Kriss Makdonels. Finess Džonstons. Edvards Vungs. Brai-ens Šarfs. Skatos vārdos tik ilgi, līdz burti sajūk, veidojot nejēdzīgus savārstījumus, tādus kā zīdaiņa šļupstus. Maks Kriss, Nosts Džons, Varās Šungs.
Jūlija vidū, kad līdz procedūrai atlikušas vairs tikai septiņas nedēļas, ir laiks pieņemt lēmumu. Daudz nedomādama, sakārtoju vārdus rindā: (1) Finess Džonstons; (2) Kriss Makdonels; (3) Braiens Šarfs; (4) Edvards Vungs. Puišiem jārīkojas tāpat, un tad novērtētāji centīsies izskaitļot labākos pāru variantus.
Pēc divām dienām saņemu oficiālu paziņojumu, ka turpmāko dzīvi pavadīšu kopā ar Braienu Šarfu, kuru interesē ziņas un fantāzijas beisbola skatīšanās un kurš iecerējis strādāt elektriķu ģildē, cerot uz 45 000 dolāru atalgojumu; ar kuru uzturēt divus trīs bērnus. Būšu ar viņu saistīta vēl pirms rudens, kad sākšu mācības Portlendas reģionālajā koledžā. Pēc koledžas beigšanas apprecēsimies.
Guļu nesapņodama un no rīta pamostos ar smagu galvu.
Divpadsmitā nodaļa
Laikā pirms procedūras ieviešanas slimība bija kļuvusi tik bīstama un izplatīta, ka tikai ārkārtīgi retos gadījumos cilvēks sasniedza pilngadību, smagi neinficējies ar amor deliria nervosa (sk. “Statistika. Pirmsrobežu laikmets”)... Daudzi vēsturnieki uzskata, ka pirms dziedniecības pati sabiedrība ir bijusi slimības spogulis. Tai bija raksturīga sadrumstalotība, haoss un nestabilitāte... Gandrīz puse laulību beidzās ar šķiršanos... Strauji izplatījās narkotiku lietošana un pieauga alkohola izraisīto nāves gadījumu skaits.
Cilvēki izmisīgi vēlējās atbrīvoties un aizsargāties no slimības, tāpēc sāka plaši eksperimentēt ar nāvējošiem tautas līdzekļiem un izmantoja parastu saaukstēšanās zāļu novārījumus, kurus sintezēja ārkārtīgi kaitīgos un bieži vien nāvi izraisošos savienojumos (sk. “Tautas dziedniecības līdzekļi gadsimtu gaitā”)...
Par delīrija dziedniecības procedūras tēvu tiek uzskatīts Kor-maks T. tiolmss, neirologs, Jauno zinātnieku konsorcijos biedrs un viens no pirmajiem Jaunās reliģijas sekotājiem (Jaunā reliģija sludina mācību par Dieva, Zinātnes un Kārtības Svēto Trīsvienību). Dažus gadus pēc nāves Holmss tika iecelts svēto kārtā. Viņa ķermenis ir saglabāts un izlikts apskatei Visu svēto monumentā Vašingtonā Kolumbijas štatā (sk. attēlus 210.-212. Ipp.).
E. D, Tompsons. “īsa Amerikas Savienoto Valstu vēsture”.
Pirms Robežas.
Karstā dienā jūlija beigās, ejot mājup no tēvoča veikala, dzirdu, ka kāds mani sauc. Pagriezusies ieraugu Hanu, kas skrien kalnup man pretī.
- Nu? - tikusi man tuvāk, viņa, mazliet aizelsusies, jautā. - Vai tagad tu tā vienkārši iesi man garām?
Mani pārsteidz aizvainojums viņas balsī.
- Es tevi nepamanīju, - atbildu, un tā tiešām ari ir.
Jūtos nogurusi. Veikalā šodien bija inventarizācija,
autiņu, bundžu, papīra dvieļu ruļļu pārcilāšana no plaukta plauktā, visu preču skaitīšana un pārskaitīšana. Tagad man sāp rokas, un, tikko aizveru acis, redzu svītrkodus. Esmu tik nogurusi, ka pat nejūtos neērti uz ielas netīrā veikala krekliņā, kas man krietni par lielu.
Hana novērsusies koda lūpas. Neesam runājušas kopš tās ballītes, un tagad izmisīgi gudroju, ko lai saka - kaut ko parastu un ikdienišķu. Pēkšņi šķiet neticami, ka viņa bija mana labākā draudzene, ka mēs varējām augām dienām būt kopā un vienmēr atradās, par ko runāt, ka mēdzām smieties tā, ka mājās gāju ar sūrstošu kaklu. Tagad jūtu, ka mūs šķir neredzama, necaurlaidīga stikla siena.
- Saņēmu kandidātu sarakstu, - beigās izmetu.
Hana tajā pašā laikā jautā:
- Kāpēc tu man neatzvanīji?
Abas pārsteigtas apklustam un tad atkal reizē ierunājamies.
- Vai tad tu man zvanīji? - es brīnos.
- Vai tu kādu jau akceptēji? - Hana jautā.
- Atbildi pirmā! - es saku.
Patiesībā šķiet, ka Hana jūtas neveikli: viņa skatās debesīs, pēc tam - uz bērnu, kas, tērpies maisveidīgā peldkostīmā, stāv ielas pretējā pusē, uz diviem vīriem, kas nedaudz tālāk kaut ko krāmē kravas automašīnā, - visur, tikai ne uz mani.
- Es tev atstāju trīs vai četras ziņas.
- Neko neesmu saņēmusi, - aši atbildu, sirdij drudžaini sitot.
Nedēļām ilgi dusmojos, ka Hana pēc ballītes nav mani meklējusi. Biju dusmīga un aizvainota. Protams, centos sev iestāstīt, ka tā ir labāk. Teicu sev, ka Hana ir mainījusies, varbūt viņai nav nekā man sakāma.
Hana skatās, it kā apsvērdama, vai nemeloju.
- Vai tad Kerola tev nepateica?
- Nē, goda vārds, nē!
Aiz prieka man gribas smieties. Pēkšņi saprotu, cik ļoti esmu pēc Hanas noilgojusies. Pat tad, kad dusmojas, viņa ir vienīgā, kas ar mani kopā ir tāpēc, ka ir to izvēlējusies, nevis ģimenes saišu, pienākuma, atbildības vai citu iemeslu dēļ, kuri kā svarīgi kopābūšanas faktori uzskaitīti DVL rokasgrāmatā. Visi pārējie manā dzīvē - Kerola un māsīcas, Svētās Annas skolas meitenes, pat Reičela - pavada ar mani laiku tikai tāpēc, ka tā vajag.
- Es pat nenojautu.
Taču Hana nesmejas, tikai sarauc pieri.
- Nekas. Nav jau tik svarīgi.
- Paklau, Hana...
Viņa mani pārtrauc pusvārdā:
- Es jau teicu - nav svarīgi.
Sakrustojusi rokas uz krūtīm, Hana parausta plecus. Nezinu, vai viņa tic man vai ne, tomēr viens gan skaidrs: kaut kas tiešām ir mainījies. Šis nebūs nekāds dižais, laimīgais mierizlīgums.
- Tu teici, ka tev jau ir kandidāts?
Draudzenes balss skan pieklājīgi, pat oficiāli, tāpēc pieskaņojos viņas tonim.
- Braiens Šarfs. Es piekritu. Un tev?
Hana pamāj, un viņas lūpu kaktiņš tikko manāmi noraustās.
- Freds Hārgrovs.
- Hārgrovs? Pilsētas galva?
- Viņa dēls.
Hana pamāj un atkal novēršas.
- Forši. Apsveicu!
Nespēju slēpt sajūsmu. Acīmredzot Hana novērtēšanā ir bijusi satriecoša. Bet to jau varēja gaidīt.
-Jā. Man paveicies.
Hanas balss ir zaudējusi dzīvību. Nav saprotams, vai draudzene ironizē vai ne. Tomēr viņai tiešām paveicies, apzinās viņa to vai ne.
Mēs stāvam uz vienas saules izdedzinātas ietves, bet jūtos tā, it kā mūs šķirtu simtiem kilometru.
Jūsu dzīves sākums ir ļoti atšķirīgs, un tāds būs ari turpinājums.
Sens teiciens, kuru Kerola bieži atkārto. Līdz šim nesapratu, ko viņa ar to domā.
Droši vien tāpēc krustmāte noklusēja par Hanas zvaniem. Trīs reizes jau nu aizmirst nevar, turklāt Kerola šajā ziņā ir visai precīza. Varbūt viņa gribēja pasteidzināt mūsu neizbēgamo šķiršanos un draudzības beigas. Kerola zina, ka pēc procedūras, kad atmiņas zaudēs nozīmi, mums ar Hanu nebūs nekā kopīga. Varbūt krustmāte centās mani pasargāt, kā nu viņa to prata.
Nav jēgas Kerolai ko pārmest. Viņa pat necentīsies neko noliegt. Uzmetis man tukšu skatienu un noskaitīs prātulas no DVL rokasgrāmatas: Jūtas nav mūžīgas. Laiks cilvēku negaida, bet progress gan gaida, kad cilvēks to ieviesīs dzīvē.
- Tu uz mājām? - Hana joprojām skatās uz mani kā uz svešinieci.
- Jā, - pamāju uz savu krekliņu. - Laikam jāsteidzas, kamēr neesmu kādu ar šito apžilbinājusi.
Draudzene beidzot atplaukst smaidā.
- Paiešos ar tevi, - viņas atbilde mani pārsteidz.
Brīdi soļojam klusēdamas. Līdz mājām nav pārāk tālu, un satraucos, ka tā arī noiesim visu ceļu, nepārmijušas ne vārda. Savu mūžu Hana nav bijusi tik noslēgta, un tas mani biedē.