Jo sevišķi iemīļojam māju Strauta ielā 37 - vecu sav-rupnamu, kur savulaik dzīvojusi kāda piekritēju ģimene. Tāpat kā daudzas citas ēkas DIringa kalnājā, ari šis nams kopš lielās tīrīšanas laikiem, kad apkaime kļuva kā izmirusi, stāv nožogots un dēļiem aizsists. Aleksis parāda, kā tajā iešmaukt, atbīdot dēli vienā no apakšstāva logiem. Savādi: lai gan te sirojuši zagļi, šis tas no mēbelēm un grāmatām nez kāpēc atstāts, un, ja uz sienām un griestiem nebūtu redzamas dūmu pēdas, varētu nodomāt, ka saimnieki kuru katru bridi atgriezīsies.
Pirmajā pastaigā Hana izraujas mums priekšā un tumšajās istabās sauc:
- Ū-ū! Ū-ū!
Pēkšņi nokļuvusi tumsā un vēsumā, notrīsu. Pēc žilbinošās saules gaismas esmu zināmā mērā satriekta. Aleksis pievelk mani ciešāk klāt. Beidzot esmu pieradusi pie viņa pieskārieniem, vairs nesaraujos un nemetu skatienu pār plecu ik reizi, kad viņš pieliecas, lai mani noskūpstītu.
- Vai negribi padejot? - viņš mani ķircina.
- Beidz, - es atgaiņājos.
Jūtos neparasti, runājot skaļi tik klusā vietā. Pa gabalu dzirdam Hanu. Nez cik plašs šis nams varētu būt, nez cik tajā istabu, kuras klāj bieza putekļu kārta un kuras slēpjas ēnā.
- Es nejokoju, - Aleksis iepleš rokas. - Labāku vietu būtu grūti atrast.
Stāvam telpā, kas savulaik bijusi skaista viesistaba. Tā ir milziga - noteikti lielāka par Kerolas un Viljama nama apakšstāvu. Griestus slēpj tumsa, taču blāvajā, pieticīgajā gaismiņā, kas iezogas pa aizsistajiem logiem, virs galvas saskatu lustru. Labi ieklausoties, dzirdu sienās klusi ložņājam peles. Tomēr nez kāpēc tās mani nedz traucē, nedz biedē - tieši otrādi, man tās šķiet jaukas. Domās redzu mežus un bezgalīgo augšanas, nāves un atjaunotnes ciklu, kaut tas, ko dzirdam, ir māja, kas pamazām atklājas, centimetru pa centimetram.
- Mums taču nav mūzikas, - saku.
Paraustījis plecus, Aleksis man pamirkšķina un sniedz roku.
- Mūzikas loma ir stipri pārspīlēta, - viņš atbild.
Ļauju pievilkt sevi klāt, līdz mūsu krūtis saskaras. Aleksis augumā ir krietni garāks - mana galva tik tikko sniedzas līdz viņa plecam. Dzirdu Alekša krūtīs sirdspukstus, un ar šo ritmu mums pietiek.
Vislabākais Strauta ielā 37 ir piemājas dārzs. Liels, aizaudzis zāliens, ko ieskauj veci koki, kuru grubuļainie un mezglotie zari veido virs mums dabisku kupolu. Cauri koku vainagiem laužas saule, metot zālē blāvus, gaišus plankumus. Dārzā ir tik vēsi un klusi kā skolas bibliotēkā. Aleksis atnesis un nolicis mājā segu. Atnākuši mēs izklājam to zālē, atguļamies - dažkārt uz vairākām stundām -, pļāpājam un smejamies bez īpaša iemesla. Dažreiz Aleksis vai Hana mūsu piknikiem sagādā pārtiku, un man reiz izdodas tēvoča veikalā nočiept trīs bundžas limonādes un veselu konfekšu kārbu. Tad mēs našķojamies uz nebēdu un ejam rotaļās kā bērnībā - spēlējam paslēpes, sunīšus, metamies četrrāpus un lecam cits citam pāri.
Dažiem kokiem stumbri ir tik resni kā četri atkritumu konteineri, kopā ņemti, un es nofotografēju Hanu, kas smiedamās mēģina apskaut tādu dižkoku. Aleksis saka, ka tie te augot jau simtiem gadu, un mēs ar Hanu apklustam. Tātad koki te bijuši jau pirms robežu ierīkošanas, mūru uzcelšanas un slimības iedzīšanas Mežonīgajā zemē. To dzirdot, man iesūrstās rīkle. Gribētos zināt, kā tolaik bija.
Tomēr visbiežāk esam divatā ar Aleksi, un Hana mūs tikmēr piesedz. Nedēļām nesatikusi draudzeni, pēkšņi sāku viņu apciemot katru dienu, dažkārt pat divreiz (kad tiekos vispirms ar Aleksi un tad - ar pašu Hanu). Par laimi, krustmāte mani neizprašņā. Laikam domā, ka bijām sastrīdējušās un tagad, salīgušas mieru, atgūstam zaudēto. Zināmā mērā viņai taisnība, un tas mani apmierina. Esmu tik laimīga kā... neatceros, kad. Kad saku Hanai, ka nemūžam nespēšu atlīdzināt viņai par palīdzību, viņa pasmaida:
- Tu jau esi man atlīdzinājusi.
Nezinu, ko viņa ar to domā, taču priecājos, ka viņa atkal ir manā pusē.
Divatā ar Aleksi neko īpašu nedarām, vienkārši sēžam un runājam, taču laiks izplēn kā papīrs ugunī. Vienubrīd pulkstenis rāda trīs, bet jau nākamajā - goda vārds! - debesis satumst un tuvojas komandantstunda.
Aleksis stāsta par savu dzīvi - par “krustmāti” un “tēvoci”, par to, ar ko viņi nodarbojas, lai gan viņam pašam nav īsti skaidrs piekritēju un slimo mērķis un viņš nezina, kā viņi grasās to sasniegt. Labi vien ir. Neesmu droša, ka gribu to zināt. Kad Aleksis ieminas, ka vajadzētu pretoties, viņa balss saspringst un vārdos mutuļo dusmas. Tādās reizēs, bet tikai uz mirkli, man no Alekša joprojām ir bail un ausīs sāk dungot vārds slimais.
Tomēr parasti viņš runā par ikdienišķām lietām, par krustmātes cepto pīrāgu un tēvoci, kas tiekoties vienmēr iedzer drusku par daudz un mūždien pārstāsta tās pašas atmiņas. Abi ir izārstēti, un, kad pajautāju, vai viņi tagad nav laimīgāki, Aleksis parausta plecus:
- Tagad viņiem pietrūkst arī sāpju.
Grūti tam noticēt, un Aleksis, skatīdamies uz mani ar acs kaktiņu, piebilst:
- Zini, tieši tad tu kādu zaudē pa īstam... Kad vairs nesāp.
Tomēr visbiežāk Aleksis stāsta par Mežonīgo zemi un tās iedzīvotājiem, un es, piespiedusi galvu viņa krūtīm, aizveru acis un sapņoju. Par sievieti, ko visi sauc par trako Ketlinu un kas no metāllūžņiem un vecām bundžām gatavo milzīgus vēja zvanus, un par vectēvu Džonsu, kuram ir vismaz deviņdesmit gadu, bet kurš katru dienu kāpj kalnos ogot un medīt, lai sagādātu pārtiku. Par ugunskuriem un gulēšanu zem zvaigznēm, par sarunām, dziesmām un ēšanu līdz vēlai nakts stundai, kad debesis caur dūmiem vairs nav skaidri saredzamas.
Zinu, ka Aleksis tur šad tad atgriežas un joprojām uzskata Mežonīgo zemi par savām īstajām mājām. Vienreiz viņš gandrīz tā ari pasaka, kad ieminos, ka labprāt apskatītu viņa mājas, proti, dzīvoklīti Forsaitu ielā, kur Aleksis dzīvo kopš studiju sākšanas (ja kāds ieraudzītu mani tur ieejam, ar mums abiem gan būtu cauri), lāču Aleksis uzreiz mani izlabo:
- Tās nav manas mājas.
Uzzinu ari, ka kopā ar citiem slimajiem Aleksis iemanījies šķērsot robežu, lai nokļūtu Mežonīgajā zemē un atpakaļ, bet, kad gribu dzirdēt ko vairāk, viņš noslēdzas.
- Varbūt kādudien redzēsi savām acīm, - viņš nosaka, un šie vārdi mani gan šausmina, gan sajūsmina.
Apvaicājos par savu tēvoci, kurš aizbēga pirms tiesas, bet Aleksis sarauc pieri un purina galvu.
- Mežonīgajā zemē reti kurš dzīvo ar savu īsto vārdu, -viņš parausta plecus. - Katrā ziņā par tādu vīrieti neko neesmu dzirdējis.
Pēc tam viņš paskaidro, ka visā valsti ir tūkstošiem apmetņu. Tēvocis varēja doties jebkur - uz ziemeļiem, dienvidiem vai rietumiem. Zinām vismaz to, ka viņš nav devies uz austrumiem, jo tur plešas okeāns. Aleksis pastāsta, ka ASV neapgūto zemju platība ir vismaz tikpat liela kā zināmo pilsētu teritorija. Tas šķiet tik neticami, ka brīdi šaubos, vai tā tiešām varētu būt un, kad pastāstu Hanai, ari viņa netic.
Aleksis ir arī pacietīgs klausītājs un var stundām klusēt, kad stāstu par Kerolas mājās pavadīto bērnību, par Greisiju un to, ka visi uzskata - viņa nemāk runāt, bet es vienīga zinu patiesību. Kad stāstu par Dženiju, kas izskatās pēc vecas, saīgušas kundzes un skatās uz mani tā, it kā es būtu deviņgadīgs bērns, Aleksis skaļi smejas.
Ar Aleksi varu runāt arī par māti un to laiku, kad viņa vēl bija dzīva un mēs dzīvojām trijatā - mamma, Reičela un es. Pastāstu par mūsu zeķu ballēm, mammas dziedātajām šūpuļdziesmām, no kurām diemžēl atceros tikai dažas rindiņas. Varbūt stāstīt ir tik viegli tāpēc, ka Aleksis manī klausās, nesakot ne vārda, viņš mierīgi vēro mani ar savu silto skatienu un nekad nenosoda. Kādu dienu atklāju viņam mammas pēdējos vārdus. Aleksis glāsta man muguru, un man pēkšņi gribas raudāt. Taču tas pāriet. Alekša siltās rokas mani nomierina.