Un pēkšņi viss šķiet tik jocīgi un pašsaprotami skaidrs, ka man gribas smieties. Tagad zinu, ko gribu. Vienmēr esmu vēlējusies tikai to. Viss pārējais - visas dienas līdz pēdējai sekundei pirms mūsu skūpsta - neko nenozīmē.
Kad beidzot viens no otra atraujamies, man ir tāda sajūta, ka smadzenēm kāds uzklājis segu, kas apsedz drudžainās domas un jautājumus un piepilda mani ar mieru un laimi, dziļu un rāmu kā sniegs. Prātā deg viens vienīgs vārds: Jā.
Tu man tiešām patīc, Lēna. Vai tagad tu man tici?
Jā-
Vai varu pavadīt tevi uz mājām?
Jā-
Vai varam rīt satikties?
Jā.
Ielas ir tukšas. Visa pilsēta slīgst klusumā un mierā. Ja pa to laiku, kamēr bijām šķūnī, Portlenda būtu izgaisusi vai nodegusi, es to neievērotu, man tas būtu pilnīgi vienalga. Gājiens mājup paiet kā sapnī. Aleksis visu ceļu tur manu roku, un divreiz, izvēlējušies tumšāku vietu, mēs skūpstāmies. Abas reizes vēlos, kaut tumsa kļūtu cieta un smaga un apņemtu mūs, lai varam tā palikt uz visiem laikiem - krūtis pie krūtīm, lūpas pie lūpām. Abas reizes, kad Aleksis atraujas un paņem mani aiz rokas, lai dotos tālāk, man trūkst gaisa, it kā tikai skūpstoties es varētu elpot, kā nākas.
Beigās - pārlieku ātri - esam galā. Čukstus atvados no Alekša, un viņa lūpas viegli kā vējš pieskaras manējām.
Iezagusies mājā, kāpju augšā uz guļamistabu. Tikai pēc laba laika, ko esmu pavadījusi drebot, mokoties sāpēs un jau tvīkstot ilgās pēc Alekša, atskāršu, ka krustmāte, skolotāji un zinātnieki par delīriju tomēr nav melojuši. Mokos ar sāpēm krūtis, gruzdošām bažām un ilgām pēc Alekša, kas griežas manī kā ass nazis, un spēju domāt tikai par vienu: Es miršu, miršu, miršu. Un lai!
Piecpadsmitā nodaļa
Beigās Dievs radīja Ādamu un Ievu, lai abi dzīvotu laimīgi kā vīrs ar sievu, kā mūžīgi partneri. Gadiem ilgi viņi mierīgi mājoja skaistā dārzā, kurā bija papilnam augu garās, taisnās un glītās rindās. Dārzā mita arī daudz uzvedīgu dzīvnieku, ko varēja izmantot par mājdzīvniekiem. Ādama un Ievas prāts bija tik apskaidrots un rāms kā gaišzilās, mākoņu neaptumšotās debesis, kas pacēlās virs abu galvām kā kupols. Ādamu un Ievu neskāra nedz slimības, nedz sāpes, nedz ilgas. Viņi nesapņoja un neuzdeva liekus jautājumus. Ik rītu abi pamodās spirgti kā jaundzimuši bērni. Nekas nekad nemainījās, bet tajā pašā laikā viss šķita jauns un labs.
Stīvens Horass, filozofijas zinātņu doktors.
“Genesis: pilnīga pasaules un zināmā Visuma vēsture”, Hārvarda Universitāte
Nākamajā, proti, sestdienas rītā pamostos, domādama par Aleksi. Tad mēģinu piecelties, un kājai cauri izšaujas sāpes. Uzlocījusi pidžamas staru, redzu, ka cauri Alekša krekla strēmelei izsūkušās asinis. Zinu, ka man būtu jānomazgā kāja un jānomaina apsējs, taču baidos pat paskatīties uz brūci. Prātā viļņojas iepriekšējās nakts ainas - kliedzieni, grūstīšanās, suņi un gaisā zibošie steki, nāves bailes - un vienubrīd esmu droša, ka tūliņ sākšu vemt. Kad reibonis atkāpjas, atceros Hanu.
Mūsu tālrunis stāv virtuvē. Krustmāte darbojas pie izlietnes, mazgādama traukus, un, kad parādos apakšstāvā, uzmet man īsu, pārsteigtu skatienu. Notveru savu atspulgu gaiteņa spogulī. Es izskatos drausmīgi - mati sajaukti, zem acīm milzīgi maisi -, tiešām neticami, ka es kādam varētu šķist glīta.
Tomēr vismaz viens cilvēks tā domā. Atceroties Aleksi, jūtos kā spārnota.
- Labāk pasteidzies, - krustmāte saka, - citādi nokavēsi darbu. Grasījos jau tevi modināt.
- Es tikai piezvanīšu Hanai, - atbildu.
Izstiepju klausules auklu visā garumā līdz pieliekamajam, lai neviens mūs nenoklausītos.
Vispirms mēģinu sazvanīt draudzeni mājās. Viens, divi, trīs, četri, pieci zvani, un tad ieslēdzas automātiskais atbildētājs.Jūs esat piezvanījuši uz Teitu rezidenci. Lūdzu, atstājiet ziņu, kas nav garāka par divām minūtēm...
Aši nolieku klausuli. Pirksti trīc, un ar grūtībām nospiežu Hanas mobilā numuru. Tieku savienota ar viņas balss pastu.
Atskan Hanas parastais sveiciens: Sveiki, man žēl, bet šobrīd nevaru runāt. Lai gan varbūt man tomēr nav žēl - viss atkarīgs no tā, kurš zvana. Draudzenes balss skan neskaidri -jūtams, ka viņa cenšas apvaldīt smieklus. Pēc šausmīgās nakts dzirdot tik ikdienišķu atbildi, satrūkstos, it kā sapnī atgriezdamās vietā, kur sen neesmu bijusi. Atceros dienu, kad Hana šo sveicienu ierunāja. Tas bija pēc stundām, Hanas istabā, un viņa izmēģināja simtiem sveicienu, beidzot izvēlēdamās šo. Kārtējo reizi dzirdēdama pamēģināšu vēl tikai vienu reizīti, nogarlaikojusies metu draudzenei ar spilvenu.
- Hana, tūlīt pat piezvani man, - saku, cik klusu vien spēju, jo esmu droša, ka krustmāte noklausās. - Šodien es strādāju. Vari zvanīt uz veikalu.
Nolikdama klausuli, jūtos neapmierināta ar sevi un arī vainīga. Kamēr pagājušonakt biju ar Aleksi šķūnīti, Hana varbūt tika ievainota vai iekūlās nepatikšanās. Vajadzēja tomēr mēģināt viņu sameklēt.
- Lēna! - kad gribu doties uz augšstāvu, lai saģērbtos, no virtuves atskan krustmātes skarbā balss.
-Jā?
Kerola pasper dažus soļus uz priekšu. Viņas sejas izteiksme padara mani nervozu.
- Tu klibo? - viņa prasa.
Es centos iet kā parasti, cik vien spēju. Novēršos. Melot ir vieglāk, neskatoties krustmātei acīs.
- Nedomāju gan.
- Nemelo man! - Kerolas balss kļūst salta. - Tu domā, ka neko nenojaušu, bet es visu zinu!
Vienu šausminošu acumirkli man šķiet, ka viņa liks man uzlocīt pidžamas staru vai pateiks, ka zina par ballīti. Taču tad Kerola turpina:
- Tu atkal skrēji? Es taču tev to aizliedzu.
- Tikai vienu reizi, - atvieglota izmetu. - Un laikam izmežģīju potīti.
Kerola vīlusies šūpo galvu.
- Man nav ko teikt, Lēna. Nezinu, no kura laika tu mani vairs neklausi. Manuprāt, lai nu kuram, bet tev jau nu... -Viņa uz brīdi pieklust un tad turpina: - Nu labi. Vēl piecas nedēļas, vai ne? Pēc tam viss nostāsies savās vietās.
- Tieši tā, - izmoku Smaidu.
Visu rītu vai nu uztraucos par Hanu, vai ilgojos pēc Alekša. Divreiz ievadu kases aparātā nepareizu summu, un tēvoča galvenajam menedžerim Džedam nākas izstrēbt manis ievārīto putru. Pēc tam apgāžu veselu plauktu ar makaroniem un pielīmēju neīstās etiķetes biezpienam. Dieva laime, ka šodien tēvoča veikalā nav. Viņš piegādā preci, un esmu divatā ar Džedu, kas uz mani lāgā pat neskatās un ar mani nerunā, ja nu vienīgi ko norūc. Nešaubos, ka viņš nav pat ievērojis, ka pēkšņi esmu pārvērtusies lempīgā, apjukušā čammā.
Protams, zinu, kas man kaiš. Dezorientācija, izklaidība, nespēja koncentrēties - klasiskas delīrija pirmās fāzes pazīmes. Taču tas mani neuztrauc. Ja plaušu karsonis būtu tik patīkams, es būtu ar mieru ziemā basām kājām un bez mēteļa stāvēt sniegā vai iet uz slimnīcu un bučot visus plaušu karsoņa slimniekus pēc kārtas.
Esmu atklājusi Aleksim savu darba grafiku, un esam norunājuši satikties līča tālajā galā uzreiz pēc darba pulksten sešos. Minūtes lēnām rit uz pusdienlaika pusi. Goda vārds, laiks vēl nekad nav tik ļoti vilcies. Tā vien liekas, ka ik sekunde jāmudina aiztikšķēt ātrāk. Lūdzos, lai pulkstenis pasteidzas, bet tas tīšuprāt pretojas. Ieraugu pircēju, kas piebāzusi degunu pie augļiem un dārzeņiem, paskatos pulkstenī, atkal uzmetu acis pircējai, vēlreiz paskatos pulkstenī, bet minūšu rādītājs stāv turpat, kur bijis. Mani sagrābj izmisīgas bailes, ka laiks tūliņ apstāsies, pircējai stāvot pie apvītušajiem salātiem.