Dīvaini, bet visā šai troksnī un sajukumā kādu minūti redzu visu ārkārtīgi skaidri un kā palēninātā filmā, ko vēroju pa gabalu: pa kreisi regulatoru suns uzlec virsū kādam puisim, kas klusu saļimst uz ceļiem, un pēc nezvēra kodiena no puiša kakla izšļācas asinis. Regulatora steka sitiens notriec zemē kādu gaišmatainu meiteni, un, redzot viņai ap galvu gaišo matu oreolu, man uz bridi pamirst sirds un šķiet, ka esmu mirusi, ka visam pienākušas beigas. Meitene kliedzot pagriež galvu, kamēr regulatori apstrādā viņu ar piparu gāzi. Ieraudzījusi, ka tā tomēr nav Hana, atviegloti uzelpoju.
Vēl daži zibšņi. Filma, tikai filma. Tas nenotiek pa īstam, tas vienkārši nevar notikt. Redzu kādu puisi un meiteni, kas laužas uz sāndurvīm, droši vien cerēdami izkļūt laukā. Durvis ir par šauru, lai abi pa tām izkļūtu reizē. Puisim mugurā zils krekls ar uzrakstu PORTLENDAS JŪRAS AKADĒMIJA, meitenei ir gari, spilgti ugunīgi, rudi mati. Vēl pirms piecām minūtēm abi čaloja un smējās, stāvēdami tik tuvu, ka tad, ja viens vai otrs spertu soli uz priekšu, viņi saskūpstītos. Tagad abi cīnās, taču meitene ir pārāk sika. Kā suns, kā meža zvērs viņa ar zobiem ieķeras puisim rokā. Viņš rēc, trako, sagrābj meiteni aiz pleciem, grūž pret sienu, nost no ceļa. Meitene paklūp un nokrīt, tad mēģina piecelties, taču milzīga auguma regulators ar neredzēti sarkanu seju sagrābj viņu aiz zirgastes un uzrauj kājās. Ari Jūras akadēmijas students netiek cauri sveikā. Viņam pakaļ metas divi regulatori, un es skrienot dzirdu steka būkšķus un necilvēcīgus brēcienus.
Dzīvnieki, es nodomāju, mēs taču esam dzīvnieki.
Cilvēki grūstās, slēpjas cits aiz cita, kamēr regulatori nāk virsū kā milzu vilnis un suņi min mums uz papēžiem. Steki tiek vicināti tik tuvu manai galvai, ka jūtu uz kakla vēju. Iedomājos dedzinošas sāpes, sarkanu krāsu. Regulatoriem virzoties uz priekšu, cilvēku man visapkārt kļūst arvien mazāk. Ik pa brīdim kāds blakus iekliedzas, atskan krakšķis, un cilvēks nokrīt, tris, četru, piecu suņu pieveikts. Kliedzieni un kliedzieni. Visi kliedz.
Man palaimējas izbēgt. Skrienot pa šauriem, čikstošiem gaiteņiem, kā pa miglu redzu istabas, cilvēkus un regulatorus, līdz beigās apkārt kļūst arvien gaišāk. Redzu arvien vairāk izsistu logu un dzirdu kaut kur trokšņojam dzinēju. Tātad esam aplenkti. Man priekšā negaidot atveras sētas durvis, pa kurām redzu tumšus kokus un vēsus, šalcošus mežus. Ak, ja varētu tikt ārā... ja vien varētu pietiekami ilgi paslēpties no gaismām...
Aiz muguras ierejas suns, un smagiem soļiem man skriešus tuvojas regulators, spalgi brēkdams: Stāt! Pēkšņi apķeros, ka gaitenī neesmu viena. Vēl piecpadsmit soļu... desmit. Ja vien es paspēšu nokļūt tur ārā, tumsā...
Līdz durvīm atlikuši pieci soļi, kad man caur kāju pēkšņi izšaujas asas sāpes. Suns iecirtis zobus man apakšstilbā. Es pagriežos un ieraugu regulatoru ar plato, sarkano seju. Acis viņam mirdz, un sejā redzams smaids - ak kungs, viņš smejas, viņš tiešām izbauda šo mirkli... Pacēlis steku, regulators grasās man sist. Aizveru acis un iztēlojos sāpes, tik milzīgas kā okeānu. Iztēlojos asinssarkanu jūru un savu māti.
Bet tad negaidot kāds pagrūž mani sānis. Atskan krakšķis, kauciens un regulatora balss: Nolādēts! Sāpes atlaižas, suņa smagumu vairs nejūtu, un man ap vidukli apvijas roka, bet pazīstama balss, kuru, šķiet, esmu gaidījusi veselu mūžību un vai katru nakti dzirdējusi sapņos, čukst man ausī:
-Turp!
Aplicis roku man ap vidukli, Aleksis mani pa pusei nes. Nu jau esam citā, mazākā gaitenī, kurš ir pilnīgi tukšs. Tiklīdz nostājos uz labās kājas, atkal jūtu dedzinošas sāpes, kas izšaujas līdz pat smadzenēm. Regulators joprojām kūņojas mums aiz muguras, droši vien nikns kā pūķis, jo Aleksis izglāba mani pašā pēdējā brīdī, un steks trāpīja sunim, nevis man pa galvu. Zinu, ka Aleksis manis dēļ nevar kustēties tik ātri, cik vajadzētu, taču viņš mani neatlaiž ne uz mirkli.
- Te, - viņš pamāj uz blakustelpu.
Laikam esam tajā mājas daļā, kur ballīte nenotika. Te valda piķa melna tumsa, taču Aleksis, nesamazinājis ātrumu, soļo uz priekšu. Pēc viņa pirkstu spiediena varu noteikt virzienu - pa kreisi, pa labi, pa kreisi, pa labi. Gaiss ož pēc pelējuma un vēl kaut kā - šķiet, pēc svaigas krāsas un dūmiem, it kā kāds te būtu kurinājis plīti. Bet tas taču nav iespējams. Šīs mājas jau gadiem stāv tukšas.
Mums aiz muguras tumsā ķepurojas regulators. Uzskrējis kaut kam virsū, viņš nolamājas. Mirkli vēlāk kaut kas nokrīt zemē, nošķind stikli, atkal atskan lamas. Pēc vajātāja balss var noteikt, ka viņš sāk atpalikt.
- Augšā, - Aleksis mierīgi čukst, un man šķiet, ka balss skan man tik tuvu, ka esmu to tikai iztēlojusies. Tad viņš izceļ mani pa logu un es ar muguru jūtu palodzes raupjo koksni. Mirkli vēlāk ar veselo kāju jau stāvu mīkstā, mitrā zālē.
Pēc mirkļa izkāpis ari pats, Aleksis apstājas tumsā man blakus. Gaiss joprojām ir sakarsis, taču manu ādu glāsta vējiņš; aiz pateicības un atvieglojuma gribas raudāt.
Bet mēs vēl neesam drošībā, nebūt ne. Tumsa ir kustīga, lunkana un dzīva, tā ir caurausta ar gaismas takām. Pa kreisi un pa labi tumsu šķeļ gaismas kūļi, atklājot bēgošus cilvēkus, kas spožajā gaismā atgādina uz mirkli sastingušus rēgus. Visapkārt joprojām skan kliedzieni, daži - pavisam tuvu, citi - tik tālu un bezcerīgi, ka tos var noturēt par kaut ko citu, varbūt pūcēm, kas mierīgi ūjina kokos. Aleksis paņem mani aiz rokas, un mēs atkal metamies skriet. Katrs solis, ko speru ar labo kāju, dedzina un griež kā ar nazi. Lai nekliegtu, kožu sev vaigā, līdz sajūtu asins garšu.
' Haoss. Elles ainas: no ceļa plūst prožektora gaisma, krīt ēnas, krakšķ kauli, un tumsā skan spalgi kliedzieni, kas izgaist klusumā.
- Šeit.
Paklausu bez vilcināšanās. Tumsā kā uz burvja mājienu parādās mazs koka šķūnītis. Tas ir pussabrucis un apaudzis ar sūnām un vīnogulājiem tā, ka pat pusmetra attālumā izskatās pēc krūmu un koku biezokņa. Man jāpieliecas, lai tiktu iekšā, un, kad esmu iegājusi, degunā iecērtas dzīvnieku urīna un mitra suņa smaka. Daudz netrūkst, lai es izvemtos. Tad ienāk Aleksis, aizverot aiz sevis durvis. Kaut kas nočab: nometies uz ceļiem, Aleksis stūķē segu spraugā starp zemi un durvīm. Smaka nāk no segas - smird vienkārši neizturami.
- Ak kungs, - piespiedusi plaukstu mutei un degunam, čukstu.
Tie ir pirmie vārdi, ko šodien saku Aleksim.
- Tagad suņi mūs nesaodīs, - viņš lietišķi atčukst.
Nekad neesmu satikusi otru tik mierīgu cilvēku. Uz
mirkli iedomājos, ka varbūt bērnībā dzirdētie nostāsti ir patiesi - varbūt slimie patiesi ir briesmoņi un maniaki.
Tad es nokaunos. Aleksis taču nupat mani izglāba.
Viņš izglāba man dzīvību. Izglāba no cilvēkiem, kuriem būtu mūs jāsargā un jāgādā par mūsu drošību. No cilvēkiem, kuriem būtu mūs jāsargā no tādiem kā Aleksis.
Visa pasaule ir sagriezusies ar kājām gaisā. Galva griežas, un es jūtos apreibusi. Speru neveiklu soli atpakaļ un uzgrūžos sienai. Aleksis palīdz man noturēties kājās.
- Apsēdies! - viņš saka tai pavēlošajā tonī, ko šovakar esmu jau daudzkārt dzirdējusi.
Klusie, stingrie rīkojumi mani nomierina, un es tiem labprāt pakļaujos. Apsēdusies zemē, jūtu mitru, nelīdzenu virsmu. Jādomā, ka mēness jau izlauzies cauri mākoņiem, jo pa sienu un jumta spraugām krīt sudrabota gaisma. Nu jau redzu aiz Alekša galvas plauktus un vienā kaktā pamanu citu virs citas sakrautas bundžas (varbūt krāsas?). Kad abi esam apsēdušies, šķūnītī ar pūlēm var pagriezties - tas ir tikai nepilnu metru plats.