Lēnām, lai nešķindētu pudelītes, izslīdu laukā, cenšoties nepieskarties Džedam. Ceru, ka viņš neievēroja manu uztūkušo kabatu. Tas laikam ir viens no delīrija simptomiem, par kuru neviens nerunā: slimība pārvērš cilvēku pasaules mēroga melī.
Pagalmā paeju garām nekārtīgai kartona iesaiņojumu kaudzei, iespraucos noliktavā un aizveru aiz sevis durvis, ieslēgties diemžēl nevaru, tāpēc aizstumju durvīm priekšā kastes ar ābolu biezeni - ja nu Džeds nāk pārbaudīt, kāpēc ibuprofēnu meklēju tik ilgi.
Mirkli vēlāk pie durvīm, kas ved uz aleju, atskan klusi klauvējieni. Tuk, tuk, tuk, tuk, tuk.
Durvis šķiet smagākas nekā parasti. Man jāgrūž no visa spēka, lai tās atvērtos.
- Es taču teicu, lai tu klauvē četras reizes, - saku, uz mirkli apžilbusi saulē, kas ielaužas pa durvīm.
Jau nākamajā mirklī vārdi iesprūst man rīklē, un es gandrīz aizrijos.
- Čau! - mīņādamās no vienas kājas uz otru, saka Hana.
Viņa izskatās bāla un norūpējusies.
- Cerēju tevi te satikt.
Bridi nespēju pateikt ne vārda. Jūtu milzīgu atvieglojumu: Hana ir šeit, sveika un vesela, ar viņu viss kārtībā, taču tajā pašā laikā uztraucos. Pārlaižu acis alejai - no Alekša ne vēsts. Varbūt viņš ieraudzījis Hanu un aizlaidies.
- Mm, - Hana sarauc pieri. - Varbūt aicināsi mani iekšā?
- Ai, piedod! Jā, protams, nāc!
Draudzene metas man garām, bet es vēlreiz pametu skatienu uz aleju un tikai tad aizveru durvis. Esmu laimīga, redzot Hanu, tomēr jūtu nemieru. Ja Aleksis atnāks, kamēr viņa vēl ir te...
Domās sevi mierinu: Viņš nenāks. Viņš noteikti redzēja Hanu un sapratīs, ka tagad nākt ir bīstami. Diez vai Hana mūs nodotu, tomēr... Simtiem reižu esmu viņu strostējusi, pārmetot neapdomību. Nevarētu draudzeni vainot, ja viņa tagad pārmestu to pašu man.
- Te nu gan ir karsti, - Hana paceļ blūzi no muguras.
Hana ir ģērbusies baltā, gofrētā blūzē un brīvos džinsos
ar šauru zelta jostiņu, kas pieskaņota matu krāsai. Taču viņa izskatās noraizējusies, nogurusi un vāja. Kad, pētīdama noliktavu, Hana apgriežas riņķī, ievēroju uz viņas rokām sīkas rētiņas.
- Vai atceries, kā mēs mēdzām te nosist laiku? Es atnesu žurnālus un to veco, stulbo radio, bet tu nočiepi...
-... čipsus un limonādi no ledusskapja, - pabeidzu. - Protams, es atceros.
Tā mēs pavadījām skolas brīvdienas, kad sāku piestrādāt tēvoča veikalā. Mēdzu sagudrot visādus ieganstus, lai varētu noliktavā palikt ilgāk, un agrā pēcpusdienā ieradās Hana, viegli pieklauvējot pie durvīm piecas reizes. Piecas reizes. Kā gan es varēju to aizmirst?
- Šorīt saņēmu tavu ziņu. - Hana pagriežas pret mani.
Acis viņai ir neparasti lielas, varbūt tāpēc seja šķiet sarāvusies sīka.
- Iegāju veikalā, bet pie letes tevi neredzēju, tāpēc iedomājos, ka būsi te. Negribēju satikt tavu tēvoci.
- Viņa šodien nav, - sāku atslābt.
Ja Aleksis būtu gribējis nākt, viņš jau būtu klāt.
- Šodien esam divatā ar Džedu.
Neesmu pārliecināta, vai Hana mani dzird. Draudzene sūkā īkšķi - man šķita, ka šo nervozo ieradumu viņa jau sen ir atmetusi, - un skatās grīdā, it kā savu mūžu nebūtu redzējusi tik brīnišķīgu linoleju.
- Hana? - es ierunājos. - Vai kaut kas noticis?
Nodrebējusi no galvas līdz kājām, draudzene sagumst
un iešņukstas. Tādu es viņu esmu redzējusi tikai divas reizes - otrajā klasē, kad kāds viņai trāpīja ar bumbu tieši vēderā, un pērn, kad laboratorijas priekšā redzējām slimu meiteni, ko policisti nogrūda zemē. Meitenes galva nejauši atsitās pret ietvi tik spēcīgi, ka dzirdējām to no sešdesmit metru attāluma. Brīdi esmu kā sastingusi un nezinu, ko iesākt. Hana pat neliek plaukstas pie sejas un necenšas noslaucīt asaras, tikai stāv, drausmīgi drebēdama. Man bail, ka tūlīt viņa, piespiedusi rokas pie sāniem, nogāzīsies zemē.
Noglaudu draudzenei plecu.
- Kuš, Hana. Viss būs labi.
Hana atraujas.
- Nebūs labi!
Rīstīdamās viņa ievelk elpu un sāk aši bērt:
- Tev bija taisnība, Lēna. Pilnīga taisnība. Pagājušā nakts... tas bija drausmīgi. Ieradās regulatori... Ballīti izdzenāja. Ak kungs. Cilvēki kliedza, un suņi... Lēna, tur bija asinis. Mūs sita, gāza pa galvu ar nūjām. Cilvēki krita zemē pa labi un pa kreisi... ak, Lēna. Tas bija šausmīgi, tik šausmīgi.
Hana saķer ar abām rokām vēderu un saliecas, it kā grasītos vemt.
Viņa grib teikt vēl ko, taču pēc dažiem vārdiem viss draudzenes augums raustās elsās. Pieeju pie Hanas un viņu apskauju. Viņa uz mirkli saspringst: apskauties mēs mēdzam reti, jo fiziskas jūtu izpausmes vienmēr tikušas apkarotas, bet tad atslābst, piespiežas man pie pleca un ļauj vaļu asarām. Tas ir drusku savādi, jo Hana ir daudz garāka par mani, tāpēc tagad viņai jāpieliecas. Ja tas nebūtu tik traģiski, varētu smieties.
- Kuš, - es mierinu, - kuš. Viss būs labi.
Taču jau tajā pašā brīdī šie vārdi man šķiet stulbi. Kad Greisija klusi raud manā spilvenā un es viņu aijāju, tad saku tieši tāpat. Viss būs labi. Būtībā tukši vārdi, bezgalīgā tumsā raidītas skaņas, slīcēja ķeršanās pie salmiņa.
Hana kaut ko nesaprotami murmina. Viņa piespiedusi seju manam atslēgkaulam, un vārdi izplūst.
Un tad atskan klauvējieni. Četri klusi, bet noteikti klauvējieni, cits pēc cita.
Mēs ar Hanu uzreiz atraujamies viena no otras. Hana pārbrauc ar roku pār seju, iezīmējot asaru sliedi no locītavas līdz elkonim.
- Kas tur ir? - viņa drebošā balsī jautā.
-Kur?
Pirmajā acumirklī gribu izlikties, ka neko neesmu dzirdējusi, un lūdzu Dievu, lai Aleksis iet projām.
Tuk, tuk, tuk. Pauze. Tuk. Vēlreiz.
- Tas, - Hanas balsī iezogas aizkaitinājums.
Laikam man būtu jāpriecājas, ka viņa vairs neraud.
- Kāds klauvē. - Piemiegusi acis, Hana mani aizdomīgi nopēta. - Man likās, ka te neviens cits nenāk.
- Nenāk. Tas ir - dažreiz nāk - nu, preču piegādātāji, -sāku stomīties, domās lūdzot Aleksi, lai iet projām. Cenšos sadomāt kādus melus, bet nekas nenāk prātā. Ar manu jauno talantu ir tā, kā ir.
Tad durvju spraugā parādās Alekša galva:
- Lēna?
Ieraudzījis Hanu, viņš sastingst, ar vienu kāju stāvēdams noliktavā, ar otru - uz ielas.
Brīdi klusējam. Hana vārda tiešā nozīmē iepleš muti. Pēc tam viņa sāk šaudīt skatienu no manis uz Aleksi un atpakaļ - tik ātri, ka sāku baidīties, vai viņai galva nenokritīs no kakla. Arī Aleksis nezina, ko darīt. Viņš stāv pavisam nekustīgi, it kā tā varētu kļūt neredzams.
Nespēdama izgudrot neko labāku, stulbi izmetu:
- Tu kavē.
Hana un Aleksis sāk runāt abi reizē. Hana jautā:
- Jūs norunājāt te satikties?
Un Aleksis saka:
- Mani apturēja patruļa. Bija jāuzrāda dokumenti.
Hana acumirklī kļūst lietišķa. Tieši to es draudzenē
apbrīnoju: vienubrīd viņa histēriski šņukst, bet jau nākamajā mirklī ir pati savaldība.
- Nāc iekšā, - viņa saka, - un aizver durvis!
Aleksis tā arī dara. Ienācis viņš neveikli mīņājas. Mati Aleksim ērmoti saspurojušies augšup, un šobrīd viņš izskatās tik jauns, mīļš un uztraucies, ka mani sagrābj neprātīga vēlme pieiet klāt un Hanas acu priekšā viņu noskūpstīt.
Taču Hana manu vēlmi tūlīt apslāpē. Pagriezusies pret mani, viņa sakrusto rokas uz krūtīm un raida skatienu, ko noteikti aizguvusi no Svētās Annas skolas direktores misis Makintošas.