- Tā krāsa... - es iesāku.
Aleksis pamet skatienu pār plecu.
- Maršruta karte, - viņš atbild, paātrinādams soli, un tad piebilst: - Vari man ticēt, te apmaldīties nav patīkami.
Un tad pēkšņi koku kļūst arvien mazāk. Tikko vēl bijām meža vidū, bet nu jau ejam pa bruģētu ceļu - akmens lenti, kuru mēnesnīca pārvērtusi sudrabaini robotā mēlē.
Jūtu zem kājām bedres, vietām - plaisas un grambas, šur tur jāapiet akmeņu kaudzes. Ceļš met līkumu ap iegarenu, zemu pakalnu un beigās izzūd tumšos kokos.
- Dod roku, - Aleksis saka.
Viņš atkal čukst, un manī pamostas prieks. Nez kāpēc gan jūtos, kā iegājusi kapsētā. Abās pusēs stiepjas plaši izcirtumi, līdz viduklim aug sanoša zāle un daži sīki kociņi, kas klajuma vidū izskatās trausli un vāri. Šķiet, redzu ari milzīgus citu virs cita saliktus baļķus un mēness gaismā mirdzošus metāla savijumus.
- Kas tas? - čukstu Aleksim un tad aizturu kliedzienu, aptvērusi, ka atbildi jau zinu.
Čukstošās pļavas vidū stāv liels, zils un pilnīgi neskarts furgons - varētu domāt, ka kāds ar to vienkārši devies izbraucienā.
- Savulaik te bija iela. - Alekša balsi jaušu spriedzi. - Zibenskarš to sagrāva. Tādu ielu te ir bez sava gala. Sa-bumbotas, iznīcinātas.
Notrīsu. Tad tāpēc te jūtos kā kapsētā - zināmā mērā te tiešām arī ir mirušo vieta. Zibenskarš turpinājās veselu gadu. Tas bija krietnu laiku pirms manas piedzimšanas -mana mamma vēl bija maza. Kara mērķis bija atbrīvoties no visiem slimajiem un piekritējiem, kas negribēja pamest savas mājas un pārcelties uz oficiāli atzītām dzīvesvietām. Māte reiz ieminējās, ka visas viņas pirmās atmiņas aizēno bumbu sprādzieni un dūmu smarža. Viņa teica, ka vēl gadiem ilgi virs pilsētas peldējis ugunsgrēku smārds un vējš ikreiz atnesis pelnus.
Eju uz priekšu, valdīdama asaras. Tas, ko redzu, krasi atšķiras no vēstures stundās mācītā. Skolā mums rādīti attēli ar smaidošiem pilotiem, kas pacēluši īkšķus; ļaudīm, kas līksmo pie robežas, jo beidzot jūtas drošībā; glīti nodedzinātām mājām. Ne miņas no haosa - viss perfekts kā datora ekrānā. Vēstures grāmatās noklusēts, ka šajās mājās dzīvoja cilvēki. Mums tika mācīts, ka viņi ir tikai ēnas, rēgi un nereāli tēli. Taču, ar Aleksi rokrokā ejot pa sabumboto ceļu, saprotu, ka tā tas nebija. Te valdīja haoss un smirdoņa, plūda asinis un oda pēc degošas ādas. Te dzīvoja cilvēki - cilvēki, kas mēdza ēst, runāt pa tālruni, cept olas un dziedāt, ejot dušā. Mani pārņem skumjas par šo zudušo pasauli un dusmas uz tiem, kuri to pazudināja. Dusmas uz savējiem - pareizāk sakot, tiem, kas reiz bija manējie. Tagad es pati nezinu, kas esmu un kur ir mana vieta.
Nē, tas tomēr nav tiesa. Es zinu gan. Mana vieta ir blakus Aleksim.
Mazliet tālāk kalnā redzams kārtīgs, balts namiņš, kam nezin kā izdevies pārdzīvot zibenskaru neskartam, un, ja nebūtu greizi sagriezto slēģu, to varētu noturēt par kādu Portlendas māju. Tukšā vietā sagrauto kaimiņmāju vidū tas izskatās neparasti sīks - kā jērs, kas ieklīdis svešās ganībās.
- Vai kāds te vēl dzīvo? - pajautāju Aleksim.
- Reizēm kāds patveras no lietus vai sala. Taču tikai klaidoņi - slimie, kas nedzīvo vienā vietā.
Jau atkal, pirms izteikt vārdu slimie, Aleksis uz sekundes simtdaļu saviebjas, it kā juzdams mutē nepatīkamu garšu.
- Parasti mēs no šejienes turamies pa gabalu. Cilvēki baidās, ka atkal atlidos bumbvedēji, lai novestu savu posta darbu līdz galam. Vairāk gan māņticības dēļ - tiek uzskatīts, ka tā māja nes nelaimi. - Aleksis skumji pasmaida. - Turklāt tur viss ir izlaupīts - gultas, segas, drēbes un tā tālāk. Es te tiku pie saviem traukiem.
Aleksis man ir teicis, ka Mežonīgajā zemē viņam ir pašam sava īpaša vietiņa, bet, kad lūdzu pastāstīt vairāk, apklusa, vien piebilzdams, ka gan jau reiz redzēšu to savām acīm. Grūti iedomāties, ka tik tuksnesīgā vietā tiešām kāds dzīvo, izmanto traukus, segas un visu pārējo.
-Tur.
No ceļa Aleksis ved mani uz mežu. Atklāti sakot, nopriecājos, atkal nonākusi koku ielenkumā. Neparasti tukšais klajums ar vienu māju, pamesto kravas mašīnu un sagrautajām ēkām man šķiet kā dziļa brūce zemes vaigā.
Soļojam pa diezgan iestaigātu taku. Ik pa brīdim redzu ar zilo krāsu iezīmētus kokus, bet Aleksis tiem vairs lielu uzmanību nepievērš. Ejam ātri un bez apstāšanās. Necik ilgi, un esam tikuši izcirtumā, no kura izvākti ari krūmi, tāpēc iet ir daudz vieglāk. Pirms mums šo ceļu minušas daudzas citas kājas. Sirds man nemierīgi pukst, un jūtu, ka tuvojamies mērķim.
Negaidot Aleksis apsviežas riņķi tik strauji, ka gandrīz uzskrienu viņam virsū. Pēc tam viņš izslēdz lukturīti, un tumsā sāk slīdēt ēnas, kas, bridi pavirpuļojušas, izgaist.
- Aizver acis, - pēc balss jūtu, ka Aleksis smaida.
- Kāpēc? Tāpat neko nevar redzēt.
Tumsā jūtu, ka Aleksis nobola acis.
- Nu, bet, Lēna!
- Labi, labi.
Aizveru acis, un Aleksis, saņēmis manas rokas savējās, ved mani gabaliņu uz priekšu, murminādams:
- Kāp pāri. Te ir akmens. Mazliet pa kreisi.
Mani viss kņud un trīs. Beidzot mēs apstājamies, un Aleksis atlaiž manas rokas.
- Klāt esam, - jūtu viņa balsī satraukumu. - Atver acis!
Pirmajā acumirkli nespēju parunāt, vien vairākkārt noplātu muti un atkal to aizveru.
- Nu, kā? - Aleksis nemierīgi mīņājas man blakus. - Ko teiksi?
- Tā ir... tā ir īsta, - beigās izstostu.
- Ir gan, - Aleksis nosprauslojas.
- Tā ir brīnišķīga.
Speru soli uz priekšu. Šobrīd grūti pateikt, kādu es mēdzu iztēloties Mežonīgo zemi, tomēr noteikti ne šādu. Gari, plati izcirtumi, kur vietām debesīs tiecas ataugušo koku stumbri. Debesis paceļas virs mums kā plašs, mirdzošs kupols ar spožu, milzīgu mēnesi vidū. Mežrozītes apskāvušas saliektu norādi, kas gandrīz nav salasāma. Dažus vārdus tomēr izburtoju: KRAUJU CIEMA MOBILAIS PARKS. Izcirtumā redzami daudzi treileri, bet tiem blakus - ari radošāki mājokļi: starp kokiem izstieptas nojumes ar segu vai dušas aizkaru durvju vietā, sarūsējuši furgoni ar teltīm kravas kastes vietā, vecas mašīnas ar logiem priekšā aizvilktu audumu, lai patvertos no svešām acīm. Visapkārt melno ieplakas un svaigas ugunskuru pēdas, kas šobrīd, krietnu brīdi pēc pusnakts, joprojām gruzd. Gaisā ceļas dūmu gredzeni un smaržo pēc pārogļota koka.
- Redzi? - Aleksis smaidīdams iepleš rokas. - Visu zibenskarš nenoslaucīja.
- Tu man nestāstīji.
Pagriezusies uz izcirtuma pusi, apeju riņķī baļķiem, kas salikti aplī, veidojot brīvdabas viesistabu.
- Tu neteici, ka te ir šādi.
Viņš parausta plecus un tek man līdzi kā priecīgs šunelis.
- Tas jāredz savām acīm. - Viņš uzspārda nedaudz zemes dziestošam ugunskuram. - Rādās, ka ballīti esam nokavējuši.
Ejot cauri izcirtumam, Aleksis pievērš manu uzmanību katrai “mājai” un stāsta par cilvēkiem, kas tajās dzīvo, visu laiku runādams čukstus, lai kādu neuzmodinātu. Šo to esmu dzirdējusi, bet uzzinu ari daudz ko jaunu. Nespēju pilnībā koncentrēties, tomēr laimīga klausos viņa klusajā, rāmajā, pazīstamajā, uzmundrinošajā balsī. Apmetne nav pārāk liela: tā ir aptuveni divsimt metru gara, tomēr jūtu, ka manā priekšā paveras vesela pasaule, atklājot tādas šķautnes un dzīles, par kuru esamību man nav bijis ne jausmas.