Pavisam aizmirsu, ka vakariņās ieradīsies māsa ar vīru. Parasti tiekamies, augstākais, četras piecas reizes gadā. Savulaik, sevišķi uzreiz pēc tam, kad Reičela izvācās no Kerolas mājas, nevarēju vien sagaidīt, kad viņa mani apciemos. Tad vēl līdz galam nesapratu, kas ir procedūra un kā tā mainījusi māsas, manu un mūsu visu dzīvi. Zināju, ka Reičela ir paglābta no Tomasa un slimības, neko vairāk. Domāju, ka citādi viss paliks pa vecam, ka tad, kad viņa atnāks mani apciemot, viss būs kā senāk - mēs atkal novilksim kurpes un dejosim, viņa paņems mani klēpī, pīs man bizītes un stāstīs par tālām zemēm un raganām, kas spēj pārvērsties par dažādiem zvēriem.
Taču Reičela, ienākusi pa durvīm, tikai pabužināja man matus un pieklājīgi aplaudēja, kad Kerola lika man noskaitīt reizrēķina tabulu.
- Viņa tagad ir pieaugusi, - Kerola paskaidroja, kad prasīju, kāpēc māsa ar mani vairs nespēlējas. - Kādu dienu tu sapratīsi.
Pēc tam vairs nepievērsu uzmanību zīmītei, kas ik pēc pāris mēnešiem parādījās uz virtuves sienas: Ciemos R.
Pie pusdienu galda sarunas grozās galvenokārt ap Brai-enu Šarfu: Deivids strādā kopā ar Braiena brālēna draugu, tāpēc jūtas tā, it kā par Šarfu ģimeni un arī Portlendas reģionālo koledžu, kur rudenī sākšu mācības, zinātu visu.
Pirmo reizi dzīvē būšu vienā klasē ar puišiem, taču Reičela saka, lai neuztraucos.
- Tu viņus pat nemanīsi, - māsa mierina, - būsi pārāk aizņemta mācībās un darbā.
- Ir taču garantija, - krustmāte Kerola piebilst, - visi studenti ir izgājuši obligāto medicīnisko pārbaudi.
Proti: visi ir izārstēti.
Iedomājusies Aleksi, gandrīz vai pasaku: visi nav gan.
Vakariņas ievelkas pāri komandantstundai. Kad krustmāte palidz man novākt galdu, ir jau gandrīz vienpadsmit, bet Reičela un Deivids vēl netaisās projām. Jauki gan, ka pēc trīsdesmit sešām dienām arī man nebūs jādomā par komandantstundu.
Pēc vakariņām tēvocis un Deivids iziet uz lieveņa. Deivids nopircis divus cigārus - lai arī lētus, tomēr īstus cigārus, un pa logu kopā ar balsīm ieplūst saldi rūgtena dūmu smarža. Māju piepilda zilgana dūmaka. Reičela un Kerola paliek viesistabā, dzerot ūdeņainu kafiju netīri bālas trauku mazgājamās mašīnas krāsā. Augšstāvā dzirdu soļus. Droši vien Dženija ķircina Greisu. Ķircinās, līdz viņai tas apniks, un tad drūma un neapmierināta pēc kārtējās identiskās dienas aizmigs.
Mazgāju traukus, kuru šoreiz ir vairāk nekā parasti: Kerola uzstāja, ka maltītē jābūt zupai (karstos burkānus svīzdami aprijām veselus), liellopu gaļas sautējumam ar dāsnu ķiploku piedevu un apvītušiem sparģeļiem (droši vien sakasīti dārzeņu kastes dibenā), kā ari sakaltušiem cepumiem. Esmu pārēdusies. Siltais ūdens, kas tek uz rokām un elkoņiem, kā arī pazīstamais sarunas ritms, soļu dipoņa augšstāvā un smagie, zilie dūmi padara mani miegainu. Kerola beidzot iedomājas apvaicāties par Reičelas bērniem, un māsa stāsta par viņu panākumiem, kā skaitīdama nesen iegaumētu sarakstu, turklāt ar piepūli: Sāra jau māk lasīt, Endrū izrunājis pirmo vārdu, lai gan viņam ir tikai trīspadsmit mēnešu.
Reids. Reids. Notiek reids. Lūdzu, dariet, ko jums liek, un nemēģiniet pretoties...
Izdzirdusi ārpusē dimdošo balsi, satrūkstos. Reičela un Kerola uzreiz pārtrauc sarunu un klausās, kas notiek uz ielas. Nedzird arī tēvoci Viljamu un Deividu. Pat Dženija un Greisija beigušas lēkāt pa augšstāvu.
No ielas nāk juceklīgi trokšņi; ritmiski dun simtiem zābaku, bet megafonā kliedz baisa balss: Reids. Uzmanību, notiek reids. Lūdzu, sagatavojiet personu apliecinošus dokumentus!
Nakts reids. Uzreiz iedomājos par Hanu un ballīti. Istaba sāk griezties. Pieķeros pie galda.
- Reidam tā kā par agru, - viesistabā dzirdu Reičelas rāmo balsi. - Pirms pāris mēnešiem pie mums ari viens bija. Mēs ar Deividu un bērniem bijām uz ielas. Tovakar regulatoriem bija kaut kādas problēmas ar datorsistēmu. Stāvējām sniegā pusstundu, kamēr mūs pārbaudīja. Pēc tam Endrū divas nedēļas nogulēja ar plaušu karsoni.
Reičela runā par to kā par sīkām neērtībām veļas mazgātavā, piemēram, noklīdušu zeķi.
- Tik ilgi? - Kerola parausta plecus un iedzer vēl nedaudz kafijas.
Balsis, soļi un elektriskie sprakšķi nāk arvien tuvāk. Reida vienības darbojas kā viens vesels, ejot no mājas uz māju -dažkārt tās izvēlas vienu māju, citreiz - visu kvartālu. Nejaušības princips. Vai vismaz tā tam būtu jābūt. Dažas mājas tiek apmeklētas biežāk nekā citas.
Ari tad, ja neesi melnajā sarakstā, var nākties pasalt, stāvot sniegā, kā Reičelai ar viru, kamēr regulatori un policija mēģina noskaidrot tavu personību. Vēl ļaunāk - regulatori var ierasties un uzlauzt dzīvokļa sienas, meklējot aizdomīgas aktivitātes. Nakts reidos privātīpašuma tiesības nedarbojas.
Kurš tad nav dzirdējis šausmu stāstus par grūtnieci, kas izģērbta un pārbaudīta visu priekšā, un cilvēkiem, kas iemesti cietumā uz diviem vai trim gadiem par to vien, ka greizi paskatījušies uz policistu vai nav ļāvuši regulatoram ieiet kādā telpā.
- Notiek reids. Ja lūdzam jūs iznākt ārā no mājas, ņemiet līdzi visus personu apliecinošos dokumentus, arī tos, kas attiecas uz bērniem vecumā virs pusgada... Visi, kas pretojas, tiks aizturēti un nopratināti... Katra vilcināšanās tiks sodīta kā aizkavēšana...
Ielas galā. Dažas mājas tālāk... Divas... Nē! Blakusdur-vīs. Dzirdu mežonīgi rejam Ričardsonu suni. Pēc tam misis Ričardsones atvainošanos. Atkal skan suņa rejas, murmināšana (regulators?) un pēc tam smagi būkšķi un kaucieni. Kāda balss saka, ka nevajadzēja to draņķi novākt. Cita balss atbild: Kāpēc ne, droši vien tas tāpat bija pilns ar blusām.
Uz brīdi iestājas klusums, ja neskaita ik par brīdim sprakšķošās rācijas, balsis, kas nosauc pa telefonu personas kodus, papīru čaukstoņu.
Pēc tam dzirdu: Labi. Viss kārtībā.
Atkal dun soļi.
Lai cik bezrūpīgas ir Reičela un Kerola, tomēr, kad zābaki stampā gar mūsu māju, redzu, ka krustmāte satver kafijas tasi ciešāk un viņas pirkstu kauliņi kļūst balti. Man pašai sirds lēkā un raustās krūtīs kā sienāzis.
Taču zābaki aizdun mums garām. Kad regulatori sāk klauvēt pie attālāku kaimiņu durvīm, Reičela izdveš skaļu atvieglojuma nopūtu.
Kerolas krūzīte nošķind pret tasīti, un es saraujos.
- Muļķīgi, vai ne? - Viņa izmoka smaidu. - Pat ja neko neesi nodarījis, reidu laikā tik un tā nervozē.
Juzdama trulu sāpi delnā, attopos, ka joprojām turos pie galda stūra, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Nespēju nomierināties, lai gan soļi attālinās, balss megafonā skan arvien greizāk, līdz izgaist pavisam. Acu priekšā rēgojas reida vienības - vienā nakti to var būt pat piecdesmit -, kas riņķo pa Portlendu, aptverot to kā ūdens atvaru, aizturot ikvienu, kuru spēj atrast un apsūdzēt sliktā uzvedībā vai nepaklausībā. Un ne tikai - aizturēti tiek arī tie, kuriem nav ko pārmest.
Kaut kur ārā Hana griežas dejā, gaišajiem matiem plīvojot. Viņa smaida ciešā zēnu ielenkumā, kamēr skaļruņos dārd neatļauta mūzika. Apspiežu nelabumu. Pat negribas domāt, kas notiks ar Hanu un pārējiem, ja viņi tiks pieķerti.
Varu tikai cerēt, ka Hana vēl nav ballītē. Varbūt viņa pārāk ilgi gatavojās - tā varētu būt. Hana vienmēr kavē -un tiešām vēl bija mājās, kad sākās reids. Pat viņa neriskētu atstāt māju reida laikā. Tā būtu pašnāvība.
Bet Andželika Mārstone un citi... ikviens, kas tur atrodas... Visi, kas grib tikai paklausīties mūziku...
Iedomājos, ko tovakar, kad nejauši satikāmies Rēcošo strautu mājās, teica Aleksis: Atnācu paklausīties mūziku. Tāpat kā visi.