- Stulba viņa nav. Vienkārši mazliet kautrīga.
Andželika Mārstone pērn bija jauniņā. Hana mūždien
ņirgājās par viņas skolas formu, kas allaž bija kārtīgi izgludināta, bez neviena traipiņa. Krādziņa glīti nolocīta, svārki tieši līdz ceļgaliem. Hana mēdza teikt, ka Andželika ir iestī-vināta. Viņas tēvs ir laboratorijas zinātnieks, un viņai ir tāda gaita - stīva un piesardzīga.
- Tu taču viņu necieti, - es nopīkstu. Vārdi, šķiet, neprasa atļauju smadzenēm, paši skrien laukā no mutes.
- Neteiksim, ka necietu, - Hana runā tā, it kā mācītu divgadīgam bērnam algebru. - Es viņu nepazinu. Uzskatīju par baigo losi, atceries? Apģērba un izturēšanās dēļ. Bet tur jau vainīgi vecāki. Stingri, baigi aizbildnieciskie.
Hana papurina galvu.
- Bet Andželika galīgi nav lose. Viņa ir... pavisam citāda.
Mirkli gaisā vibrē vārds citāda. Iedomājos Hanu un Andželiku, kas, saķērušās rokās un valdot smieklus, pēc komandantstundas zogas pa ielām, un Andželika ir tikpat drosmīga, skaista un liksma kā Hana. Cenšos izdzēst šo ainu no prāta. Uz ielas viens sīkais spēcīgi iesper pa konservu bundžu, un tā ieskrien starp divām iebuktētām atkritumu kastēm, kas noliktas uz ielas vārtu vietā. Puse bērnu sāk lēkāt, vicinādami rokas, bet citi, ieskaitot Dže-niju, žestikulēdami kliedz, ka vārti nav gūti godīgi. Pirmo reizi iedomājos, cik neglīta mūsu iela izskatās Hanas acis -mājas saspiedušās cieši cita pie citas, puse logu bez rūtim, lieveņi vidū ieliekušies kā veci, novalkāti matrači. Spēcīgs kontrasts tīrajām, klusajām Vestendas ielām, cēlajām, spīdīgajām mašīnām, vārtiem un zaļajiem dzīvžogiem.
- Varbūt tu ari gribi nākt? - Hana klusi piedāvā.
Aizsvilstos naidā. Naidā pret savu dzīvi, mūžīgo šaurību
un saspiestību, naidā pret Andželiku Mārstoni ar viņas noslēpumaino smaidu un bagātajiem vecākiem, naidā pret Hanu - par to, ka viņa ir tik stulba, nevērīga un spītīga, bet arī par to, ka viņa pametusi mani pirms laika. Tomēr sirds dziļumos jūtu vēl ko citu, kas griež kā līdz baltkvēlei nokaitēts asmens. Nevaru to nosaukt vārdā, nespēju uz to pat koncentrēties, tomēr apjaušu, ka tieši šis “kaut kas” mani sanikno visvairāk.
- Pateicos par ielūgumu, - pat nemēģinu slēpt sarkasmu. - Izklausās vienkārši satriecoši. Vai tur būs ari puiši?
Hana vai nu neievēro manu toni, par ko gan šaubos, vai ari izliekas to nedzirdam.
- Nūja, tāda jau ir tā pasākuma ideja, - draudzene bezkaislīgi atbild. - Un vēl būs mūzika.
- Mūzika? - es atkārtoju, nespējot slēpt interesi. - Tāda kā toreiz?
Hanas acis iemirdzas.
-Jā, tas ir, nē. Cita grupa. Bet tie puiši esot kolosāli, pat labāki par tiem, kas spēlēja toreiz. - Brīdi klusējusi, viņa čukstus piebilst: - Varbūt gribi pievienoties?
Es klusēju. Pēc Rēcošo strautu ballītes mūzika nelika man mieru: dzirdēju to viļņojam vējā, šalcam okeānā un dūcam cauri mājas sienām. Ne vienu reizi vien uzrāvos nakts vidū, izmirkusi sviedros; sirds man krūtīs sitās kā negudra, un es dzirdēju mūziku. Pamodusies centos atcerēties melodiju, nodungot takti vai atsaukt atmiņā kādu akordu, taču velti.
Hana cerību pilna raugās manī un gaida atbildi. Brīdi mani moka sirdsapziņa. Kā vienmēr, gribu, lai Hana ir laimīga un gavilē ar gaisā paceltu dūri, raidot man savu izcilo smaidu. Bet tad atceros, ka tagad viņai ir Andželika
Mārstone. Kaut kas manī sastingst, un, zinot, ka tūliņ sagādāšu Hanai vilšanos, jūtu pat trulu gandarījumu.
- Šoreiz laikam nesanāks, - es atbildu, - bet tik un tā paldies.
Hana parausta plecus, un es zinu, ka viņa cenšas tēlot vienaldzību.
- Ja gadījumā pārdomāsi... - Viņa mēģina smaidīt, taču tas izdodas tikai sekundi. - Mežonīgā taka. Dīringa kalnājs. Tu zini, kur mani meklēt.
Dīringa kalnājs. Protams. Visu pamestais pussalas nostūris. Pirms desmit gadiem varasvīri atklāja tur piekritējus un, ja var ticēt baumām, pat dažus slimos, kas bija apmetušies vienā no lielajām savrupmājām. Tas bija milzīgs skandāls. Sekoja masu aresti un tvarstīšana vesela gada garumā. Beigās četrdesmit diviem cilvēkiem piesprieda nāves sodu, bet vēl simts tika iemesti Kapenēs. Kopš tiem laikiem Dīringa kalnājs ir rēgaina vieta - pamesta, aizmirsta, nolādēta.
- Nūja. - Hana mīņādamās pēta savas kājas.
Vairs nav nekā, ko teikt, taču nespēju pagriezties un vienkārši aiziet. Man ir tāda šausminoša sajūta, ka šī ir pēdējā reize pirms procedūras, kad tiekamies. Pēkšņi mani sagrābj bailes, un es labprāt atritinātu sarunu atpakaļ, izgrieztu no tās sarkastiskos, ļaunos vārdus, pateiktu, ka man viņas pietrūkst un ka gribu, lai atkal esam sirdsdraudzenes.
Taču brīdī, kad grasos to visu teikt, Hana aši pamāj.
- Nu tad labi. Gan jau vēl saskriesimies.
Mirklis izgaist un pazūd, un līdz ar to - mana iespēja runāt.
Hana dodas projām. Jūtu kārdinājumu skatīties viņai nopakaļ. Pēkšņi vēlos iegaumēt viņas gaitu - iemūžināt Hanu atmiņā tādu, kāda viņa ir, taču spilgtajā saules gaismā draudzene nav skaidri saskatāma. Viņas siluets saplūst ar citu tēlu, kas iznirst no manām atmiņām. Neskaidra ēna te pazib gaismā, te izzūd tumsā un tad grasās nolēkt no klints. Es vairs nezinu, kam ticēt, kam ne. Pasaule saplūst, rīkle sažņaudzas, un es pagriezusies ātri dodos uz mājām.
- Lēna! - Kad esmu jau pie vārtiem, Hana iesaucas.
Apmetos riņķī ar strauji pukstošu sirdi, cerēdama, ka viņa teiks: Man tevis pietrūkst. Sāksim visu no gala!
Lai gan mūs šķir labs gabals, redzu, ka Hana vilcinās. Tad viņa aši pamāj un iesaucas:
-Ai, nekas!
Šoreiz pagriežoties Hanas siluets vairs neizplūst. Stingrā, ašā soli viņa dodas projām, nogriežas gar stūri un pagaist skatienam.
Bet ko tad es gaidīju?
Galu galā tā taču ir: atgriezties pagātnē nav iespējams.
Trīspadsmitā nodaļa
Pirms dziedniecības oficiālās ieviešanas tā tika piedāvāta tikai eksperimentālā kārtā. Taču risks bija liels. Vienam no simts pacientiem pēc procedūras pilnībā izzuda smadzeņu funkcija.
Tomēr cilvēki gāza apkārt slimnīcas, pieprasīdami, lai viņiem veic procedūru, un vairākas dienas no vietas stāvēja pie laboratorijām ar cerību iespraukties procedūru grafikā.
Tos laikus dēvē arī par Brīnumu gadiem, pateicoties faktam, ka tika izdziedinātas neskaitāmu cilvēku dzīves un no slimības paglābtas daudzas dvēseles.
Ja arī kāds nomira uz operāciju galda, tad cēla mērķa vārdā, un viņus nevajag apraudāt...
E. D. Tompsons. Brīnumu gadi: agrīnā dziedniecības zinātne.
“īsa Amerikas Savienoto Valstu vēsture”
Kad ieeju mājās, tur ir vēl karstāk nekā parasti: mitra, smacējoša svelmes siena. Droši vien Kerola darbojas pie plīts. Gaisā peld ceptas gaļas un garšvielu smārds, sajaucies ar parastajām vasaras sviedru un mitruma smakām, no kurām man metas nelabi. Pēdējās nedēļās vakariņojam uz lieveņa, notiesājot makaronu salātus, aukstas uzkodas un sviestmaizes no tēvoča veikala.
Kad eju garām, Kerola pabāž galvu pa virtuves durvīm. Seja viņai sarkana, pati izmirkusi sviedros. Uz gaišzilās blūzes ar tumšzilajiem pusmēnešiem vietām rēgojas sviedru traipi.
- Iesaku tev pārģērbties, - viņa saka, - kuru katru bridi būs klāt Reičela un Deivids.