Nekādu mūru. Nekur nekādu mūru. Līdzās Mežonīgajai zemei Portlenda šķiet kā sīka monēta.
Beigās apstājamies noputējuša, pelēka treilera priekšā. Logu vietā tam rēgojas cieši sastūķēti krāsaini auduma gabali.
- Mmm... klāt esam, - Aleksis samulsis pamāj.
Šovakar pirmo reizi redzu viņu uztrauktu, un ari mani
pārņem nemiers. Apvaldu histēriskus smieklus, kas grib izlauzties galīgi nevietā.
- Oho! Izskatās... ē...
- No ārpuses neko daudz neredz, - Aleksis mani pārtrauc un novērsies kodi lūpu kaktiņu. - Vai tu... vai tu gribētu ienākt?
Pamāju, baidīdamās runāt, jo tad atkal spētu izdvest vien klusu pīkstienu. Divatā esam bijuši bieži, tomēr šoreiz tas ir citādi. Vairs nav jāslēpjas no svešiem skatieniem, nav jābaidās no uzkliedzieniem un rokām, kas varētu mūs izšķirt, -tas viss palicis bezgala tālu. Satraucoši un vienlaikus baisi. Te var notikt jebkas. Aleksis pieliecas, lai mani noskūpstītu, un man krūtīs iegulst samtaina tumsa, maigas koku šalkas, neredzamu dzīvnieku rosība. Es izšķīstu un izgaistu naktī. Kad Aleksis atraujas, pāris sekunžu cīnos pēc elpas.
- Nāc, - viņš saka, ar plecu atgrūdis treilera durvis.
Ieejam pilnīgā tumsā, kur neredzu gandrīz neko, un, kad
Aleksis aizver durvis, vispār neko.
- Elektrības gan nav, - viņš paziņo un sāk staigāt turp un atpakaļ, uzgrūzdamies priekšmetiem un klusi lādēdamies.
- Vai sveču tev nav? - noprasu.
Gaiss smaržo pēc kritušām rudens lapām. Patīkami. Vēl te ož pēc tīrīšanas līdzekļa ar citrusaugu aromātu un mazliet ari pēc degvielas.
- Man ir kas vēl labāks.
Dzirdu, ka Aleksis ap kaut ko ķimerējas, un pēkšņi pār mani nolīst ūdens šalts. Iespiedzos.
- Piedod. Kādu laiciņu neesmu te bijis. Uzmanies! -Aleksis saka.
Atkal dzirdu viņu ķimerējamies, un negaidot pazūd jumts, atklādams debesis visā krāšņumā. Mums virs galvas rāmi spīd mēness, metot mājoklī sudrabainu gaismu. Ieraugu, ka “griesti” ir milzīga plastmasas plēve, ar kādu parasti pārsedz grilu. Uzkāpis uz krēsla, Aleksis ritina plēvi vaļā, arvien vairāk atklādams debesis, un visapkārt kļūst gaišāk.
Man aizraujas elpa.
- Cik skaisti!
Pametis skatienu pār plecu, Aleksis smaidīdams turpina darboties, ik pēc brītiņa pārceldams krēslu uz priekšu, lai ritinātu plēvi tālāk.
- Viendien vētra norāva pusi jumta. Labi, ka nebiju uz vietas.
Aleksis mirdz, viņa rokas un plecus klāj sudrabota gaisma. Tāpat kā reida naktī man ienāk prātā baznīcā redzētās svētbildes un eņģeļi.
- Laikam jānovāc vienreiz līdz galam.
Pabeidzis Aleksis viegli nolec no krēsla un smaidīdams mani uzlūko.
- Mana personiskā saliekamā mājiņa!
- Neticami, - saku un tiešām tā ari domāju.
Debesis ir tik tuvu. Tāda sajūta, ka atliktu vien mazliet pastiepties, un es pieskartos mēnesim.
- Tūlīt sameklēšu sveces.
Paspraucies man garām, Aleksis dodas uz virtuvi pēc svecēm. Tagad viss redzams skaidrāk, lai gan daudz ko joprojām slēpj tumsa. Stūri stāv neliela malkas plīts, pie pretējās sienas - divvietīga gulta. To ieraugot, kuņģis sāk kņudēt un prātā nāk tūkstošiem atmiņu: kā Kerola reiz, apsēdusies uz gultas malas, nosvērtā balsī stāstīja man par vīra un sievas pienākumiem; kā Dženija, uzlikusi roku uz gurna, zirgojās, ka liktenīgajā stundā es nezināšot, ko darīt; kā pa kaktiem notika sačukstēšanās par Vilovu Marksu; kā Hana garderobē skaļi prātoja, nez kāds tas sekss ir, kamēr es viņai blakus šņācu, lai apklust, un metu skatienu pār plecu, pārbaudot, vai kāds mūs nav izdzirdējis.
Atradis vairākas sveces, Aleksis tās iededz un uzmanīgi saliek gar treilera sienām. Beidzot manam skatienam paveras visa telpa. Visvairāk mani pārsteidz grāmatas: stūrainie silueti, kas pustumsā atgādināja mēbeles, pārvēršas augstās grāmatu grēdās - tik daudz grāmatu vienkopus esmu redzējusi tikai bibliotēkā. Pie sienas stāv trīs grāmatplaukti. Pat ledusskapis, kam durvis karājas eņģēs, ir pilns ar grāmatām.
Paņēmusi sveci, pārskatu vākus. Neko pazīstamu neredzu.
Daži sējumi ir tik veci un sabirzuši, ka baidos tiem pieskarties, lai grāmatas neizjuktu. Pētu tos nosaukumus, kuri vēl ir salasāmi: Emīlija Dikinsone, Volts Vitmens, Viljams Vordsvorts.
Aleksis pamet skatienu uz manu pusi.
- Dzeja, - viņš paskaidro.
- Kas ir dzeja?
Pirmo reizi dzirdu tādu vārdu. Skaists gan. Elegants un viegls - kā daiļa dāma garā kleitā, kas cēli pagriežas.
Aleksis iededz pēdējo sveci, un treileri piepilda silta, mirgojoša gaisma. Tad viņš nostājas man blakus, sāk kaut ko meklēt un, izņēmis no plaukta kādu grāmatu, pasniedz to man.
Mīlas dzejas izlase. Kad ieraugu vārdu mīla, kas bronzas burtiem mirdz uz vāka, kuņģis apmet kūleni. Aleksis uzmanīgi mani vēro, tāpēc, lai slēptu neveiklības sajūtu, atveru grāmatas pirmās lappuses un pārlaižu skatienu autoru sarakstam.
- Šekspīrs? - Šis vārds man pazīstams no veselības mācības. - Tas pats, kas sarakstījis to brīdinošo lugu Romeo un Džuljeta?
Aleksis nosprauslojas.
- Tā nav nekāda brīdinošā luga, - viņš saka, - bet gan vēstījums par lielu mīlestību.
Atceros dienu, kad laboratorijās pirmoreiz ieraudzīju Aleksi. Šķiet, ka tas bija tik sen. Toreiz man prātā dega vārds skaists. Atminos, ka vēl domāju kaut ko par ziedošanos.
- Dzeju aizliedza uzreiz pēc tam, kad tika atklāta dziedniecība. - Paņēmis no manām rokām grāmatu, Aleksis to atver. - Varbūt gribi paklausīties?
Es pamāju. Aleksis nokāsējas, iztaisno plecus un apļo galvu, kā iesildīdamies futbola spēlei.
- Uz priekšu! - es smejos. - Neminstinies!
Nokāsējies vēlreiz, Aleksis sāk lasīt:
- “Vai tevi saukt par pavasara dienu?”
Aizveru acis un klausos. Siltums aug un viļņojas mani kā jūra. Neko līdzīgu dzejai līdz šim neesmu dzirdējusi. Es gan nesaprotu visu - uztveru vien atsevišķus tēlus un teikumus, kas man šķiet nepabeigti, un viss plīvo kā košas, krāsainas lentes vējā. Pēkšņi saprotu, ka dzeja atgādina mūziku, kas gandrīz pirms diviem mēnešiem apbūra mani lauku mājās. Dzejai uz mani ir tas pats efekts: tā gan iepriecina, gan vieš skumjas.
Aleksis beidz lasīt. Atvērusi acis, redzu, ka viņš manī cieši noraugās.
- Kas ir? - jautāju.
Alekša skatiens ir tik spēcīgs, ka man aizraujas elpa, -šķiet, viņš skatās ne vien uz mani, bet manī.
Aleksis uzreiz neatbild, tikai pāršķir lapas, neatraudams no manis skatienu.
- Gribi dzirdēt vēl vienu? - Negaidīdams atbildi, viņš sāk skaitīt: - “Kā tevi mīlu? Ļauj pastāstīt tev, kā.”
Vārds mīlu atkal liek manai sirdij pamirt un tad drudžaini iepukstēties.
- “Es mīlu tevi dziļi, plaši, augstu, kā spēj man’ dvēsele...”
Zinu, ka Aleksis tikai izrunā cita rakstītos vārdus, tomēr liekas, ka tie nāk no viņa sirds dziļumiem. Viņa acīs dejo gaismiņas un atmirdz sveču liesmas.
Panācis soli uz priekšu, Aleksis noskūpsta mani uz pieres.
- “Bez tavas mīlas nevaru ne dienu...”
Grīda salīgojas, un man šķiet, ka kritu.
- Aleksi, - iesāku, bet tālāk netieku.
Maigi, tik tikko pieskardamies viņš noskūpsta man vienu vaigu, tad otru.
- “Es mīlu tevi brīvi...”
- Aleksi, - jau skaļāk ierunājos.
Sirds pukst tik neganti, it kā gribētu izlēkt no krūtīm.
Aleksis atraujas un skumji pasmaida.