Hžana atbild zibenīgi: Protams. Līdz vakaram!
In teresanti, ko teiktu Alisone, ja uzzinātu, ka izmantojam viņu, lai piesegtu manu draugu. Droši vien izlēktu no biksēim. To iedomājoties, pasmaidu.
Dažas minūtes pirms astoņiem dodos uz apakšstāvu ar uzlkritošu ceļasomu plecā. Tīšām atstāju no tās izlīdušu pidžaimas galu. Esmu salikusi somā visu, kas vajadzīgs, nakšņojot pie Hanas. Kerola, aši pasmaidījusi, novēl jauki pavadīt laiku, un mani pārņem acumirklīga vainas apziņa. Esmu sākusi melot bieži un bez piepūles.
Taču vainas apziņa neliek man pārdomāt. Izgājusi no mājām, drošs paliek drošs, dodos uz Vestendu: ja nu Dženija vai Kerola pa logu mani vēro. Tikai Springstrītā pagriežos atpakaļ uz Briežu avēniju un tad dodos uz Strauta ielu 37. Līdz tai ir labs gabals, un Dīringa kalnājā tieku, kad debesīs jau dziest gaisma. Kā vienmēr, ielas ir tukšas. Pagrūžu sarūsējušos metāla vārtus, kas apjož namu, pabīdu malā vaļīgo dēli pirmā stāva logā un kāpju iekšā.
Mani pārsteidz tumsa, un brīdi stāvu, mirkšķinādama acis, līdz tās aprod ar gaismas trūkumu. Gaiss ir sastāvējies un smags, māja ož pēc pelējuma. Kad sāku saskatīt siluetus, dodos uz viesistabu - uz appelējušo dīvānu. Atsperes lien ārā, audums saplīsis (varbūt peļu darbs), taču redzams, ka savulaik dīvāns ir bijis skaists, pat elegants.
Izmakšķerējusi no somas pulksteni, uzlieku modinātāju uz pusdivpadsmitiem. Priekšā gara nakts. Pēc tam izstiepjos uz grubuļainā dīvāna, spilvena vietā nolikdama ceļasomu. Ērtākais spilvens pasaulē tas nav, bet man labs diezgan.
Aizveru acis. Peļu skrāpēšanās un sienu klusās, noslēpumainās nopūtas ieaijā mani miegā.
Pamostos tumsā, murgodama par māti. Uzrāvusies sēdus, īsu, izmisuma pilnu mirkli nesaprotu, kur atrodos. Atkal uzplaiksnot vainas apziņai, atceros: Strauta ielā 37. Tumsā uztaustu modinātāju, kas rāda jau divdesmit pāri vienpadsmitiem. Zinu, ka jāceļas, tomēr no karstuma un sapņa esmu kā apdullusi, tāpēc vēl dažas minūtes palieku sēžam un dziļi velkam elpu. Esmu nosvīdusi, mati pielipuši pie skausta.
Sapnī redzēju to pašu, ko vienmēr, tikai šoreiz no beigām: bridu pa bangojošu okeānu, neatraujot skatienu no mātes, kas stāvēja uz drūpošas klintsradzes desmitiem metru virs manis - tik tālu, ka nespēju pat izšķirt viņas sejas vaibstus, redzēju tikai izplūdušas auguma aprises. Es centos saukt un brīdināt, pacelt rokas augšup un māt, lai viņa iet prom no kraujas malas, taču, jo vairāk centos, jo spēcīgāk ūdens turēja mani savā varā - kā līme, kas neļauj atraut rokas no sāniem un kož rīklē, sastindzinot vārdus. Visapkārt kā sniegs virpuļoja smiltis, un es zināju, ka kuru katru brīdi māte nokritīs un viņas galva sašķīdīs pret robotajām klintīm, kas slējās no ūdens kā asi nagi.
Un tad viņa krita lejā kā melns punkts, vicinādama rokas un spilgtajā saulē milzdama arvien lielāka. Es gribēju kliegt, bet nespēju, un beidzot, skaidri ieraudzīdama augumu, sapratu, ka tā nemaz nav mana māte.
Tas ir Aleksis.
Tad es pamodos.
Nedaudz apstulbusi, beigās ceļos augšā, mēģinādama pārvarēt bailes. Lēnām, taustīdamās tieku līdz logam un, izkāpusi laukā, atviegloti nopūšos, lai gan uz ielas ir bīstamāk. Tur vismaz jūtama kāda vēja pūsma. Mājas gaisotne mani smacē.
Kad ierodos norunātajā līča vietā, Aleksis mani jau gaida, slēpdamies koku ēnā pie vecas autostāvvietas. Viņš ir noslēpies tik labi, ka es gandrīz paeju viņam garām. Pastiepies viņš ierauj mani ēnā. Mēnesnīcā Alekša acis spīd kā kaķim.
Klusēdams viņš pamāj pāri līcim uz mirgojošu gaismiņu rindu pie robežas. Sargbūdas. Pa gabalu tās izskatās teju līksmas, kā spilgti baltu spuldzīšu virtene nakts ballītē. Sešus metrus tālāk sākas žogs, bet aiz tā - Mežonīgā zeme. Nekad vēl neesmu redzējusi tik neparastu ainu ar dejojošām, kustigām uguntiņām. Priecājos, ka esam norunājuši nesarunāties, līdz nonāksim otrā pusē. Kaklā iespiedies kamols, un man grūti pat paelpot, kur nu vēl ko pateikt.
Robežu šķērsosim Taki tilta galā, uz ziemeļaustrumiem no līča: ja laistos peldus, tad nonāktu tieši pretī mūsu satikšanās vietai. Aleksis trīs reizes paspiež man roku. Tā ir zīme, ka jāsāk kustēties.
Sekoju viņam pa dumbrāju, uzmanīgi vairīdamās no aka-čiem, kas mānīgi atgādina zāles kumšķus, sevišķi tumsā: uzkāpjot nepagūsi ne attapties, kad jau būsi iegrimis līdz ceļgaliem. Aleksis bez skaņas šaujas no vienas tumšās vietas uz nākamo. Brīžiem šķiet, ka viņš izgaist un saplūst ar tumsu.
Līkumojot gar līča ziemeļu malu, redzam sargbūdas arvien skaidrāk, līdz tās pārvēršas vienistabas betona būdās ar ložu necaurlaidīgiem logiem.
Plaukstas man sasvīdušas, un kamols rīklē četrkāršojies. Jūtos tā, it kā mani kāds žņaugtu. Mūsu lielais plāns man pēkšņi šķiet pēdējā muļķība. Simts, nē, tūkstoš sīkumu var mūs iegāzt! Varbūt sargs divdesmit pirmajā būdā kafiju vēl nebūs iedzēris, varbūt viņš nebūs nolūzis ar visu kafiju, varbūt miega zāles vispār nav iebērtas. Un, pat ja sargs būs aizmidzis, varbūt Aleksis kļūdās par tiem neelektrifi-cētajiem žoga posmiem vai varbūt tieši šonakt tiem būs pieslēgta strāva.
Esmu tā nobijusies, ka šķiet - es paģībšu. Gribu pievērst Alekša uzmanību un kliegt, ka jāiet atpakaļ, ka gājiens jāatsauc, bet viņš raiti soļo uz priekšu labu gabalu pirms manis, un kliedzot vai citādi trokšņojot es tikai pievērstu sargu uzmanību. Un regulatori salīdzinājumā ar sargiem ir bērni, kas spēlē policistus un laupītājus. Regulatoriem ir suņi un steki, bet sargiem - šaujamie un asaru gāze.
Beigās sasniedzam līča ziemeļu galu. Apstājies aiz lielāka koka, Aleksis gaida, kamēr viņu panākšu. Šī ir pēdējā iespēja pateikt, ka gribu doties atpakaļ. Tomēr nespēju parunāt, un, kad cenšos noraidoši pamāt, nekas nenotiek. Šķiet, esmu atgriezusies savā sapnī, iegrimusi tumsā kā muša medus podā.
Varbūt Aleksis jūt, kas esmu līdz nāvei pārbijusies, jo pieliecies cenšas atrast manu ausi. Viņa lūpas virzās gar manu kaklu un viegli pieskaras vaigam, un, par spīti mežonīgajām bailēm, es labpatikā notrīsu. Beigās Aleksis uztausta manu auss ļipiņu.
- Viss būs labi, - viņš čukst, un es jūtos mazliet labāk.
Kopā ar Aleksi nekas ļauns ar mani nenotiks.
Sasparojušies atkal laužamies uz priekšu. Klusu skrienam no viena koka pie nākamā, ik pa brīdim sastingstot un apstājoties, lai Aleksis varētu ieklausīties, vai viss ir mierīgi, vai neviens nekliedz un nedimd soļi. Laiks, kad esam klajā vietā un skrienam no ēnas uz ēnu, kļūst arvien garāks, un arī koki aug retāk. Tuvojamies vietai, kur zāle, koki un krūmi vispār izzūd un kur būs jāpārvietojas kā uz skatuves. Pēdējo krūmu no žoga šķir tikai piecpadsmit metri, tomēr manis pēc tā tikpat labi varētu būt degoša pļava.
Aiz izpostītā ceļa, kas kalpoja līdz laikam, kad Portlendā tika nospraustas robežas, paceļas žogs. Mēnesnīcā tas atgādina sudrabainu milzu zirnekļa tīmekli, kurā upuris sapinas, tiek noķerts un notiesāts. Aleksis ir piekodinājis kāpt pāri dzeloņdrātīm lēni un uzmanīgi, bet es jau redzu sevi uzdurtu uz asajiem, smailajiem dzelkšņiem.
Un tad mēs iznākam klajā laukā; zaudējuši relatīvo aizsardzību, ko sniedz koki, aši skrienam pa veco oļiem klāto grantsceļu. Aleksis skrien pa priekšu, saliecies uz pusi mazāks, un ari es pieliecos, cik zemu vien spēju, bet tik un tā jūtos kā uz skatuves. No visām pusēm man uzklūp bailes. Tās ir tik spēcīgas kā vēl nekad. Nezinu, vai pēkšņi sacēlies vējš vai ari pie vainas ir nāves bailes, bet man ir sajūta, ka esmu viscaur pārvērtusies ledū.