Liesmu strūklas šāvās ārā pa visiem logiem un durvīm. Šķita, ka vecā ēka izliecas uz āru, un pus- sekundi vēlāk tā bija pārvērtusies ugunīgā tulpē.
Ieradās ugunsdzēsēji, bet mazliet par vēlu. O, viņi izvilka Grēko, pie tam pat dzīvu! Taču no laboratorijas viņi nespēja izglābt neko. Tas bija trešais ugunsgrēks Grēko karjeras laikā un arī pats bīstamākais: ja līdz šim brīvībā bija izkļuvuši tikai nedaudzi atjaunošanās dēmoni, tad tagad — milzīgi daudz abu veidu dēmonu.
Tā bija pasaules bojā eja.
Es to zināju.
Es vēlos, kaut nebūtu maldījies. Vakar biju pie Grēko. Viņš tagad ir precējies, un viņam ir brīnišķīgs dēls. Tā bija pievilcīga ģimenes aina — abi veselīgie pieaugušie cilvēki pašā spēku briedumā un starp viņiem mazais, tikko staigāšanas māku apguvušais knauķis.
Vienīgā nelaime ir tā, ka šis knauķis ir Grēko.
Viņš pats sevi vairs nesauc par Grēko. Bet kā gan jūs būtu rīkojušies šādā situācijā? Viņš ir sarausis krietnu kaudzi naudas — un es, protams, arī —, bet naudai mūsu dienās nav lielas nozīmes. Viņa smadzenes nav skartas, tikai ķermenis. Šķiet, viņam ir laimējies. Daži dēmoni ietekmē savu upuru smadzenes, un . ..
Ar vārdu sakot, iznākums ir diezgan bēdīgs.
Pēc kāda laika Grēko saprata, kas notiek. Pasaulē bija izkļuvuši brīvībā abu veidu dēmoni, un abi šie veidi pamazām bija ieperinājušies katrā indivīdā.
Bet tie cits citu neiznīcināja.
Vieni, gluži vienkārši, auga ātrāk un pārņēma kontroli, kamēr nebija iztērētas visas tiem nepieciešamās molekulas. Pēc tam virsroku guva otri.
Pēc tam pirmie.
Pēc tam atkal otrie …
Pelēm ir īss mūžs. Tas ir tāpat kā žonglējot adatu uz deguna: tā šim nolūkam ir par īsu, un arī peles mūža nepietiek, lai sasniegtu minēto līdzsvaru.
Bet cilvēka dzīvē …
Taču nepieciešams visu izstrādāt.
Slikti, ja ģimenē viss sajaukts, kā tas noticis ar Grēko ģimeni: viņš pats atjaunojas, viņa dēls noveco, bet Minnija (vai es nepieminēju, ka viņš apprecējies ar Mmniju?) ir beigusi savu otro atjaunošanās ciklu un pašlaik atkal noveco.
Bet ir kaut kas vēl ļaunāks.
Kaut vai tas, ka nav pārāk tālu tas laiks, kad mēs būsim iztērējuši visu telpu. Es te domāju nevis laiku, bet telpu. Dzīves telpu.
Protams, ir jau ļoti labi, ka ļaudīm jāsasniedz biieduma gadi, lai tad pārmaiņus atjaunotos un novecotu, un tā vēl un vēlreiz …
Bet, velns lai parauj, kā es vēlētos, kaut laiku pa laikam kāds arī nomirtu!