Pirms lielās tīrīšanas Dīringa kalnājs bija viena no jaukākajām Portlendas daļām. Visas mājas bija lielas un jaunas, vismaz Menas štata mērogā, proti, tās bija celtas pēdējā gadsimta laikā. Katru māju ieskāva vārti un dzīvžogs, un ielām bija piešķirti tādi nosaukumi kā Ceriņu aleja un Baļķu gatve. Dažās mājās joprojām ir aizķērušies cilvēki - trūcīgākie iedzīvotāji, kuriem nav pa kabatai pārcelties uz citurieni, vai arī tie, kam nav piešķirta atļauja mainīt dzīvesvietu; tomēr lielākā daļa māju stāv tukšas un pamestas. Neviens negribēja te palikt, lai netiktu saistīts ar pretošanās kustību.
Dīvaini, ka Dīringa kalnājs tik ātri nogrimis aizmirstībā. Zālē vēl mētājas sarūsējušas rotaļlietas, un dažos pievad-ceļos redz mašīnas, taču pa lielākai daļai tās ir demontētas, aizvācot visas metāla un plastmasas daļas, un izskatās kā milzīgu maitasputnu apstrādāti līķi. Visapkārt valda pamestības gaisotne; mājas pamazām pazūd aizaugušos zālienos.
Parasti man kļūst neomulīgi no domas par atrašanos Dīringa kalnāja tuvumā vien. Daudzi uzskata, ka šī apkaime nes nelaimi, tāpēc jācenšas ātrāk tikt tai garām tāpat kā rēgainai kapsētai. Bet šovakar, kad beidzot tiešām esmu te nokļuvusi, gribu uz ietves lēkt īru deju. Visapkārt ir tumsa, klusums un neviena netraucēts miers, no reida vienībām ne vēsts, nedzird pat čukstus sarunas vai soļu švīkstus uz ietves. Reida vienības vēl nav ieradušās. Varbūt tās te vispār neparādīsies.
Ašā solī steidzu pa ielām, nu vairs necenzdamās slēpties ēnā un neizdvest ne skaņas. Dīringa kalnājs ir visai plašs kvartāls ar neticami līdzīgu ielu labirintu. Mājas iznirst no tumsas kā sēklim uzskrējuši kuģi. Pāraugušie zālieni nav kopti gadiem, koki ceļ mezglainos zarus debesīs, metot ērmoti izlocītas ēnas uz mēness apspīdētās ietves. Ceriņu alejā apmaldos - nezin kāpēc apmetu loku un divreiz atgriežos vienā un tai pašā krustojumā, taču, nogriezusies uz Mežonīgo aleju, aiz daudzajiem mezglotajiem kokiem tālumā redzu blāvu gaismu un zinu, ka esmu jau tuvu mērķim.
Blakus iebraucamajam ceļam uz greiza koka nīkst veca pastkastīte. Uz viena sāna tai izplūdis melns X. Mežonīgā aleja 42.
Saprotu, kāpēc ballītei izvēlēta šī māja. Tā atrodas patālu no ceļa, no visām pusēm to ieskauj biezi koki, kas uzreiz atsauc man atmiņā tumšos, čukstošos mežus valsts robežas tālajā galā. Ejot pa celiņu, jūtos ērmoti. Neatlaižu skatienu no blāvās gaismas, kas, man tuvojoties, kļūst arvien spožāka, līdz pārvēršas divos gaišos logos. Logi ir aizklāti ar audumu - acīmredzot tāpēc, lai no ārpuses neviens neredzētu, ka iekšā rosās cilvēki. Diemžēl aizkars savu uzdevumu nepilda. Redzu logā kustīgas ēnas. Mūzika ir pavisam klusa. Tikai uzkāpusi uz lieveņa, saklausu vārgu, apslāpētu melodiju, kas vibrē grīdas dēļos. Droši vien apakšā ir pagrabs.
Lai te nokļūtu, esmu skrējusi kā uz ugunsgrēku, bet tagad, uzlikusi sasvīdušo plaukstu ārdurvīm, vilcinos. Man nav ne jausmas, kā aizdabūt visus projām no šejienes. Ja vienkārši kliegšu, ka tuvojas reids, sāksies panika. Visi uzreiz metīsies ārā, un tad izredzes tikt uz mājām nepama-nitiem līdzināsies nullei. Kāds to noteikti sadzirdēs, reida vienības būs klāt kā likts, un tad mums visiem būs beigas.
Domās sevi izlaboju. Viņiem būs beigas. Es neesmu tāda kā šie cilvēki otrpus durvīm. Neesmu!
Bet tad atceros drebošo, ļengano Railiju. Es neesmu ari no tiem, kas nogalināja suni vai vienaldzīgi noskatījās, kā to dara citi. Pat Ričardsoni necentās glābt savu mājas sargu. Viņi atstāja Railiju uz ielas, pat neapseguši.
Es tā nekad nedarītu. Nekad un nemūžam. Pat pēc miljons procedūrām ne. Viņš bija dzīvs. Viņam pukstēja sirds, asinis riņķoja, viņš elpoja un tomēr tika izmests laukā kā atkritumu maiss.
Viņi. Es. Mēs. Viņi. Vārdi atbalsojas manā prātā. Es saņemu dūšu un atveru mājas durvis.
Hana teica, ka šoreiz ballītē būšot mazāk cilvēku, bet man šķiet, ka drūzma ir vēl biezāka nekā toreiz Rēcošā strauta mājās. Varbūt tāpēc, ka telpas ir mazas un šauras, turklāt piesmēķētas - visapkārt griežas cigarešu dūmi, radot iespaidu, ka cilvēki peld zem ūdens. Valda neciešams karstums - iekšā noteikti ir vismaz desmit grādu vairāk nekā ārā. Dejotāji kustas lēni, atrotījuši piedurknes līdz pleciem, džinsus - līdz ceļgaliem; āda visiem spīd. Brīdi spēju tikai stāvēt un noskatīties. Žēl, ka man līdzi nav fotoaparāta. Ja neņem vērā to, ka visapkārt rokas pieskaras rokām un augums - augumam, ainu varētu nodēvēt par skaistu.
Tad es attopos, ka velti zaudēju laiku.
Tieši priekšā, uzgriezusi man muguru, stāv kāda meitene. Uzlieku plaukstu viņai uz rokas. Meitenes āda ir dedzinoši karsta. Viņa pagriež savu sārto, pietvīkušo seju pret mani, lai dzirdētu, ko teikšu.
- Šonakt ir reids. - Pati brīnos par savu mierīgo balsi.
Mūzika ir klusa, bet uzstājīga, droši vien nāk no pagraba.
Tik traka kā iepriekšējā reizē tā nav, tomēr tikpat neparasta un neatkārtojama. Tā atgādina siltu, pilošu medu, saules gaismu un sārtas lapas, kas dejo vējā. Tomēr sarunu, grīdas čīkstoņas un soļu dēļ grūti sakļausit melodiju.
- Ko? - Meitene atmet matus no auss.
Paveru muti, lai atkārtotu vārdu reids, taču nepagūstu, jo ārpusē iebrēcas skaļa, mehāniska balss, trīcēdama un dārdēdama no visām pusēm, pāršķeldama siltumu un mūziku kā auksts asmens pāršķeļ ādu. Istabā sāk riņķot baltas un sarkanas gaismas kūļi, lēkājot pār izbiedētajām sejām, kas aiz pārsteiguma sastingušas.
- Uzmanību! Notiek reids. Nemēģiniet bēgt! Nemēģiniet pretoties! Notiek reids.
Nākamajā mirklī durvis atsprāgst uz iekšu, un prožektors saules spilgtumā pārvērš pasauli baltos, nekustīgos pelnos un pieminekļos.
Pēc tam reida vienība palaiž vaļā suņus.
Četrpadsmitā nodaļa
Cilvēciskas būtnes savā dabiskajā stāvoklī ir neaprēķināmas, dīvainas un nelaimīgas. Tikai pēc dzīvniecisko instinktu savaldīšanas tās kļūst apzinīgas, uzticamas un ar dzīvi apmierinātas.
DVL rokasgrāmata
Savulaik ziņās rādija reportāžu no Portlendas cirka. Treniņa laikā dresētājs bija nejauši sadūris brūno lāci. Tolaik biju pavisam maza, tomēr nekad neaizmirsīšu, kāds izskatījās lācis - milzīgs, tumšs blāķis ar jocīgu sarkanu papīra cepuri galvā izrāvās no riņķa un, cepurei neganti lēkājot, dīrāja visu, kas gadījās tuvumā, - papīra serpentīnu, saliekamos krēslus, balonus. Lācis saplosīja arī dresētāju, pārvērzdams viņa seju gaļas gabalā.
Vislielāko iespaidu uz mani atstāja izmisušā lāča rēcieni -baisi, nepārtraukti, satracināti, gandrīz cilvēcīgi.
Tieši šī reportāža ienāk man prātā, kad caur izlauztajām durvīm un izsistajiem logiem mājā iebrūk reida vienība. Tieši par šo reportāžu es domāju brīdī, kad apraujas mūzika un gaisā atskan rejas, kliedzieni, plīstošu stiklu šķindoņa un karstas plaukstas grūsta mani uz visām pusēm; saņemu vienu belzienu ar elkoni zem zoda, otru - pa ribām. Es atceros lāci.
Pārbiedētais pūlis laužas uz sētas durvīm, raujot līdzi ari mani. Aiz muguras dzirdu satrakotus suņus, kas šņakstina žokļus, un regulatorus, kas vicina smagus stekus. Visapkārt skan kliedzieni. Cilvēku ir tik daudz, ka kliedzieni saplūst vienā milzīgā balsī. Man aiz muguras pēc steka sitiena pa pakausi krīt kāda meitene. Dzirdu baisu krakšķi. Ar pirkstiem viņa krampjaini ieķeras manā kreklā. Atgrūdusi nelaimīgo meiteni, es metos tālāk, laužos uz priekšu. Man nav laika viņu žēlot, un man nav laika ļauties bailēm. Nav laika itin nekam: šobrīd galvenais ir kustēties, grūst, skriet, bēgt, bēgt, bēgt.