Tomēr tad Aleksis sāk runāt, turklāt tik ātri un bez aizķeršanās, ka kļūst skaidrs - viņš noteikti ir daudz par to domājis.
- Es piedzimu Mežonīgajā zemē. Mana māte nomira, kad biju pavisam mazs, tēvs arī. Tēvs pat nezināja, ka viņam ir dēls. Pavadīju tur visu bērnību, mētādamies no vienas vietas uz citu. Visi pārējie... - Aleksis pieklust, un es pēc balss jūtu, ka viņš saviebjas, - pārējie slimie par mani rūpējās. Tā teikt, sabiedriskā kārtā.
Sienāžu orķestris uz mirkli pārtrauc savu dziesmu. īsu brīdi man šķiet, ka nekas ļauns nav noticis un ka šī nakts ne ar ko neatšķiras no citām: karsta, laiska vasaras nakts, kas gaida rītausmu. Tad sajūtu griezīgas sāpes, bet tām nav nekāda sakara ar manu kāju. Pēkšņi atskāršu, cik nenozīmīga ir mūsu pasaule, viss, kas šķiet tik svarīgs, - veikali, reidi, darbs un pati dzīve. Tikmēr dabā viss rit raiti, nakti nomaina diena, dienu - nakts, un tā bezgalīgi; cits citu nomaina gadalaiki - kā rāpuļi, kas nomet veco ādu un atkal ataudzē jaunu.
Aleksis turpina:
- Portlendā ierados desmit gadu vecumā, lai pievienotos pretošanās kustībai. Sīkāk nestāstīšu. Pārāk sarežģīti. Dabūju personas kodu, jaunu uzvārdu, jaunu adresi. Mūsu - gan slimo, gan piekritēju - ir vairāk, nekā varētu šķist, vairāk, nekā visi domā. Mūsējie strādā policijā, visās pilsētas pārvaldes nodaļās. Pat laboratorijās.
Kad viņš to pasaka, man uzmetas zosāda.
- Gribu teikt, ka ceļot turp un atpakaļ var. Grūti, bet var. Sāku dzīvot pie diviem svešiem cilvēkiem, piekritējiem, kuri man bija jāsauc par krustmāti un tēvoci.
Jūtu, ka Aleksis viegli notrīs.
- Bet tas man nešķita nekas sevišķs. Savus īstos vecākus nekad neesmu pazinis, un mani uzaudzināja n-tās krustmātes un tēvoči. Tā ka tas nebija nekas jauns.
Aleksis runā tik klusu, it kā būtu mani aizmirsis. Nezinu, ko īsti viņš ar to visu grib teikt, bet aizturu elpu, baidīdamās, ka pietiks izelpot un viņš apklusīs pavisam.
- Portlendā man riebās. Pat iedomāties nevari, cik ļoti. Cilvēki un mājas tik drūmi, visas tās smakas un šaurība, un likumi - kur pagriezies, visur likumi, likumi un mūri, likumi un mūri. Nebiju pieradis tā dzīvot. Jutos kā būrī. Mēs esam būri - būri ar robežām.
Esmu satriekta. Septiņpadsmit gadu un vienpadsmit mēnešu garajā mūžā man tas ne reizi nav pat ienācis prātā. Biju ticējusi, ka robežas mūs sargā, un pat neiedomājos, ka tās mūs iesprosto. Tagad palūkojos uz to Alekša acīm un saprotu, kā viņš toreiz jutās.
- Sākumā biju dusmīgs. Mēdzu dedzināt visu pēc kārtas. Papīrus, rokasgrāmatas, ābeces. Tas kādu brīdi palīdzēja justies labāk. - Aleksis klusi iesmejas. - Iemetu ugunī pat savu DVL rokasgrāmatu.
Jau atkal esmu satriekta: DVL rokasgrāmatas bojāšana vai iznīcināšana ir zaimošana.
- Katru dienu stundām ilgi staigāju gar robežu. Dažreiz raudāju.
Aleksis notrīs, un zinu, ka viņš ir samulsis. Tā ir pirmā pazīme, kas liecina, ka viņš tomēr nav aizmirsis - šeit esmu arī es un viņš runā ar mani. Ar pūlēm pārvaru vēlmi paņemt viņu aiz rokas, apskaut vai kā citādi uzmundrināt; turu plaukstas pie zemes kā pielīmētas.
- Pēc kāda laika vairs tikai vienkārši pastaigājos. Man patika vērot putnus, kas mierīgi paceļas spārnos un laižas uz Mežonīgo zemi. Turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Paceļas un riņķo gaisā. Varēju tos vērot vairākas stundas no vietas. Brīvi - viņi bija pilnīgi brīvi. Pirms tam domāju, ka Portlendā nekas un neviens nav brīvs, tomēr kļūdījos. Nebiju iedomājies par putniem.
Aleksis uz bridi pieklust, un liekas, ka ar to saruna beigusies. Prātoju, vai viņš tiešām aizmirsis atbildēt uz manu jautājumu, proti, kāpēc izvēlējās tieši mani. Tomēr esmu pārāk apjukusi, lai viņam to atgādinātu, tāpēc vienkārši sēžu un iztēlojos Aleksi nekustīgi stāvam pierobežā un vērojam putnus. Mazliet nomierinos.
Pēc brīža, kas šķiet ilgstam veselu mūžību, Aleksis tomēr atsāk runāt, bet tik klusu, ka man jāpieliecas tuvāk, lai kaut ko dzirdētu.
- Kad pirmo reizi ieraudzīju tevi pie Gubernatora, jau gadiem nebiju gājis vērot putnus. Bet tu man par viņiem atgādināji. Lēkāji, klaigāji, zirgaste tev bija izjukusi, un tu biji tik ātra... - Aleksis pamāj. - Kā zibens - tikko te un tad jau prom. Pilnīgi kā putns.
Pat neievēroju, kā tas noticis (man nebija ne prātā tuvoties Aleksim, un neatceros ari, ka viņš būtu piebīdījies tuvāk man), bet mūsu sejas tumsā ir pāris centimetru attālumā.
- Visi citi man šķita aizmiguši. Viņi gulēja gadiem ilgi. Tikai tu... biji nomodā, - Aleksis čukst.
Viņš aizver acis un tad atkal tās atver.
- Man apnicis gulēt.
Domās paceļos un plivinos kā viens no tiem putniem, par kuriem Aleksis tikko stāstīja. Mans augums plūst pa siltu straumi, karsts vējš izbrāžas man cauri, plosa un paceļ augšup.
Tas ir aplam, brīdina iekšējā balss, taču tā nav manējā. Tā ir sveša balss, kas pieder krustmātei Kerolai, Reičelai, skolotājiem un kašķīgajam novērtētājam, kurš otrajā reizē uzdeva man visvairāk jautājumu.
- Nē, - skaļi nopīkstu, lai gan no dvēseles dziļumiem paceļas cits vārds, burbuļodams kā dzidra avota ūdens. Jā, jā, jā.
- Bet kāpēc? - Aleksis tik tikko dzirdami čukst.
Viņa plaukstas atrod manu seju, pirkstu gali pārslīd man pār pieri, ausu galiem, vaigu bedrītēm. Katrs pieskāriens dedzina. Deg viss mans augums, un mēs abi esam divi punktiņi vienā un tai pašā baltajā liesmā.
- No kā tu baidies?
- Tev jāsaprot. Es gribu būt laimīga, neko vairāk, - tik tikko spēju to pateikt.
Prāts man apmiglojies. Nejūtu vairs neko, tikai Alekša pirkstus, kas slīd pār manu ādu un izbrauc cauri matiem. Gribu, lai viņš beidz, bet vienlaikus arī - lai turpina mūžīgi.
- Es tikai gribu būt normāla, tāda pati kā pārējie.
- Un tu domā, ka, līdzinādamās citiem, būsi laimīga? -Aleksis klusi izdveš.
Jūtu Alekša elpu uz auss un kakla. Jūtu, ka manai ādai pieskaras viņa lūpas.
Bridi man šķiet, ka tiešām esmu mirusi. Varbūt pēc suņa kodiena regulators iegāza man ar steku pa galvu un tagad es sapņoju? Pārējā pasaule ir izgaisusi. Palicis tikai Aleksis. Un es. Tikai mēs.
- Nezinu, kā vēl varētu būt laimīga.
Pat nejutu, ka atvēru muti un to pateicu: vārdi paši izplūda tumsā. Aleksis atbild:
- Ja atļausi, es tev parādīšu.
Un tad mēs skūpstāmies. Vismaz man šķiet, ka skūpstāmies. Dažas reizes kāzās un citos oficiālos pasākumos esmu redzējusi, ka cilvēki aši saskaras ar sakniebtām lūpām. Bet tagad notiek tas, ko neesmu nedz redzējusi, nedz iedomājusies un par ko neesmu pat sapņojusi: kaut kas līdzīgs mūzikai un dejai, tikai vēl jaukāks. Alekša mute ir viegli pavērta, un es atveru arī savējo. Viņa lūpas ir mīkstas, un maigais pieskāriens ir tikpat neatlaidīgs kā klusā balss manās domās, kas nebeidz vien atkārtot: jā, jā, jā.
Man kļūst arvien siltāk. Gaismas viļņi briest un šķeļas, un man šķiet, ka es peldu. Alekša pirksti glāsta manus matus, kaklu un galvu, pārbrauc pār pleciem, un es nedomādama uzlieku rokas viņam uz krūtīm un glāstu viņa karsto ādu, lāpstiņas, kas atgādina spārnu galus, zodu, ko klāj īsi bārdas rugāji, - un viss ir tik neparasts, nepazīstams un brīnišķīgi jauns. Sirds krūtīs sāpīgi klauvē, bet tās ir patīkamas sāpes. Jūtos kā rudens pirmajā dienā, kad gaiss ir dzedrs, lapu malas apbrūnējušas un gaisā jūtama viegla dūmu smarža: reizē beigas un sākums. Varu apzvērēt, ka Alekša sirds, ko jūtu zem savas plaukstas, atbild maniem sirdspukstiem, it kā mūsu augumi sarunātos.