Iā vien šķiet, ka tumsa ir atdzīvojusies un aplenc mūs no visām pusēm. Ļaunas, izplūdušas ēnas grasās pārvērsties sargos, un domās dzirdu, kā tumsu pāršķeļ kliedzieni, nopūtas, sirēnu skaņas un lodes. Iztēlojos plosošas sāpes un spilgtas gaismas. Pasaule izšķīst nesakarīgos fragmentos: divdesmit pirmo sargbūdu apjož spilgti balts gaismas aplis, kas laužas ārā kā izsalcis zvērs, gatavs mūs aprit, bet būdā, atgāzies krēslā, guļ sargs ar atvērtu muti; Aleksis pagriezies man uzsmaida - vai tiešām viņš tagad smaida? Zem kājām čirkst oļi. Viss šķiet tāls, nereāls un gaisīgs kā liesmas mesta ēna. Ari pati sev šķietu nereāla: nejūtu, ka elpotu vai kustētos, lai gan noteikti daru gan vienu, gan otru.
Tad mūsu priekšā parādās žogs. Aleksis palecas un uz mirkli sastingst gaisā. Gribu kliegt: Apstājies! Apstājies! Iedomājos sprakšķus un čurkstēšanu, viņa augumam saskaroties ar piecdesmit tūkstoš voltu spriegumu, taču, kad Aleksis klusi ieķeras žogā, tas tikai mazliet sašūpojas, citādi palikdams auksts un miris - tieši tā, kā Aleksis teica.
Tagad būtu jākāpj man, tomēr nespēju saņemties. Ne uzreiz. Taču tad manī rodas izbrīns, kas lēnām aizstāj bailes. Žogs man iedvesis šausmas jau kopš bērnības. Nekad mūžā neesmu tam gājusi tuvāk par pusotru metru. Esam brīdināti un biedēti - mēs izcepšoties, sirdis izkusīšot un mēs nomiršot uz līdzenas vietas. Pastiepusies pārlaižu roku žogam un pārbraucu tam ar pirkstiem. Tas ir miris, auksts un nekaitīgs - tāds pats kā žogs, kas ieskauj rotaļlaukumu un skolas stadionu. Šai brīdī es tā pa īstam aptveru, cik dziļi un samudžināti ir meli, kas vijas cauri Portlendai ka notekcaurules, piesmirdinot visu pilsētu - pilsētu, kas celta uz vieniem vienīgiem meliem.
Aleksis kāpj aši; viņš jau pa pusei ticis līdz žoga augšmalai. Pametis skatienu pār plecu un ieraugot, ka es joprojām stāvu kā muļķe un nekustos, viņš jautājoši pamet ar galvu: Ko tu gaidi?
Uzlieku roku uz žoga un tūlīt atrauju, sajuzdama triecienu, taču tam nav nekāda sakara ar augstspriegumu. Nupat man kaut kas ir kļuvis skaidrs.
Visu mūžu man melots - par žogu, par slimajiem un viņu dzīvi, par miljoniem citu lietu. Mums tika teikts, ka reidi notiek mūsu pašu drošības labad un ka regulatori grib tikai uzturēt mieru.
Mums teica, ka mīlestība esot slimība, kas galu galā nogalina.
Pirmo reizi mūžā man ienāk prātā, ka arī tie taču varētu būt salti meli.
Aleksis uzmanīgi šūpojas turp un atpakaļ uz viegli trīsošā žoga. Paceļu skatienu, un viņš atkal man pamāj. Mēs vēl neesam drošībā. Pēdējais laiks saņemt sevi rokās. Ieķērusies žogā, sāku rāpties augšup. Tagad daudzējādā ziņā ir pat trakāk nekā uz atklāta ceļa. Tur vismaz varēja kaut ko lietas labā darīt: skatīties, vai ap kādu būdu nestaigā sargs, un cerēt, ka tumsā aiz kokiem viņš mūs nepamanīs. Lai cik vāja, tomēr cerība. Tagad esam uzgriezuši sargiem muguru, un es jūtos kā milzīgs, kustīgs mērķis, kam virsū lieliem burtiem rakstīts NOŠAUJIET MANI!.
Aleksis jau ir žoga augšmalā, un es noskatos, kā viņš lēnām, uzmanīgi apiet dzeloņdrāšu cilpas. Mirkli vēlāk Aleksis piesardzīgi nokāpj otrā pusē un, atkāpies dažus soļus atpakaļ, stāv un gaida mani. Precīzi atkārtoju viņa kustības. Drebu gan aiz bailēm, gan no piepūles, tomēr kaut kā tieku līdz augšai un pēc tam arī lejā. Manas kājas beidzot atkal ir uz zemes. Aleksis paņem mani aiz rokas un aši velk uz meža pusi, tālāk no robežas.
Uz Mežonīgo zemi.
Astoņpadsmitā nodaļa
Mērij, iznes lietussargu! Saule smaida šajā dienā, Bet no gaisa pelni krīt, Mati pelēki tūlīt.
Mērij, paķer airus knaši!
Paisumā peld’ projām aši,
Turi sveci gatavībā,
Sarkans paisums ir kā asins.
Mis Mērija (tradicionāla bērnu dziesma ar plaukstu sišanu; saglabājusies no zibenskara laikiem). “Rotaļu vēsture”
Sargbūdu gaismas aši izplēn, it kā izzuzdamas melnā velvē. Ap mums sakļaujas koki, lapas un krūmi no visām pusēm pieskaras sejai, kājām un pleciem ar tūkstošiem tumšu plaukstu, un visapkārt sākas neparasta kakofonija: spārnu švīkstoņa, pūču ūjināšana, zvēru čabināšanās krūmos. Gaiss ir tā piesātināts ar puķu un dzīvības smaržām, ka atgādina biezu aizkaru, kuru var pavilkt malā. Ir tik tumšs, ka dur vai acī. Neredzu pat Aleksi sev priekšā, tikai jūtu viņa plaukstu, kas velk mani tālāk.
Šaipus robežai bailes pieņemas spēkā, tāpēc paspiežu Aleksim plaukstu, dodot ziņu, ka jāapstājas.
- Vēl mazliet uz priekšu, - tumsā dzirdu viņa balsi.
Aleksis velk mani tālāk, taču mēs virzāmies uz priekšu
lēnām. Visapkārt švīkst zari un šalc koki. Jūtu, ka Aleksis iet taustīdamies, lauzdams mums ceļu. Pārvietojamies gliemeža ātrumā, tomēr brīnumainā kārtā robeža un Portlenda ātri izgaist kā nebijušas. Aiz muguras melno tumsa. Ir tāda sajūta, it kā mēs būtu pazemē.
- Aleksi... - iesāku balsī, kas pašai šķiet sveša un aizžņaugta.
- Stāvi, - viņš saka, - pagaidi.
Jūtot, ka Aleksis atlaiž manu roku, neapzināti iekliedzos. Viņa plaukstas taustās ap manām rokām, bet lūpas, mani skūpstot, atduras pret degunu.
- Viss ir kārtībā, - Aleksis turpina.
Viņa balss skan gandrīz tikpat skaļi kā parasti, tāpēc nospriežu, ka briesmas mums vairs nedraud.
- Es nekur neeju, man tikai jāsameklē tas nolāpītais lukturis!
- Aha, skaidrs.
Cenšos elpot normāli un jūtos kā pēdējā muļķe. Varbūt Aleksis jau nožēlo, ka paņēmis mani līdzi. Tādu zaķapastalu.
It kā nolasījis manas domas, Aleksis uzspiež ašu skūpstu, šoreiz lūpu kaktiņā. Jādomā, arī viņa acis vēl nav apradušas ar tumsu.
- Tu esi drosminiece, - Aleksis mani uzmundrina.
Pēc tam dzirdu viņu čabināmies pa krūmiem un klusi lādamies, taču viņa monologu lāgā nesaklausu. Tad atskan īss, sajūsmas pilns sauciens un augšup paceļas plats gaismas stars, apgaismojot koku biezokni un krūmus.
- Rokā ir, - Aleksis smaidīdams dižojas ar lukturi, pagriezdams gaismu pret sarūsējušu, zemē ieraktu instrumentu kasti.
- To mēs atstājam robežpārkāpējiem, - viņš paskaidro. - Ejam?
Es pamāju. Redzot ceļu, jūtos daudz labāk. Zari virs mums veido kupolu, kas atsauc atmiņā Svētā Pāvila katedrāles velvju griestus - savulaik tur apmeklēju svētdienas skolu, kur mums mācīja par atomiem, varbūtībām un Dieva noteikto kārtību. Visapkārt šalko un trīs koki. To lapas veido mainīgus zaļi melnus rakstus un dancina neskaitāmas sīkas būtnes, kas steidzīgi lec no zara uz zaru. Ik pa brīdim luktura gaisma spoguļojas spožās, plati atvērtās acīs, kas vēro mūs no lapotnes un tad pazūd tumsā. Neticami. Nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi: visapkārt kūsā dzīvība, viss aug, zibenīgi plešas un šaujas augšup. Nespēju izskaidrot, kāpēc, bet jūtos kā dumja sīkaļa, kas ielauzusies ipašumā, kura saimnieks ir vecāks un godājamāks par mani.
Aleksis soļo jau drošāk, ik pa brīdim paceldams zaru, lai man ērtāka iešana, vai nogrūzdams kaut ko malā, lai varam turpināt ceļu. Tomēr taku es vēl neredzu un pēc piecpadsmit minūtēm sāku baiļoties, ka mēs metam bezmērķīgus lokus un ejam arvien dziļāk mežā. Gribu pajautāt, vai viņš maz zina, kur iet, bet tad ievēroju, ka lukturis ik pa brīdim apgaismo kokus, kas ieskauj mūs kā slaidi, rēgaini silueti. Daži stumbri ir iezīmēti ar zilu krāsu.