījumus izturējusi, gala atzīme - astoņi. Krustmāte mani apskauj - pirmo reizi daudzu gadu laikā. Tēvočis neveikli noglāsta man plecu un pusdienās piedāvā lielāko cāļa gabalu. Pat Dženijas sejā pavīd interese. Greisija piebiksta ar galvu manai kājai - vienreiz, tad vēl un vēl, un es pakāpjos sāņus, apsaukdama viņu, lai beidz niekoties. Zinu, Greisija uztraucas, ka es viņu atstāšu.
Bet dzīve paliek dzīve: jo agrāk viņa ar to samierināsies, jo labāk.
Saņemu arī apstiprināto kandidātu sarakstu ar četriem vārdiem un informāciju par kandidātu vecumu, eksāmenu rezultātiem, interesēm, ieteicamo karjeras taku un algas izredzēm - viss glīti uzdrukāts uz baltas papīra lapas ar Port-lendas pilsētas ģerboni augšmalā. Labi vismaz, ka sarakstā nav Endrū Markusa. No visiem puišiem, kas ir sarakstā, pazīstu tikai vienu - Krišu Makdonelu. Spilgts rudmatis ar tizliem truša zobiem. Pazīstu viņu tikai tāpēc, ka pērn, kad laukā spēlējos ar Greisiju, viņš sāka skandināt: Redz, kurjefene ar bāreni. Neko nedomādama, paķēru no zemes akmeni un sviedu uz viņa pusi. Trāpīju pa deniņiem. Pabolījis acis, viņš pielika pirkstus pie deniņiem, un, kad viņš pirkstus atkal noņēma, tie bija tumši no asinīm. Pēc tam vairākas dienas baidījos iziet laukā - baidījos, ka mani apcietinās un iemetīs cietumā. Misters Makdonels ir tehniskās apkopes stacijas vadītājs, turklāt brīvprātīgais regulators. Biju pārliecināta, ka pēc tā, ko nodarīju viņa dēlam, misters Makdonels noteikti ieradīsies, lai aizvestu mani projām.