Un vēl, protams, mēs skūpstāmies. Tik bieži, ka tad, kad to nedarām, jūtos dīvaini - it kā būtu iemācījusies elpot ar Alekša lūpām un muti.
Palēnām, mums satuvinoties, sāku pētīt arī citas viņa auguma daļas. Smalko ribu rindu zem ādas, krūtis un plecus, kas izskatās kā izkaltas akmenī, maigos bālos matiņus uz kājām. Ievēroju, ka Alekša āda smaržo pēc okeāna -skaisti un neparasti. Vistrakākais, ka atļauju viņam apskatīt ari sevi. Sākumā ļauju gar krekla malu skūpstīt atslēgkaulu un plecus. Pēc tam jau ļauju novilkt kreklu sev pār galvu, noguldīt mani siltajā saulē un vienkārši skatīties. Kad tas notiek pirmoreiz, es drebu. Visu laiku gribas sakrustot rokas uz krūtīm, lai tās aizsegtu. Pēkšņi apjaušu, cik bāla izskatos saules gaismā un cik daudz dzimumzīmju man uz krūtim -droši vien Aleksis domā, ka esmu kropla neglītene.
Bet Aleksis tikai izdveš:
- Kāds skaistums...
Sastapusi viņa skatienu, saprotu, ka viņš tā patiesi domā.
Tovakar pirmo reizi mūžā, stāvot vannas istabas spoguļa priekšā, neredzu pelēku, necilu meiteni. Pirmo reizi mūžā, atglaudusi matus, nolaidusi naktskreklu no viena pleca un raugoties spoguli mirdzošām acīm, es noticu Alekša teiktajam. Es esmu skaista.
Un ne jau es vien. Visa pasaule pēkšņi kļuvusi skaista. DVL rokasgrāmatā teikts, ka delīrijs maina uztveri, laupa spēju loģiski un skaidri domāt un neļauj pieņemt saprātīgus lēmumus. Bet vienu DVL autori ir noklusējuši: mīlestība it visu padara skaistāku. Pat tveicē spīdoša izgāztuve, milzīgs metāla, kūstošas plastmasas un smirdošu atkritumu kalns, man šķiet kā neparasti brīnumaina, sveša pasaule, kas pārcelta uz zemi. Rīta gaismā kaijas, kas tup uz rātsnama jumta, manās acīs ir pārklātas ar baltu krāsu un gaišzilo debesu fonā atgādina izsmalcinātu gleznu, par kuru neesmu redzējusi neko skaistāku. Lietusgāzes ir pasakainas - krītošas stikla lauskas, gaisā biezējoši briljanti. Vējš čukst Alekša vārdu, okeāns to atkārto, koki šūpodamies atsauc atmiņā dejošanu. Viss, ko redzu un kam pieskaros, atgādina Aleksi, tāpēc tas ir brīnišķīgs.
DVL rokasgrāmatā noklusēts arī tas, ka laiks sāk traukties vēja spārniem.
Laiks lec un kūleņo, tas izplūst caur pirkstiem kā smiltis. Katru ritu, ieejot virtuvē un kalendārā ieraugot, ka vēl viena diena pagalam, neticu savām acīm. Jūtu kāpjam nelabumu, kas ar katru dienu kļūst arvien smagāks un nospiež mani kā svins.
Līdz procedūrai palikušas trīsdesmit trīs dienas.
Trīsdesmit divas.
Trīsdesmit.
Bet pa vidu ir zibšņi, mirkļi, nieka sekundes: Aleksis izsmērē šokolādes saldējumu man uz deguna, kad sūdzos par karstumu; virs mums dārzā riņķo bišu spiets; glīta skudru rinda klusi soļo pār ēdiena paliekām; Alekša pirksti manos matos; viņa izliektais elkonis zem manas galvas; Alekša čuksti: Es gribētu, lai mēs paliekam kopā, kamēr pie apvāršņa noasiņo vēl viena diena, atmirdzot sārtos un zeltainos toņos; raudzīšanās debesīs, iztēlojoties mākoņu tēlus - bruņurupuci ar platmali, kurmi ar cukini plecā un zelta zivtiņu, kas tvarsta trusi, kurš jož prom uz dzīvību un nāvi.
Zibšņi, mirkļi, nieka sekundes: tik trauslas, skaistas un bezcerīgas kā vientuļš tauriņš, kas turas pretī arvien stiprākam vējam.
Septiņdadsmitā nodaļa
Zinātnieku aprindās daudz diskutēts par alkām: nav skaidrs, vai tās ir amor deliria nervosa inficētās sistēmas simptoms vai arī pašas slimības ierosinātājs. Tomēr zinātnieki ir vienisprātis, ka starp mīlestību un alkām pastāv simbiotiska saistība, proti, tās nevar iztikt viena bez otras. Alkas ienīst apmierinātību ar esošo; alkas ir slimība, smadzeņu drudzis. Vai tad tas, kurš kaut ko vēlas, var tikt uzskatīts par veselu? Jau pats vārds “alkas" pauž kaut kā trūkumu, un tā tas patiesi ir: alkas ir smadzeņu nepilnība, trūkums, kļūda. Par laimi, tagad to var labot.
Dr. Filips Berrimens. “Amor deliria nervosa izcelsme un ietekme uz izziņas funkcijām”, 4. izdevums
Augusts Portlendā iejūtas, pūzdams karstu un smirdīgu dvašu pāri pilsētai. Dienā uz ielas valda neciešama tveice, tāpēc cilvēki steidzas uz parkiem un pludmalēm, izmisīgi ilgodamies pēc ēnas un kādas vēja brāzmas. Mums ar Aleksi satikties kļūst arvien grūtāk. īsten-das pludmale, kas parasti nav iecienīta, tagad ir pārpildīta pat vakaros, kad beidzu darbu. Divreiz tomēr uzdrošinos ar Aleksi satikties, taču runāt vai citādi sazināties ir bīstami: atļaujamies tikai aši pamāt kā garāmejoši svešinieki. Mēs guļam pludmales smiltis uz dvieļa piecu metru attālumā viens no otra. Aleksis uzliek austiņas, bet es izliekos, ka lasu. Ikreiz, kad mūsu skatieni sastopas, mans augums staro, it kā viņš būtu man blakus un glāstītu muguru, un, lai gan viņa seja ir bezkaislīga, acis smaida. Nekas nav sāpīgāk un reizē jaukāk kā atrasties Aleksim tik tuvu un nedrīkstēt neko pasākt - tas ir tāpat kā karstā dienā ēst saldējumu tik ātri, ka galva aiz sāpēm plīst pušu. Sāku saprast Alekša teikto par “krustmāti” un “tēvoci”: ka viņiem pēc procedūras pietrūkst ari sāpju. Sanāk, ka sāpes padara dzīvi labāku - intensīvāku un pilnvērtīgāku.
Tā kā pludmales mums abiem tikpat kā slēgtas, pieķeramies Strauta ielai 37. Dārzs karstumā cieš. Jau vairāk nekā nedēļu tam jāiztiek bez lietus. Caur kokiem laužas saule, kas jūlijā bija liega kā visvieglākie soļi, bet tagad griež lapu vainagus kā ar nazi, izkaltējot zāli. Pat bites, apdullušas tveicē, lido lēni, uzduras vīstošajām puķēm, pēc tam nokrit zemē un beigās apreibušas atkal paceļas gaisā.
Kādu pēcpusdienu abi ar Aleksi guļam uz segas. Atlaidusies uz muguras, vēroju debesis, kas maina krāsu - te tās ir zilas, te zaļas, te baltas. Aleksis guļ uz vēdera un šķiet par kaut ko noraizējies. Viņš švirkstina sērkociņus un vēro liesmu, nopūzdams to tikai tad, kad sērkociņi nodeguši līdz pirkstgaliem. Atceros, ko viņš stāstīja toreiz šķūni: ka, ieradies Portlendā, dusmās mēdza dedzināt visu pēc kārtas.
Ir tik daudz kā, ko par viņu nezinu, tik daudz dziļi apslēptas pagātnes. Aleksim pat vairāk nekā mums pārējiem bijis jāiemācās visu paturēt sevi. Iedomājos, ka viņa būtības dzīlēs ir kodols, kas mirdz kā ogles un ko smaguma kārtas pamazām pārvērš dimantā.
Ir tik daudz jautājumu, ko neesmu uzdevusi, un tik daudz tēmu, par kurām nekad nerunājam. Tomēr man ir sajūta, ka es viņu tomēr pazīstu, vienmēr esmu pazinusi, un ka daudz kas viņam nemaz nav jāsaka.
- Mežonīgajā zemē šobrīd droši vien ir jauki, - es izmetu, lai kaut ko teiktu.
Aleksis pagriezies skatās uz mani, un es stomīdamās noberu:
- Gribēju teikt, ka tur noteikti ir vēsāk. Tur taču ir daudz koku un ēnas.
-Jā-
Aleksis atbalstās uz elkoņa. Aizvērusi acis, redzu aiz plakstiņiem dejojam krāsu un gaismas plankumus. Aleksis bridi klusēdams mani vēro.
- Mēs varētu aiziet uz turieni, - viņš beigās saka.
Esmu pārliecināta, ka Aleksis joko, un sāku smieties. Bet
viņš klusē, un, atverot acis, redzu, ka viņa seja ir nopietna.
- Tu taču nerunā nopietni, - es saku, tomēr manī paveras baiļu aiza un es zinu - tas nav joks. Zinu ari, ka tieši tāpēc Aleksis šodien ir tik savāds - viņš ilgojas pēc Mežonīgās zemes.
-Ja gribi, varam uz turieni aiziet. - Uzmetis man garāku skatienu, Aleksis apgriežas uz muguras. - Kaut vai rit. Kad beigsi darbu.