- Uzmetīšu aci tavai kājai, labi? - Aleksis joprojām čukst.
Piekrītoši pamāju. Pat sēžot man reibst galva.
Nometies uz ceļiem, Aleksis paņem manu kāju klēpī un sāk uzrotīt bikšu staru. Jūtu, ka ādai pieskaras mitrs audums. Droši vien asiņoju. Iekožu lūpā un atspiežu galvu pret sienu, sagatavojusies paciest sāpes, taču Alekša vēso, spēcīgo plaukstu pieskāriens ir tik nomierinošs, ka pārklāj visas sāpes kā aptumsums mēnesi.
Atlocījis bikšu staru līdz ceļgalam, Aleksis maigi mani pagriež, lai varētu labāk apskatīt koduma vietu. Atspiežos ar elkoni pret zemi un jūtu, ka galva iet riņķī. Droši vien asiņoju visai spēcīgi.
Aleksis strauji izelpo.
- Vai ir traki? - es saku, baidīdamās pat paskatīties.
- Sēdi mierā, - viņš atbild.
Un es zinu, ka ir traki, bet Aleksis man to neteiks. Jūtu pret viņu pateicības uzplūdus, bet tos primitīvos medniekus ar asajiem zobiem un smagajiem stekiem ienīstu. Naidā man aizraujas elpa.
Neizņemot manu kāju no klēpja, Aleksis pastiepjas uz šķūņa stūri un paņem kaut kādu lādīti. Nočīkst metāla slēdzene, un jau pēc īsa mirkļa viņš noliecas pār manu kāju ar pudelīti rokā.
- Mazliet dedzinās, - Aleksis brīdina.
Ādai uzšļakst šķidrums, un degunā iecērtas sīva alkohola smaka. Kāju sāk laizīt liesmas, un daudz netrūkst, lai es iekliegtos. Aleksis pasniedz man roku, un es nedomādama tajā ieķeros.
- Kas tas ir? - izspiežu caur sakostiem zobiem.
- Dezinfekcijas līdzeklis, - viņš paskaidro, - lai nesāktos infekcija.
- Kā tu zināji, ka te tāds ir? - es brīnos.
Neatbildējis Aleksis atrauj savu roku. Saprotu, ka biju
tajā ieķērusies pārāk cieši, taču trūkst spēka apvainoties vai baidīties. Pasaule ap mani pulsē, mijkrēslis kļūst blāvāks.
- Nolādēts, - Aleksis murmina, - tev ir pamatīga asiņošana.
- Tik traki jau nesāp, - čukstus meloju.
Aleksis izskatās tik mierīgs un savaldīgs, ka arī man gribas būt drosmīgai.
Viss pēkšņi šķiet dīvaini tālu: skrienošu kāju dunas un kliedzienu sajaukums skan kā zem ūdens, un ari Aleksis šķiet bezgala tālu. Man rodas aizdomas, ka es vai nu sapņoju, vai mirstu.
Tad nospriežu, ka noteikti sapņoju, jo Aleksis sāk vilkt kreklu pār galvu.
Ko tu dari? gandrīz iekliedzos. Novilcis kreklu, Aleksis sāk to plēst garās strēmelēs, mezdams satrauktus skatienus uz durvīm un saausīdamies pēc katras auduma iešvirkstē-šanās.
Nekad vēl neesmu redzējusi puisi bez krekla, ja neskaita mazus puišeļus un dažus puišus, ko esmu pa gabalu manījusi pludmalē, bet tad biju tik nobijusies, ka nelūrēju, lai neiekultos nepatikšanās.
Nespēju atraut no Alekša skatienu. Mēnesnīcā viņa lāpstiņas mirdz kā spārnu gali, un man nāk prātā eņģeļi, ko esmu redzējusi mācību grāmatās. Aleksis ir slaids, tomēr muskuļots. Kustoties izceļas viņa rokas un pleci, kas dīvaini, neticami un skaisti atšķiras no meiteņu auguma. Vērojot Aleksi, iedomājos par skriešanu, pastaigu, siltumu un sviedriem. Man sametas karsti un šķiet, ka krūtīs trīsuļo tūkstoš putniņu. Neesmu pārliecināta, ka asiņošanas dēļ, tomēr pasaule griežas, un baidos, ka abi divi tiksim izmesti tumšajā naktī. Pirms brīža Aleksis šķita tālu, bet tagad visa telpa ir piepildīta ar viņu. Aleksis ir tik tuvu, ka nespēju paelpot, pakustēties, parunāt un padomāt. Ikreiz, kad man pieskaras viņa pirksti, laiks uz bridi sasvārstās un man bail, ka tas pazudīs. Tā vien šķiet, ka izzūd visa pasaule, paliekam vienīgi mēs. Mēs.
- Paklau?
Jūtu uz pleca Alekša roku - pieskāriens ilgst tikai sekundi, taču mans ķermenis uzreiz sarūk tik mazs, ka viņš šķiet pieskāries tam visam, un kvēlo. Nekad vēl neesmu bijusi tik mierīga un rāma. Varbūt es jau mirstu? Neteiktu, ka šī doma mani uztrauc. Atklāti sakot, drīzāk tā mani uzjautrina.
- Tev viss kārtībā?
- Ir, ir, - sāku klusītēm ķiķināt. - Tu esi pliks.
-Ko?
Pat tumsā redzu, ka Aleksis, piemiedzis acis, skatās uz mani.
- Pirmo reizi redzu kādu puisi... tādu. Bez krekla. Tik tuvu.
Aleksis sāk uzmanīgi apsaitēt man kāju ar sava krekla strēmelēm.
- Suns ir tevi pamatīgi apstrādājis, - viņš saka, - bet tūlīt apturēsim asiņošanu.
Frāze apturēsim asiņošanu izklausās tik medicīniski un baisi, ka atgriež mani īstenībā un liek koncentrēties uz apkārt notiekošo. Aleksis beidz darboties ar improvizēto apsēju. Dedzinošās sāpes kājā nomaina truls, pulsējošs spiediens.
Beigās viņš uzmanīgi izceļ manu kāju no klēpja un noliek zemē.
- Būs labi? - Aleksis vaicā.
Es pamāju. Aleksis nosēstas man blakus, tāpat kā es atbalstīdams muguru pret sienu, un tagad mēs sēžam viens otram līdzās, saskardamies ar elkoņiem. No Alekša kailās ādas plūst siltums, un man atkal kļūst karsti. Aizvērusi acis, cenšos nedomāt par to, ka esam tik tuvu, un nefantazēt, kā būtu, ja es noglāstītu viņa plecus un krūtis.
Reida trokšņi pamazām pierimst, kliedzienus dzird arvien retāk, un balsis skan klusāk. Laikam reida akcija beigusies. Klusītēm lūdzu Dievu, kaut Hanai būtu izdevies aizbēgt. Negribu pat domāt par pretējo: tas būtu pārāk šausmīgi.
Mēs ar Aleksi gan nekustam ne no vietas. Esmu tik nogurusi, ka varētu gulēt un gulēt. Mājas šķiet neiespējami, neaptverami tālu, un nevaru iedomāties, kā vispār spēšu līdz tām aizkļūt.
Pēkšņi Aleksis sāk steidzīgi, klusi runāt.
- Klausies, Lēna. Man tiešām žēl, ka pludmalē tā sanāca. Vajadzēja pateikt agrāk, bet negribēju tevi aizbiedēt.
- Tev nav nekas jāpaskaidro, - es atbildu.
- Bet es gribu paskaidrot. Tev jāzina, ka es nekādi negribēju...
- Klausies, - es pārtraucu, - es nevienam neko neteikšu, skaidrs? Negrasos tev sagādāt nepatikšanas.
Aleksis pieklust. Jūtu, ka viņš pagriezies mani vēro, tomēr pati spītīgi lūkojos tumsā.
- Tas man nerūp, - viņš jau klusāk saka.
Viņš atkal bridi klusē un tad piebilst:
- Es tikai negribu, lai tu mani ienīstu, un viss.
Pasaule atkal sarūk, saslēgdamās arvien ciešāk. Alekša
skatiens dedzina mani kā pieskāriens, bet es baidos viņu uzlūkot. Baidos, ka tad noslīkšu viņa acīs un aizmirsīšu, kas jāsaka. Ārā ir iestājies klusums. Jādomā, reids tiešām beidzies. Mirkli vēlāk pēkšņi sāk čīgāt sienāži, un viņu čīgā-šana pamazām aizpilda visu pasauli.
- Kāpēc tas tev ir tik svarīgi? - čukstus prasu.
- Es jau teicu, - Aleksis čukstus atbild. Viņa elpa kutina man ausi, un man uz skausta saceļas spalviņas. - Tu man patīc.
- Tu taču mani nepazīsti, - aši izmetu.
- Bet gribu iepazīt.
Pasaule griežas arvien ātrāk. Piespiežos sienai, lai pārvarētu reiboni. Kaut kas traks - Aleksim ir gatava atbilde uz katru jautājumu. Viņš atbild pārāk ātri. Droši vien joko.
Piespiežu plaukstas mitrajai grīdai, meklēdama mierinājumu pamatīgajos, raupjajos dēļos.
- Kāpēc tieši mani? - vārdi izsprūk, pašai negribot. - Es taču neesmu nekas.
Vēlos teikt nekas īpašs, taču mute galīgi izkaltusi. Droši vien tā jūtas cilvēks, kas uzkāpis kalna virsotnē, kur gaiss ir tik retināts, ka vari elpot un elpot, bet tik un tā nepamet sajūta, ka trūkst skābekļa.
Aleksis neatbild, un saprotu, ka viņam nav, ko teikt. Man jau bija aizdomas, ka tas nav nopietni, ka nekāda iemesla nav. Viņš izvēlējās mani nejauši, pa jokam vai tāpēc, ka zina - esmu pārāk bailīga, lai viņu nodotu.