Izdzēsusi ainu no prāta, mēģinu sev iestāstīt, ka tā nav mana darīšana. Būtu jāpriecājas, ja reida vienība ierastos ballē un visus apcietinātu. Tas pasākums ir bīstams ne tikai viņiem, bet mums visiem - tā taču sākas slimība.
Tikmēr spītīgā prāta daļa, kas pirmajā novērtēšanas reizē lika man kā mīļāko krāsu nosaukt pelēko, neliek mieru: nu un? Cilvēki grib paklausīties mūziku, nevis saldās dziesmiņas ar garlaicīgo ritmu un spiedzošajām taktim, kuras taurē Portlendas koncertu sērijās. Nekas tik slikts tur nenotiek.
Atceros ari Alekša vārdus: Neviens te neko faunu nedara.
Turklāt varbūt šovakar Hana nekavēja un tagad atrodas ballītē, pat nenojauzdama, ka tuvojas reids. Man ar spēku jāpadzen no prāta aina, kurā pār Hanu nolaižas desmitiem spīdošu asmeņu. Ja viņu neiemetīs cietumā, tad aizsūtīs taisnā ceļā uz laboratorijām un vēl pirms rītausmas veiks dziedniecības procedūru, neņemot vērā nekādus riska faktorus.
Beigās, par spīti drudžainajām domām un istabai, kas nebeidz vien griezties, esmu nomazgājusi traukus un pieņēmusi lēmumu.
Man ir jāiet. Jābridina Hana.
Jābrīdina viņi visi.
Kad Reičela un Deivids aizgājuši un visi pārējie devušies pie miera, ir jau pusnakts. Katra aizejošā sekunde šķiet mokoša. Atliek vien cerēt, ka ceļš no vienām durvīm līdz otrām pussalā prasa vairāk laika nekā parasti un reida vienības līdz Dīringa kalnājam tik ātri netiks. Varbūt viņi tur vispār neies. Tā kā lielākā daļa māju tur stāv tukšas, tāda varbūtība pastāv. Tomēr, ņemot vērā faktu, ka Dīringa kalnājs savā laikā bijis nemiernieku perēklis, regulatori diez vai to aizmirsīs.
Izslīdu no gultas un pat nepārģērbjos, jo manas pidžam-bikses un T krekls ir melnā krāsā. Kājās uzvelku melnas kedas un, lai gan ir velnišķīgi karsti, no skapja izņemu melnu slēpošanas cepuri. Piesardzība šonakt par ļaunu nenāks.
Kad grasos atvērt guļamistabas durvis, izdzirdu aiz sevis troksni, tādu kā kaķa ņaudēšanu. Apsviežos riņķī. Greisija, uzslējusies gultā sēdus, vēro mani.
Mirkli skatāmies viena otrā. Ja Greisija trokšņos, izkāps no gultas vai darīs kaut ko citu, pamodīsies Dženija, un tad ar mani būs cauri, beigas, kaput. Gudroju, kā varētu Greisiju nomierināt, ko samelot, bet tad - tavu brīnumu - viņa vienkārši apguļas un aizver acis. Lai gan istabā ir melna tumsa, varu apzvērēt, ka viņa smaida.
Neticu savai laimei. No tā, ka Greisija ne ar vienu nerunā, ir viens labums. Zinu, ka viņa mani nenodos.
Līdz ielai tieku bez starpgadījumiem, pat atceros, ka jāizlaiž trešais pakāpiens no apakšas, kas iepriekšējā reizē čīkstēja tik neganti, ka tikai brīnumainā kārtā nepamodi-nāju Kerolu.
Pēc reida trokšņiem un saceltās kņadas iela šķiet spocīgi klusa un mierīga. Visos logos tumsa, slēģi aizvērti, it kā mājas gribētu norobežoties no ielas un paslēpties no okšķeru acīm. Man garām aizlido noklīdusi sarkana papīra strēmele, griezdamās vējā kā kamolzāle vecā kovboju vesternā. Tas ir paziņojums par reidu, uzsaukums ar neizrunājamiem vārdiem, kas izskaidro tiesību ierobežojumus vakaros. Ja nebūtu šīs papīra strēmeles, varētu nodomāt, ka ir parasta, klusa nakts.
Tomēr vējš no tālienes atnes soļu troksni un spalgas vaimanas, tādas kā raudas. Tik klusas, ka tās varētu noturēt par okeānu vai vēju. Gandrīz.
Tātad reids vēl nav galā.
Ātrā solī dodos uz Dīringa kalnāja pusi. Esmu tā nobijusies, ka pat nepaņemu velosipēdu. Baidos, ka atstarotāji uz riteņiem varētu piesaistīt nevēlamu uzmanību. Nespēju domāt nedz par savu rīcību, nedz par iespējamām sekām. Nezinu pat, no kurienes manī radusies tāda apņēmība. Savu mūžu nebūtu domājusi, ka man pietiks drosmes iziet no mājām reida naktī.
Laikam jau Hana kļūdījās. Acīmredzot vienmēr es nebaidos.
Paeju garām melnam, uz ietves nomestam atkritumu maisam un tad, dzirdot klusus smilkstus, apstājos. Apsvie-žos otrādi, ar visu augumu jaušot briesmas. Nekā. Bet tad atkal dzirdu to pašu dīvaino troksni, un matiņi uz rokām saceļas stāvus. Melnais atkritumu maiss pie kājām sakustas.
Taču tas nav atkritumu maiss. Tas ir Railijs, Ričardsonu melnais krancis.
Speru dažus nedrošus soļus uz suņa pusi. Pietiek tikai uzmest skatienu, lai redzētu, ka dzīvnieks mirst. Viss suņa augums ir tumši spīdīgs un valgs. Tuvumā redzu, ka tās ir asinis. Tāpēc jau tumsā noturēju to par spīdīgu plastmasas atkritumu maisu. Vienu aci suns piespiedis pie ietves, otra ir atvērta. Galva sadragāta. No deguna plūst melnas, biezas asinis.
Atceros būkšķus un regulatora balsi: Droši vien tas tāpat ir pilns ar blusām.
Railijs skatās manī tik sērīgi un apsūdzoši, ka brīdi esmu pārliecināta - viņš ir cilvēciska būtne un mēģina pateikt: Jūs esat vainīgi. Man sametas nelabi, gribas nokrist uz ceļiem, paņemt suni rokās, noplēst no apģērba strēmeli un nosusināt viņam asinis. Tomēr vienlaikus jūtos kā paralizēta un nespēju pakustēties.
Tikmēr suns noraustās no galvas līdz kājām un sastingst.
Manas rokas un kājas uzreiz atdzīvojas. Steberēju atpakaļ, juzdama mutē rūgtu garšu. Streipuļoju tāpat kā toreiz, kad ar Hanu piedzērāmies līdz nemaņai. Iekšā vārās dusmas un riebums, gribas pilnā kaklā kliegt.
Pie atkritumu tvertnes atrodu saplacinātu kartona kārbu, kuru uzlieku virsū Railija līķim. Mēģinu nedomāt par kukaiņiem, kas līdz ritam būs viņu apsēduši. Pārsteigta jūtu, ka acis sariešas asaras. Noslauku tās ar delnu. Bet, ejot uz Dīringa kalnāju, galvā skan tikai viens vārds: piedod, piedod, piedod. Atkārtoju to kā mantru vai lūgsnu.
Reidu vienigais labums ir tas, ka tie ir skaļi. Pietiek apstāties tumšākā vietā un ieklausīties, vai tuvumā neskan soļi, sprakšķi un balsis megafonā. Metu līkumus, izvēlēdamās šķērsieliņas, kurām reida vienības pagājušas garām vai kuras jau ir pārbaudītas. Visapkārt rēgojas regulatoru darba pēdas: apgāztas tvertnes, uz ielas izmētāti atkritumi (vecu kvīšu kalni, sadīrātas vēstules, sapuvuši dārzeņi un pretīgi smirdošas lietas, kuras negribu pat saukt vārdā) un visuresošie sarkanie paziņojumi, kas klāj ielas kā putekļi. Kedu zoles kļūst glumas, un dažviet man jāvicina rokas kā virves dejotājai, lai noturētos kājās. Eju garām vairākām mājām, kas iezīmētas ar lielu X. To sienas un logi krustām šķērsām nosmērēti ar melnu krāsu, atgādinot dziļas brūces. Man kļūst nelabi. Cilvēki, kas te dzīvo, apsūdzēti par nemieru celšanu un pretošanos. Ielās svilpo karsts vējš, nesdams līdzi vaidus, raudas un suņu rejas. Es cenšos nedomāt par Railiju.
Turēdamās ēnā, slīdu no ielas uz ielu un metos no vienas atkritumu tvertnes uz nākamo. Uz kakla un padusēs jūtu sariešamies sviedrus, un tas nav tikai no tveices. Viss šķiet dīvaini grotesks un deformēts, šur tur mirdz sadauzīti stikli, un gaisā jūtama deguma smaka.
Vienubrīd, nogriezusies gar Meža avēnijas stūri, otrā galā redzu reida vienību. Aši atkāpusies, pieploku saimniecības preču veikala sienai un lēnītēm kāpjos atpakaļ. Diez vai kāds no regulatoriem mani ievēroja, jo mūs šķir daudzas mājas un visapkārt valda melna tumsa, tomēr sirds skrien aulekšiem. Tā vien šķiet, ka piedalos milzīgā videospēlē vai risinu sarežģītu matemātikas vienādojumu. Meitene cenšas izvairīties no četrdesmit reida vienībām. Katrā vienībā ir piecpadsmit līdz divdesmit cilvēku, un tās izvietotas vienpadsmit kilometru lielā rādiusā. Kāda ir varbūtība, ka meitene sagaidīs rītu cietuma kamerā, veicot četrus, komats, trīs kilometrus cauri centram? 7r var noapaļot līdz 3,14.