- No kurienes tu nāc? - pajautāju, lai nebūtu jāklusē.
Hana satrūkstas, it kā pamodusies no sapņa.
- No īstendas, - viņa atbild, - stingri ievēroju sauļošanās grafiku.
Hana pieliek savu roku pie manējās. Viņējā ir daudz tumšāka. Mana roka vēl ir bāla, varbūt vienīgi vasarraibumai-nāka nekā ziemā.
- Tu gan laikam ne?
Šoreiz viņas smaids ir dabisks.
- Diemžēl. Diez ko bieži uz pludmali netieku. - Pati negribēdama, nosarkstu.
Par laimi, Hana to neievēro, vismaz neko nesaka.
- Zinu. Es tevi meklēju.
- Tiešām?
Palūru uz viņu ar acs kaktiņu.
Hana pabola acis. Man prieks, ka viņa beidzot atdzīvojusies.
- Neteiksim, ka pārāk aktīvi. Dažas reizes gan biju pludmalē, jā. Bet tevi tur neredzēju.
- Daudz darba, - es paskaidroju, noklusēdama, ka patiesībā tik daudz strādāju, lai izvairītos no īstendas.
- Vai tu vēl skrien?
- Nē. Kur nu tādā karstumā!
- Jā, es tāpat. Nospriedu, ka līdz rudenim jāmet miers.
Bridi ejam klusēdamas. Hana slepus mani pēta.
- Kas vēl jauns?
Jautājums pārsteidz mani nesagatavotu.
- Kas vēl? Ko tu ar to domā?
- Tieši to, ko dzirdi. Ko tad vēl? Paklau, Lēna, šī tak ir mūsu pēdējā vasara, vai aizmirsi? Pēdējā brīvā, bezrūpīgā vasara ar visiem tās jaukumiem. Ko tu visu šo laiku darīji? Kur tu biji?
- Es... nekur. Neko nedarīju.
Tieši tāds ir bijis mans mērķis - neko nedarīt, neiekulties nepatikšanās, uzvesties prātigi, tomēr nezin kāpēc, izsakot šos vārdus, man kļūst skumji. Vasara pēkšņi izbalē, tūlīt tā beigsies, un es vēl neesmu paguvusi to izbaudīt. Pie durvim jau klauvē augusts. Vēl piecas nedēļas laiks būs silts, bet pēc tam naktīs atkal auros vējš un kokiem lapu malas kļūs zeltainas.
- Bet tu pati? - es pajautāju. - Vai tev bijusi forša vasara?
- Kā parasti, - Hana parausta plecus. - Kā jau teicu, bieži gāju uz pludmali. Mazliet paauklēju Farelu bērnus.
- Ej nu ej? - saraucu degunu.
Hanai bērni nepatīk. Ne vienu reizi vien draudzene teikusi, ka tie ir ķepīgi kā konfektes, kas karstā laikā par ilgu noturētas kabatā.
Hana saviebjas.
- Jā, diemžēl. Vecāki izdomāja, ka man jāpraktizējas mājsaimniecībā un tā tālāk. Vai zini, viņi taču pat liek man izstrādāt ģimenes budžetu! Piemēram, sarēķināt, kā iztikt ar sešdesmit dolāriem nedēļā. Tā es iemācīšoties nomaksāt rēķinus, iegūšot atbildības izjūtu un vēl nezin ko.
- Bet kāpēc? Tev taču par naudu nav jāuztraucas!
Negribu būt škarba, tomēr atkal asi izjūtu atšķirību
mūsu nākotnes ceļos.
Atkal pieklustam. Hana novērš skatienu un piemiedz acis saulē. Varbūt mani tikai māc skumjas par aizejošo vasaru, bet pēkšņi manī spēcīgi uzvilni atmiņas. Tā vien šķiet, ka galvā pārkārtoju atklātnes: Hana aši atrauj tualetes durvis otrās klases pirmajā dienā un, sakrustojusi rokas, prasa: Vai mammas dēļ? Mēs abas pēc pusnakts vienā no retajām reizēm, kad mums tika atļauts palikt augšā līdz vēlai stundai, kad ķiķinādamas sapņojām, ka viendien mūs sapāros ar superpuišiem, piemēram, ASV prezidentu vai iemīļoto filmu kinozvaigznēm; skrienam blakus, kājām dunot vienā ritmā kā sirdspukstiem; sērfojam pa viļņiem, pa ceļam uz mājām nopērkam milzu saldējumus vafelēs un strīdamies, kurš gardāks - vaniļas vai šokolādes.
Labākās draudzenes vairāk nekā desmit gadu, un beigās tam pieliek punktu skalpeļa asmens; cauri smadzenēm izskrien lāzera stars, nozib ķirurga nazis. Mūsu kopējā pagātne tiek izoperēta, tā izplēn un aizpeld kā pārdurts balons. Pēc diviem gadiem, nē, jau pēc diviem mēnešiem mēs paiesim uz ielas viena otrai garām, tikai pamādamas -svešinieces, katra no savas pasaules, divas lēni rotējošas zvaigznes, kuras tumšajā Visumā šķir tūkstošiem kilometru.
Segregācija ir nepilnīga. Tai vajadzētu pasargāt mūs no cilvēkiem, kas beigās mūs pamet, no visiem, kas pazūd vai mūs aizmirst.
Varbūt ari Hana jūt nostalģiju, jo negaidot ierunājas:
- Vai atceries mūsu plānus šai vasarai? Visu, ko nolēmām beidzot izdarīt?
Nepamirkšķinājusi acis, atsaucos:
- Ielauzties Spensera skolas baseinā...
- ... un izpeldēties apakšveļā... - Hana pabeidz.
Izmoku smaidu.
- Pārlēkt pāri Ķiršu kalna saimniecības žogam...
- ... un leksēt kļavu sīrupu tieši no mucas.
- Noskriet visu ceļu no Kalna līdz vecajai lidostai.
- Dragāt ar riteņiem no pašnāvnieku nogāzes.
- Izmēģināt gumijlēkšanu, par kuru stāstīja Sāra Millere. Virs Foras upes.
- Ielavīties kinoteātri un noskatīties četras filmas pēc kārtas.
- Apēst Hobgoblina saldējumu pie Mae.
Smaidu līdz ausim, un Hana arīdzan.
Sāku skaitīt:
- Gigantiska porcija visiem gardēžiem, trīspadsmit bumbiņas ar putukrējumu un karameļu mērci...
Hana mani papildina:
- ... un garnējums pēc jūsu izvēles!
Abas smejamies. Šo reklāmu esam lasījušas tūkstošiem reižu. Par otro uzbrukumu Hobgoblinam sapņojam kopš ceturtās klases, kad īstenojām pirmo: toreiz Hana uzstāja, ka jānosvin viņas dzimšanas diena, un paņēma mani līdzi. Atlikušo vakara daļu pavadījām, vārtoties pa Hanas tualetes grīdu, un toreiz bijām tikušas galā tikai ar septiņiem saldējumiem.
Esam atnākušas līdz manai ielai. Ceļa vidū bērni spēlē “futbolu”, dzenājot konservu bundžu un kliedzot. Visi nosauļojušies brūni un tagad mirdz sviedros. Ieraugu starp bērniem ari Dženiju. Kāda jaunāka meitene stumj viņu malā, un Dženija pagriezusies nogrūž pretinieci zemē. Meitene sāk raudāt. No mājām neviens neiznāk, lai gan meitene auro spalgi kā sirēna. Vienā logā sakustas aizkars vai trauku dvielis, bet citādi ielā valda miers un klusums.
Izmisīgi vēlos nezaudēt šo labo noskaņu un uzlabot attiecības ar Hanu, kaut ari tikai uz mēnesi.
- Paklau, Hana, - vārdi, šķiet, rīklē pārvar milzu kamolu, un mani pārņem gandrīz tikpat liels satraukums kā pirms novērtēšanas, - šovakar parkā rāda Defektīvo detektīvu. Ja gribi, varam aiziet. Maiks Vins tur spēlē dubultlomu.
Defektīvo detektīvu abas ar Hanu iemīļojām jau bērnībā. Filmas galvenais varonis ir neapķērīgs detektīvs ar savu draugu suni, kurš atklāj visus noziegumus. Lomā iejutušies daudzi aktieri, bet mums vislabāk patika Maikls Vins. Bērnībā lūdzām Dievu, lai kādudien mūs sapāro tieši ar viņu.
- Šovakar? - Smaids Hanas sejā nodreb, un man sirds apmet kūleni.
Domās nolamāju sevi par stulbeni, bet galu galā - vai nav vienalga?
- Ja nevari, nevari. Man tikai tā ienāca prātā, - aši izmetu, novērsdamās, lai Hana neredzētu, cik dziļi esmu vīlusies.
- Nē, tas ir - jā, es gribētu, bet... - Hana ievelk elpu. - Vienīgi ballīte...
Viņa ātri sevi izlabo:
- Pasākums, uz kuru man jāiet kopā ar Andželiku Mār-stoni.
Mani pārņem tukšuma izjūta. Jābrīnās, cik liels spēks piemīt vārdiem - tie var tevi saplosīt. Ar vārdu var nosist un ari dziedēt. Tikai muļķi domā, ka tā nav.
- Kopš kura laika tu saejies ar Andželiku Mārstoni?
Jau atkal negribu būt skarba, tomēr aptveru, ka izklausos pēc činkstošas māšeles, kurai neļauj piedalīties rotaļā. Iekožu lūpā un novēršos, dusmodamās pati uz sevi.
- Zini, viņa nav nemaz tik dumja, - Hana laipni paskaidro.
Jūtu pēc balss, ka viņa mani žēlo. Sliktāk vairs nevar būt. Tad jau labāk kliegt vienai uz otru kā todien viņas mājās - pat tas būtu labāk nekā šis piesardzīgais tonis un cenšanās otru neaizvainot.