- Bet kā mēs... - es iesāku, bet viņš mani pārtrauc.
- Tas lai paliek manā ziņā.
Vienubrīd man Alekša acis šķiet dziļākas un tumšākas nekā parasti - kā tuneļi.
- Vai gribi?
Man šķiet aplam runāt par kaut ko tik svarīgu, bezrūpīgi guļot uz segas, tāpēc uzslejos pussēdus. Robežas šķērsošana ir smags noziegums, par kuru draud nāves sods. Lai gan zinu, ka Aleksis laiku pa laikam mēdz robežu pāriet, tikai tagad apzinos, cik tas ir liels risks.
- To taču nevar, - es gandrīz čukstu, - tas nav iespējams. Žogs, sargi... ar šautenēm.
- Es taču teicu, ka tas ir manā ziņā.
Aleksis ari uzslējās sēdus un, aši saņēmis plaukstās manu seju, smaida.
- Viss ir iespējams, Lēna, - viņš atbild ar vienu no saviem mīļākajiem teicieniem.
Bailes manī noplok. Blakus Aleksim es jūtos droši. Kamēr esam kopā, ar mums nevar notikt nekas ļauns.
- Uz pāris stundām, - viņš saka, - tikai apskatīties.
Novēršos.
- Nezinu.
Rīkle man izkaltusi, un vārdi plēš to pušu.
Pieliecies Aleksis aši uzspiež man uz pleca skūpstu un atkal atgulstas.
- Nekas, - viņš saka, ar vienu roku sargādams acis no saules. - Vienkārši iedomājos, ka tevi moka ziņkārība.
- Moka, jā, bet...
- Lēna, ja negribi, negribi. Nopietni. Tā bija tikai ideja.
Es pamāju. Kājas man līp no sviedriem, tomēr piespiežu
tās pie krūtīm. Jūtos neizsakāmi atvieglota, tomēr ari vīlusies. Pēkšņi atceros, ka Reičela mani reiz mudināja atmuguriski nolēkt no Vilāra pludmales tramplīna, bet es stāvēju drebēdama un baidījos. Beigās viņa pienāca, noliecās un iečukstēja man ausī:
- Nekas, Lēnīt. Tu vēl neesi tam gatava.
Man gribējās tikai ātrāk tikt prom no tramplīna malas, taču, aizejot no pludmales, jutos pavisam nelāgi un man bija kauns.
Ar šīm atmiņām pietiek, lai es izšķirtos.
- Es gribu iet, - aši izmetu.
Aleksis nolaiž roku.
- Tiešām?
Pamāju - esmu pārāk nobijusies, lai atkārtotu. Ja atvēršu muti, atteikšos.
Aleksis lēni uzslējās sēdus. Gaidu sajūsmas izpausmi, bet viņš pat nepasmaida, tikai novērsies kodi lūpu.
- Bet tad mums jāpārkāpj komandantstunda.
- Tad būs jāpārkāpj ne viens vien likums.
Aleksis mani uzlūko, un viņa seja pauž tik dziļas bažas, ka kaut kas dziļi mani iesāpas.
- Paklau, Lēna...
Nolaidis skatienu, Aleksis kārto sērkociņus glītā rindā.
- Varbūt tā nemaz nav laba ideja. Ja mūs noķers, tas ir, ja tevi noķers... - viņš dziļi ievelk elpu. - Ja ar tevi kaut kas notiktu, es to sev nemūžam nepiedotu.
- Es tev uzticos, - saku un tā ari domāju par visiem simt piecdesmit procentiem.
Aleksis joprojām neskatās uz mani.
-Jā, bet sods par robežas pārkāpšanu... - viņš atkal dziļi ieelpo. - Sods par robežas pārkāpšanu ir...
Aleksis nespēj pateikt vārdu nāve.
Maigi viņam piebikstu. Neticami, cik ļoti var aizkustināt otra cilvēka rūpes... un vienlaikus ari pats esi gatavs mirt, lai viņu aizsargātu.
- Likumus es zinu. Dzīvoju te ilgāk par tevi.
Aleksis beidzot pasmaida un mani iedunkā.
- Baigā iedzimtā!
- Esmu te dzimusi un augusi. Bet tu esi ienācējs.
Atkal piebikstu viņam, jau stiprāk, un Aleksis smiedamies mēģina saķert mani aiz rokas. Ķiķinādama izvairos, un Aleksis pastiepies kutina man vēderu.
- Lauku gurķis! - iespiedzos, kad viņš mani sagrābj un smiedamies nogāž uz segas.
- Pilsētas lellīte! - Aleksis uzveļas man virsū un noskūpsta.
Pasaule izšķīst: karstums, spilgtas krāsas, viss peld.
Norunājam satikties līča galā nākamajā, proti, trešdienas vakarā: pēc tam man veikalā jābūt tikai sestdien, tāpēc samērā viegli varēšu izdīkt Kerolai atļauju gulēt pie Hanas. Aleksis mani galvenajos vilcienos iepazīstina ar mūsu plānu. Šķērsot robežu nav neiespējami, tomēr reti kurš riskē. Laikam jau doma par nāves sodu nevienam nešķiet diez cik pievilcīga.
Nespēju iedomāties, kā mēs tiksim pāri elektriskajam žogam, taču Aleksis saka, ka patiesībā elektrība plūst tikai atsevišķos posmos. Pievadīt strāvu visam žogam, kas stiepjas daudzu kilometru garumā, būtu pārāk dārgs prieks, tāpēc pieslēgti tikai samērā īsi posmi, bet pārējais žogs ir tikpat bīstams kā rotaļlaukuma sētiņa. Taču, kamēr visi tic, ka elektrība pieslēgta visam žogam un ka uz tā cilvēks var izcepties kā ola uz pannas, tas savu uzdevumu pilda godam.
- Pupu mizas, - Aleksis atmet ar roku.
Droši vien viņš domā Portlendu un likumus, varbūt ASV. Kad Aleksis kļūst nopietns, starp uzacīm viņam ievelkas rieva, mazs komatiņš, kas man šķiet neizsakāmi mīļš. Cenšos koncentrēties.
- No kurienes tu to visu zini? - es jautāju. - Kā jūs to atklājāt? Dzenājāt cilvēkus gar žogu, lai pārbaudītu, kurā vietā tie nepārvēršas cepetī?
Aleksis pasmīn.
- Firmas noslēpums. Pateikšu tikai, ka dažreiz eksperimentējām ar meža zvēriem. - Viņš sarauc uzacis. - Vai esi ēdusi bebra cepeti?
- Fui!
- Un ceptu skunksu?
- Tu gribi, lai man kļūst nelabi?
Mūsējo ir vairāk, nekā tev šķiet: kārtējais Alekša teiciens, kuru viņš mēdz bieži atkārtot. Visapkārt ir piekritēji, gan neārstēti, gan izdziedināti, - regulatoru posteņos, policijā, valsts iestādēs un starp zinātniekiem. Ar savējo palīdzību varot tikt garām sargbūdām. Viena no Portlendas aktīvākajām piekritējām ir sapārota ar sargu, kas strādā naktsmaiņā Taki tilta ziemeļu galā - tieši tur mēs šķērsosim robežu. Viņai ar Aleksi ir norunāts signāls. Kad Aleksis grib tikt uz Mežonīgo zemi, viņš iemet pastkastītē reklāmu: stulbu lapeli, kādas mēdz dalīt delikatešu tirgoņi un ķīmiskās tīrītavas. Alekša lapiņā reklamēta bezmaksas acu pārbaude pie Dr. Smežoņa (manuprāt, visai daiļrunīgs uzvārds... taču Aleksis saka, ka nemiernieki un piekritēji dzīvo tādā stresā, ka viņiem nedrīkst liegt izspēlēt pa kādam jociņam). Atradusi pastkastītē Alekša lapiņu, sakarniece cenšas iebērt labu devu miega zāļu kafijā, ko dod vīram līdzi uz darbu.
- Nabaga džeks, - Aleksis pasmaida. - Dzer kafiju bez jēgas, bet beigās tik un tā nolūst.
Redzu, ko Aleksim nozīmē pretošanās kustība un kā viņš lepojas ar faktu, ka tā ir sazarojusies pa visu Portlendu. Gribu pasmaidīt, taču vaigi kļuvuši stīvi. Joprojām nespēju aptvert, ka viss, kas man mācīts, ir meli. Grūti aprast ar domu, ka oponenti un piekritēji nav ienaidnieki, bet sabiedrotie.
Šķērsojot robežu, es kļūšu par vienu no viņiem. Taču vairs nespēju atteikties. Es tiešām gribu doties uz Mežonīgo zemi un patiesībā jau sen esmu piekritēja - kopš tās dienas, kad Aleksis pajautāja, vai nevaram tikties līča tālajā galā, un >es piekritu. Par to meiteni, kas biju tolaik, man palikušas tikai neskaidras atmiņas. Tā meitene vienmēr klausīja, ko viņai saka, nemeloja un skaitīja dienas līdz procedūrai ar prieku, nevis šausmām. Viņa baidījās no visa un visiem. Pat no sevis.
Nākamajā dienā, pārnākusi mājās no veikala, palūdzu Kerolai mobilo telefonu un uzsitu Hanai īsziņu: Šonakt paliekam pie A.7Tas ir slepenais kods, ko izmantoju, lūdzot mani pies egt. Kerolai esam teikušas, ka pavadām daudz laika ar Alisoni Daveniju, kas arī nesen beidza skolu. Daveniji ir vēl bagātāki par Hanas vecākiem, bet Alisone ir pēdējā maita. Sākumā Hana atteicās izmantot viņu kā noslēpumaino A., negribēdama pat izlikties, ka mums ar viņu varētu būt kas kopīgs, tomēr beigās es draudzeni pierunāju. Kerola nemūžam nezvanītu Davenijiem, lai pārbaudītu, vai es tur esmu. Viņa kaunētos - manu ģimeni taču ir aptraipījusi Mārsijas vīra dezertēšana un, protams, mana māte, turklāt misters Dav^nijs ir organizācijas ABD (Amerika bez delīrija) Port-lendias nodaļas prezidents un dibinātājs. Alisone Davenija nespēja uz mani pat skatīties un pēc manas mātes nāves lūdz£a skolotājai pārcelt viņu uz tālāku solu - es smirdot pēc miroņiem.