Pusdienlaikā man ir piecpadsmit minūšu pārtraukums. Izeju ārā, apsēžos uz ietves un nokožu pāris kumosu no sviestmaizes, lai gan ēst negribas. Gaidāmā tikšanās ar Aleksi laupījusi man ēstgribu, par ko parasti nesūdzos. Vēl viena delīrija pazīme.
Nu un tad?
Vienos Džeds sāk pārkārtot plauktus, bet es joprojām nīkstu aiz letes. Zvērīgs karstums. Plauktā man virs galvas, kur mums stāv cigaretes, dažas pudeles ar gāzēto ūdeni un vēl šis tas, iemaldījusies muša. Kukaiņa sīkšana, ventilatora dūkoņa un karstums padara mani miegainu. Ja varētu, es noliktu galvu uz letes un sapņotu, sapņotu, sapņotu. Sapņotu, ka atkal esmu šķūnī ar Aleksi. Sapņotu, ka viņa krūtis atkal cieši piespiestas manējām, par viņa spēcīgajām rokām un balsi, kas saka: Ja atļausi, es tev parādīšu.
Virs durvīm ieskanas zvaniņš, atgriežot mani īstenībā.
Un tas ir viņš! Viņš ienāk pa durvīm, sabāzis rokas apdriskātu šortu kabatās, un viņa mati ir tik izspūruši, ka izskatās pēc koka lapotnes. Aleksis!
Gandrīz vai noveļos no krēsla.
No sāniem uzmetis man skatienu, Aleksis ar smaidu sejā sāk laiski apstaigāt plauktus, cilājot visu, kas pagadās, piemēram, cūkādas čipsu paciņu un kārbu ziedkāpostu zupas, un paužot pārspīlētu sajūsmu:
- Tas nu gan izskatās garšīgs!
Ar pūlēm valdu smieklus. Vienubrīd Aleksim jāspraucas garām Džedam: pie mums valda šaurība, turklāt mūsu menedžeris nav nekāds kārnais. Kad Džeds uzmet Aleksim skatienu, man pār muguru pārskrien skudriņas. Džeds nezina. Viņš pat nenojauš, ka es joprojām jūtu Alekša lūpas uz savējām un viņa roku uz saviem pleciem.
Pirmo reizi dzīvē esmu rīkojusies pa savam, izvēlējusies pati, nevis tāpēc, ka kāds teicis, ka tā ir labi vai slikti. Aleksis staigā pa veikalu, un es jūtu, ka mūs saista neredzams pavediens. Tas man liek justies spēcīgākai nekā jebkad agrāk.
Beigās Aleksis pienāk pie letes ar košļeņu paciņu, čipsiem un limonādi.
- Vai tas būtu viss? - cenšos runāt mierīgi.
Taču vaigi man jau deg. Šodien Aleksim ir brīnumainas acis, gandrīz kā tīrs zelts.
Viņš pamāj.
- Viss.
Ar trīcošām rokām izsitu čeku, izmisīgi gribēdama pateikt viņam vēl ko, taču baididamās, ka izdzirdēs Džeds. Tai brīdī ienāk vēl viens pircējs, kāds vecāks vīrs, kas izskatās pēc regulatora. Skaitu sīknaudu, cik lēni un uzmanīgi vien varēdama, lai tikai ilgāk noturētu Aleksi pie sevis.
Bet cik tad ilgi var izdot atlikumu no pieciem dolāriem? Beigās esmu visu saskaitījusi un pārskaitījusi. Kad atdodu čeku, mūsu rokas saskaras, un man cauri izskrien strāva. Gribas Aleksi apskaut, pievilkt klāt un noskūpstīt uz līdzenas vietas.
- Lai jums jauka diena! - mana balss skan spalgi un saspringti.
Brīnums, ka vispār varu parunāt.
-Jā, man būs jauka diena.
Iedams uz durvju pusi, Aleksis man velta vienu no saviem brīnišķīgajiem, greizajiem smaidiem.
- Iešu uz līci.
Un tad viņš jau ir uz ielas. Mēģinu skatīties viņam nopakaļ, taču, tiklīdz Aleksis ir aiz durvīm, mani apžilbina saule, un redzu tikai mirgojošu, izplūdušu siluetu, kas drīz vien izgaist.
Kaut kas traks! Negribas pat domāt, ka Aleksis līkumo pa ielām, arvien vairāk attālinādamies no manis. Jānomoka vēl piecas stundas, līdz viņu satikšu. To es neizturēšu. Nedomājot, ko daru, norauju priekšautu, kuru nēsāju kopš dienas, kad ņēmos ap saldētavas sūci.
- Džed, pastāvi bridi aiz letes! Labi? - saucu.
Viņš apjucis mirkšķina acis.
- Kur tu iesi?
- Pircējs. Nepareizi izdevu naudu.
- Bet... - Džeds iesāk.
Metos prom, neklausoties viņa iebildumos. Tāpat skaidrs, kas man būs jādzird. Bet tu taču to atlikumu skaitīji piecas minūtes. Ai, lai tā būtu! Tagad Džeds domās, ka esmu stulba. Gan jau kaut kā pārdzīvošu.
Aleksis stāv uz ielas stūra un gaida, kad garām aizbrauks smagais auto.
- Ei! - es iesaucos, un viņš pagriežas.
Ielas pretējā pusē kāda sieviete ar bērnu ratiņiem apstājas, paceļ plaukstu pie acīm un noskatās manā skrējienā. Skrienu, cik ātri vien varēdama, taču sāpošā kāja liek man pieklibot. Sievietes skatiens dursta manu augumu kā adatas.
- Es jums izdevu nepareizu atlikumu, - saucu skaļā balsī, lai gan esmu Aleksim tik tuvu, ka varētu runāt normāli.
Ceru, ka tas liks sievietei beigt mani pētīt. Bet kas tev deva - viņa nenolaiž no mums acis.
- Tev nevajadzēja nākt, - piegājusi klāt, čukstu, izlikdamās, ka lieku viņa saujā naudu. - Es taču teicu, ka vakarā būšu.
Aleksis spēlē man līdzi. Viņš iebāž roku kabatā un atčukst:
- Nevarēju sagaidīt.
Pēc tam, dusmīgi saviebies, viņš sāk žestikulēt, it kā pārmezdams man izklaidību. Taču balss skan maigi un mīļi. Man jau atkal šķiet, ka nekas cits nav īsts - nedz saule, nedz ēkas, nedz ari sieviete pāri ielai, kas turpina uz mums blenzt.
- Tur aiz stūra ir zilas durvis, - klusi saku, paceļot rokas kā atvainodamās. - Atnāc piecos. Pieklauvē četras reizes!
Pēc tam jau skaļāk piebilstu:
- Paklausieties, es taču atvainojos. Goda vārds, vienkārši pārskatījos.
Pagriezusies kliboju atpakaļ uz veikalu. Pašai neticas, ka uzdrošinājos ko tādu. Baigais risks. Taču neko nevaru sev padarīt - man Aleksis jāredz. Man viņš jānoskūpsta. Man to vajag tā, kā nekad mūžā nav vajadzējis neko citu. Krūtīs jūtu spiedienu - kā pirms sprinta finiša, kad izsīkst pēdējie spēki un jācīnās pēc elpas.
- Paldies, - saku Džedam, ieņemot savu vietu aiz letes.
Viņš nomurmina kaut ko nesaprotamu un šļūc atpakaļ
pie savas mapes un pildspalvas, ko atstājis trešajā ejā: SALDUMI, ČIPSI, LIMONĀDE.
Vīrs, ko noturēju par regulatoru, pēta vienu no saldētavas nodalījumiem. Vai nu meklē pusfabrikātus vakariņām, vai par velti atvēsinās. Lai nu kā, viņš atsauc atmiņā iepriekšējo nakti un nūjas, kas švīkstēdamas krita lejup kā sirpji. Atmiņas uzjunda manī naidu pret viņu - pret viņiem visiem. Iedomājos, ka iegrūžu veci saldētavā un aizbultēju durvis viņam deguna priekšā.
Domājot par regulatoriem, atkal sāku uztraukties par Hanu. Jaunumi par reidiem ir visās avīzēs. Pagājušajā naktī Portlendā apcietināti, nopratināti un nogādāti cietumā simtiem cilvēku, lai gan ballīti Dīringa kalnājā neviens nepiemin.
Ja Hana līdz vakaram nepiezvanīs, noteikti iešu pie viņas uz mājām. Cenšos sevi pārliecināt, ka nav jēgas uztraukties, taču vainas apziņa tik un tā neliek man mieru.
Vecis joprojām grozās pie saldētavas, nepievēršot man ne mazāko uzmanību. Labi. Atkal apsienu priekšautu un, pārliecinājusies, ka Džeds neskatās, pagrābju visas ibuprofena pudelītes (to ir kāds ducis) un ieslidinu priekšauta kabatā.
Pēc tam skaļi nopūšos.
- Džed, tev atkal būs man jāizpalīdz.
Viņš paceļ savas ūdeņaini zilās acis un samirkšķina.
- Es pārkārtoju plauktus.
- Bet mums beigušies pretsāpju līdzekļi. Vai tad tu neievēroji?
Džeds labu brīdi mani nolūkojas. Turu rokas sev aiz muguras, lai Džeds neredzētu, ka tās nodevīgi trīs. Beigās viņš pamāj.
- Aiziešu paskatīties, varbūt kaut ko izrakšu noliktavā. Pastāvi aiz letes, labi?