Topašbrīd kaut kur dzirdēja kliedzienu un kritiena troksni.
Pirmais sakustējās Lombards. Viņš metās pie durvīm un tās atvēra. Tur ārā kā bezveidīga masa uz grīdas gulēja misis Rodžersa.
Lombards iesaucās:
— Mārston!
Entonijs steidzās viņam palīgā. Par abiem viņi pacēla sievieti un ienesa viesistabā.
Doktors Armstrongs ātri metās klāt. Viņš palīdzēja noguldīt sievieti uz dīvāna un noliecās pār viņu. Ārsts tūlīt sacīja:
— Nekā briesmīga. Viņa tikai zaudējusi samaņu. Pēc minūtes atjēgsies.
Lombards izrīkoja Rodžersu:
— Atnesiet brendiju!
Rodžerss nobālušu seju, rokām drebot, nomurmināja: — Jā, ser, — un ātri izslīdēja no istabas. Vera iekliedzās:
— Kas tur runāja? Kur viņš ir? Tas izklausījās — izklausījās… Ģenerālis Makarturs iejaucās:
— Kas šeit notiek? Kas tas par nelāgu joku?
Viņa rokas trīcēja. Pleci salīka. Pēkšņi viņš izskatījās par desmit gadiem vecāks.
Blors slaucīja seju kabatlakatā.
Tikai tiesnesis misters Vorgreivs un mis Brenta palika nekustīgi. Emīlija Brenta sēdēja taisni, augstu galvu pacēlusi. Abos viņas vaigos kvēloja sarkani plankumi. Tiesnesis sēdēja savā parastajā pozā— galvu plecos ierāvis. Ar vienu roku viņš knibināja ausi. Vienīgi viņa acis kustējās — tās šaudījās apkārt pa istabu — šurpu turpu — ieinteresētas, gudras un satrauktas.
Un atkal pirmais rīkojās Lombards. Armstrongs darbojās ar paģībušo sievieti, un Lombards sajutās brīvāk, ņemdams iniciatīvu savā ziņā.
Viņš sacīja:
— Tā balss? Izklausījās, ka tā skanēja istabā. Vera iesaucās:
— Bet kas tas bija? Kurš tas bija? Neviens no mums tas nevarēja būt. Tāpat kā tiesnesis, Lombards ar acīm lēnām pārlūkoja istabu. Brīdi tās pakavējās pie atvērtajām durvīm, pēc tam viņš noteikti papurināja galvu. Pēkšņi viņa acis iedegās. Viņš ātri metās uz priekšu — tur aiz kamīna bija durvis, kuras veda blakusistabā.
Ar ātru kustību viņš satvēra rokturi un atrāva durvis. Viņam tūlīt pat izlauzās apmierinājuma sauciens.
Viņš iesaucās:
— Tā, te tas ir!
Pārējie drūzmēdamies steidzās turp. Tikai mis Brenta viena pati palika sēžam, taisni izslējusies krēslā.
Otrā istabā pie sienas bija piebīdīts galdiņš. Uz galdiņa atradās gramofons — vecmodīgs aparāts ar lielu tauri. Taure bija vērsta pret sienu — un Lombards, pavirzījis to nostāk, ieraudzīja trīs mazus caurumiņus sienā — tie droši vien izurbti ar urbi.
Uzvilcis gramofonu, viņš novietoja adatu atpakaļ uz plates — un visi atkal izdzirda: "Jūs tiekat apsūdzēti tālākminētajos noziegumos…"
Vera iekliedzās:
— Izslēdziet! Izslēdziet! Tas ir drausmīgi! Lombards paklausīja.
Doktors Armstrongs, atviegloti nopūties, sacīja:
— Es domāju, ka tas ir muļķīgs un bezsirdīgs joks. Klusā, skaidrā balstiņā misters Vorgreivs nomurmināja:
— Tātad jūs domājat, ka tas ir joks, ko?
Doktors izbrīnījies palūkojās viņā.
— Kas gan vēl tas varētu būt?
Tiesneša roka pacēlās, lai viegli paberzētu augšlūpu. Viņš noteica:
— Šobrīd es vēl neesmu gatavs atbildēt. Entonijs Mārstons iejaucās:
— Paklausieties, jūs esat kaut ko aizmirsuši. Kāds velns uzvilka to gramofonu un uzlika plati?
Vorgreivs nomurmināja:
— Jā, es domāju, par to vajadzētu apvaicāties.
Viņš devās atpakaļ uz viesistabu. Pārējie viņam sekoja.
Rodžerss tobrīd parādījās durvīs ar brendija glāzi rokā. Mis Brenta noliecās pie vaidošās misis Rodžersas.
Rodžerss veikli ieslīdēja starp abām sievietēm.
— Atļaujiet, kundze, es ar viņu parunāšu. Etel… Etel… viss kārtībā. Viss kārtībā, vai dzirdi? Saņemies taču!
Misis Rodžersa elpoja, aši vilkdama dvašu. Viņas acis — izvelbtas pārbiedēta cilvēka acis, šaudījās apkārt, lūkodamās klātesošo sejās. Rodžersa tonī bija saklausāms brīdinājums.
— Saņemies taču, Etel!
Doktors Armstrongs mierinoši ierunājās:
— Jums tūlīt būs labāk, misis Rodžersa. Tas bija tikai nelāgs joks.
Viņa sacīja: — Vai es noģību, ser?
— Jā.
— Tur vainīga balss — tā briesmīgā balss —, varētu domāt, ka tā lasīja spriedumu…
Viņas seja atkal metās zaļgana, plaksti trīsēja. Doktors Armstrongs skarbi noprasīja:
— Kur tad ir brendijs?
Rodžerss bija to nolicis uz mazā galdiņa. Kāds pasniedza to ārstam, un viņš ar glāzi rokā noliecās pie elsojošās sievietes.
— Iedzeriet, misis Rodžersa.
Viņa dzēra, nedaudz čamstinādama un aizrīdāmās. Stiprais dzēriens viņai nāca par labu. Viņas sejā atgriezās krāsa. Viņa ierunājās:
— Tagad man jau ir daudz labāk. Tas viss — bija tik negaidīti, ka man sagriezās galva.
Rodžerss ātri iejaucās:
— Un kā vēl. Arī es pārbijos. Pat paplāte izkrita no rokām. Nežēlīgi meli, tā gan! Es gribētu zināt…
Te viņu pārtrauca. Tas bija klepus — sauss kāss, taču efektīvs — tas uzreiz lika viņam apklust. Viņš uzlūkoja tiesnesi Vorgreivu — un tiesnesis ieklepojās atkal. Pēc tam ierunājās:
— Kurš uzvilka gramofonu un uzlika plati? Vai tas bijāt jūs, Rodžers?
Rodžers iesaucās:
— Es nezināju, kas tā par plati! Dieva dēļ, es nezināju, kas tur ir, ser! Ja es būtu zinājis, nemūžam nebūtu to darījis.
Tiesnesis sausi noteica:
— Iespējams, ka tā ir patiesība. Taču domāju, ka būs labāk, ja paskaidrosiet, Rodžers.
Pārvaldnieks noslaucīja seju kabatlakatā. Viņš nopietni sacīja:
— Es tikai izpildīju norādījumus, ser, tas ir viss.
— Kas deva šos norādījumus?
— Misters Ouens. Tiesnesis Vorgreivs noprasīja:
— Noskaidrosim visu pie reizes. Kādi tad īsti bija šie mistera Ouena norādījumi?
Rodžerss paskaidroja: