- Lēna Ella Heloveja Tidla, - Hana noskalda. - Paskaidro, kas te notiek!
- Tavs otrais vārds ir Ella? - Aleksis prasa.
Abas ar Hanu uzmetam Aleksim niknu skatienu, un viņš, soli atkāpies, nodur galvu.
- Mm, - ar grūtībām izspiežu. - Hana, tu taču atceries Aleksi.
Hana, vēl arvien piespiedusi rokas pie krūtīm, samiedz acis.
- Protams, es atceros Aleksi. Bet kaut kā nesaprotu, kāpēc Aleksis ir šeit.
- Viņš... nu, viņš taisījās atvest...
Cenšos atrast pārliecinošu izskaidrojumu, taču kā allaž smadzenes izvēlējušās šobrīd pamirt. Bezpalīdzīgi uzlūkoju Aleksi.
Viņš viegli parausta plecus, un bridi mēs vienkārši raugāmies viens uz otru. Pie Alekša sabiedrības vēl neesmu pieradusi, un jau atkal man ir sajūta, ka slīkstu viņa skatienā. Vienīgi šoreiz neapreibstu. Gluži pretēji - jūtu zem kājām stingru pamatu, it kā Aleksis bez vārdiem čukstētu, ka mēs esam kopā un viss būs labi.
- Pastāsti viņai, - viņš saka.
Atspiedusies ar muguru pret plauktu, kas pilns ar tualetes papīra rullīšiem un pupiņu konserviem, Hana nedaudz atlaiž sakrustotās rokas - no tā es secinu, ka viņa nedusmojas, - un velta man daiļrunīgu skatienu, proti: Būs labāk, ja pastāstīsi.
Un es stāstu ari. Nezinu, cik ilgi Džedam neapniks stāvēt aiz letes, tāpēc cenšos runāt īsi. Pastāstu Hanai par savu un Alekša saskriešanos Rēcošā strauta mājās, par peldēšanu līdz bojām īstendas pludmalē un par to, ko Aleksis man toreiz teica. Izrunājot vārdu slimais, saminstinos, un
Hana iepleš acis - mirkli redzu draudzenes sejā pazibam trauksmi, taču citādi viņa turas godam. Beigās izstāstu par pagājušo nakti, par to, ka gāju brīdināt viņu par reidu, bet mani sakoda suns un Aleksis mani izglāba. Pieminot slēpšanos šķūnītī, atkal sāku nervozēt. Par skūpstīšanos gan noklusēju, lai gan nespēju par to nedomāt, taču Hana atkal pavērusi muti un acīm redzami ir tik satriekta, ka diez vai kaut ko ievēro.
Kad esmu beigusi, viņa saka:
- Tātad tu tur biji? Pagājušonakt?
Balss viņai dīvaini trīc, un man kļūst bail, ka viņa atkal sāks raudāt. Vienlaikus jūtos neizsakāmi atvieglota. Hana nedusmosies par Aleksi un netrakos, ka viņai nepastāstīju.
Es pamāju.
Hana groza galvu un skatās tā, it kā redzētu mani pirmo reizi.
- Nespēju noticēt! Nespēju noticēt, ka tu manis dēļ reida laikā zagies cauri visai pilsētai.
- Nu... jā.
Neveikli sarosos. Jūtos tā, it kā būtu runājusi veselu mūžību, kamēr Hana un Aleksis visu laiku uz mani skatījušies. Vaigi svilst.
Tai brīdī pie durvīm, kas ved uz veikalu, atskan ass klauvējiens, un Džeds sauc:
- Lēna? Vai tu vēl te?
Drudžaini pamāju Aleksim. Hana aizgrūž viņu aiz durvīm, un tai brīdī Džeds jau ver tās no otras puses. Viņam izdodas pavērt durvīs tikai mazu spraudziņu, jo priekšā stāv kastes ar ābolu biezeni.
Šaurajā spraugā parādās Džeda nosodījuma pilnās acis.
- Ko tu te dari?
Hana pabāž galvu no aizdurves un pamāj.
- Sveiks, Džed! - viņa līksmi iesaucas, bez pūlēm pārtapdama sabiedrības dvēselē. - Garām iedama, ienesu Lēnai vienu lietiņu. Aizpļāpājāmies.
- Mums ir pircēji, - Džeds īgni noburkšķ.
- Es tūlīt nākšu, - cenšos pieskaņoties Hanas intonācijai.
Doma par to, ka Džedu un Aleksi šķir tikai plāns finieris, ir šausminoša.
Džeds kaut ko norūc un aizver durvis. Mēs klusēdami uzlūkojam cits citu un tad atviegloti nopūšamies.
Mirkli vēlāk Aleksis čukstus pārtrauc klusumu:
- Atnesu tev šo to kājai, - viņš saka, noņemdams no pleciem mugursomu.
Nolicis to uz grīdas, Aleksis izņem peroksidu, bacitra-cīnu, apsējus, līmlenti, vati un tad nometas manā priekšā uz ceļiem.
- Atļausi?
Uzloku džinsu staru, un Aleksis tin vaļā krekla strēmeles. Nespēju ticēt, ka Hana stāv un noskatās, kā zēns, slimais, pieskaras manai ādai. Zinu, ka to viņa no manis nemūžam nebūtu gaidījusi, un novēršos, vienlaikus samulsusi un lepna.
Kad paštaisītais apsējs nokrīt no manas kājas, Hana skaļi ievelk elpu. Pati pret savu gribu esmu samiegusi acis.
- Nolāpīts, Lēna, - viņa saka. - Tas suns tevi ir pamatīgi apstrādājis.
- Ar Lēnu viss būs kārtībā, - Aleksis atbild, un, dzirdot viņa balsī rāmu pārliecību, manī ieplūst siltums.
Paveru vienu aci un palūru uz savu stilbu. Kuņģis apmet kūleni. Izskatās, ka no kājas izrauts pamatīgs gabals, katrā ziņā vairāki kvadrātcentimetri ādas.
- Varbūt tev tomēr vajadzētu aiziet pie ārsta, - Hanas balsī skan šaubas.
- Un ko viņa tam teiks? - Aleksis atver peroksīdu un samitrina vates piciņas. - Ka ievainojums gūts reida laikā nelegālā ballītē?
Hana neatbild. Viņa zina, ka tik tiešām nevaru iet pie ārsta. Mani pa taisno nosūtītu uz laboratorijām vai iemestu cietumā, pat negaidot, lai nosaucu savu vārdu.
- Tik traki jau nesāp, - es meloju.
Hana atkal uzlūko mani tā, it kā agrāk nebūtu redzējusi, un man ienāk prātā, ka varbūt pirmo reizi dzīvē esmu atstājusi uz viņu iespaidu. Viņa pat jūt pret mani cieņu.
Uzklājis uz vates biezu kārtu antibakteriālā krēma, Aleksis sāk cīnīties ar marles apsēju un līmlenti. Man nav jājautā, kur viņš ticis pie tādas bagātības. Droši vien kārtējā laboratorijas sarga privilēģija.
Hana sakņūp uz ceļgaliem.
- Tā nu gan ne, - viņa saka.
Jūtu milzu atvieglojumu, dzirdot viņas parasto pavēlošo intonāciju, un gandrīz iesmejos.
- Mana māsīca ir medmāsa. Dod man!
Pēc tam Hana burtiski pagrūž Aleksi malā. Viņš neiebilst un padodamies paceļ rokas.
- Klausos, kundze, - Aleksis man pamirkšķina.
Nespēju valdīt smieklus. No sākuma ķiķinu, aizlikusi
mutei priekšā rokas, lai apvaldītu smieklus un galīgi neizgāztu visu pasākumu. Hana un Aleksis bridi pārsteigti manī noraugās, bet tad saskatījušies sāk muļķīgi smaidīt.
Zinu, ka visi trīs domājam par vienu un to pašu.
Tas ir neprāts. Tas ir muļķīgi. Tas ir bīstami. Tomēr, stāvot smacīgajā noliktavā kukurūzas pārslu, biešu konservu un bērnu pūdera ielenkumā, mēs zinām, ka esam kļuvuši par komandu.
Esam nostājušies pret viņiem: trijatā pret neskaitāmiem tūkstošiem. Tomēr, lai cik neloģiski tas būtu, man šķiet, ka mums ir zināmas izredzes.
Sešpadsmitā nodaļa
Nelaime ir jūgs. Laime slēpjas brīvībā.
Lai rastu laimi, neiztikt bez dziedniecības. Tikai tā piešķir brīvību.
“Vai tas ir sāpīgi? Jautājumi un atbildes par procedūru”, 9. izdevums, Amerikas zinātnieku asociācija, oficiāls ASV valdības aģentūras buklets
Cenšos tikties ar Aleksi katru dienu, ari tad, ja jāstrādā veikalā. Dažreiz mums piebiedrojas Hana. Daudz laika pavadām līča tālajā galā - parasti pēcpusdienās, kad visi citi no turienes jau aizgājuši. Aleksis oficiāli skaitās izārstēts, tāpēc biedroties mums nav aizliegts, tomēr, ja kāds uzzinātu, cik bieži esam kopā, vai redzētu mūs smejamies, plunčājamies, draiskojamies ūdeni un skraidām pa dumbrāju, viņam noteikti rastos aizdomas. Ejot pa pilsētu, turamies atstatu: mēs ar Hanu ejam pa vienu ielas pusi, Aleksis - pa otru. Turklāt izvēlamies vistukšākās ielas, nolaistus parkus un pamestas mājas, kur mūs neviens neredz.
Aizejam ari uz Dīringa kalnāju. Beidzot saprotu, kā Aleksim reida naktī izdevās atrast šķūnīti un tumsā izlīkumot
starp pauguriem. Katru mēnesi viņš pavada dažas naktis pamestā mājā, lai atpūstos no Portlendas trokšņiem un burzmas. Aleksis gan to nesaka, tomēr noprotu, ka šī vieta viņam atgādina Mežonīgo zemi.