— Mis Brenta? Emīlija Brenta atsaucās:
— Mēs ar mis Kleitornu pastaigājāmies — uzkāpām salas augstākajā virsotnē. Pēc tam es sēdēju uz terases saulītē.
Tiesnesis iebilda:
— Es nezkāpēc jūs tur neredzēju.
— Nē, jūs nevarējāt mani redzēt, jo es biju aiz mājas stūra, austrumu pusē. Tur bija aizvējš.
— Un jūs sēdējāt tur līdz lenča laikam?
— Jā.
— Mis Kleitorna?
Vera atbildēja skaidri un precīzi:
— Rītu es pavadīju kopā ar mis Brentu. Pēc tam mazliet pastaigājos. Nokāpu lejā un patērzēju ar ģenerāli Makarturu.
Tiesnesis Vorgreivs viņu pārtrauca. Viņš iesaucās:
— Cikos tas bija?
Vera pirmoreiz saminstinājās. Viņa sacīja:
— To es nezinu. Kādu pusstundu pirms lenča — tā es domāju — vai drusciņ vēlāk.
Blors pajautajā:
—Vai tas bija pirms tam, kad mēs aprunājāmies ar ģenerāli, — vai vēlāk?
Vera sacīja:
— Nezinu. Viņš — viņš bija gaužām dīvains. Viņa nodrebinājās.
— Kā tad izpaudās viņa dīvainības? — tiesnesis vēlējās zināt. Vera klusā balsī paskaidroja:
— Viņš teica, ka mēs visi mirsim, — teica, ka gaidot savu galu. Viņš… viņš man iedzina bailes…
Tiesnesis pamāja. Viņš sacīja:
— Un ko jūs pēc tam darījāt?
— Devos atpakaļ uz māju. Pēc tam, tieši pirms lenča, izgāju laukā vēlreiz — tepat aiz mājas. Es visu dienu nevarēju nomierināties.
Tiesnesis Vorgreivs paberzēja zodu. Viņš noteica:
— Paliek vēl Rodžerss. Lai gan es šaubos, vai viņa liecība kaut ko pievienos tam, ko mēs jau zinām.
Rodžerss, izsaukts tiesas priekšā, neko daudz nepateica. Viņš visu rītu bijis aizņemts ar saimniecības darbiem, pēc tam gatavojis lenču. Pirms lenča viņš uz terases pasniedzis kokteiļus, pēc tam uzkāpis augšā pārnest savas mantas no bēniņistabas kādā citā istabā. Viņš visu rītu neesot palūkojies ārā pa logu un neesot redzējis neko tādu, kas varētu noderēt, noskaidrojot ģenerāļa Makartura nāves apstākļus. Viņš esot gatavs zvērēt, ka tad, kad viņš klājis lenča galdu, tur vēl bijušas astoņas porcelāna figūriņas.
Pēc Rodžersa liecības istabā iestājās klusumbrīdis.
Tiesnesis Vorgreivs noklepojās.
Lombards nomurmināja Verai Kleitornai pie auss:
— Tagad viņš teiks noslēgummnu! Tiesnesis sacīja:
— Mēs centāmies pēc iespējas labāk izmeklēt šo triju nāves gadījumu apstākļus. Un, ja arī dažos gadījumos atsevišķas personas nevarēja izdarīt noziegumu, tomēr neviena no tām nav uzskatāma par pilnīgi attaisnojamu un ārpus aizdomām esošu. Es atkārtoju, ka esmu pārliecināts — no septiņiem cilvēkiem šajā istabā viens ir bīstams noziedznieks, varbūt pat vājprātīgs maniaks. Mēs nezinām, kurš ir šis cilvēks. Viss, ko mēs šobrīd varam darīt, ir — nolemt, kādi pasākumi jāveic, lai sazinātos ar cietzemi un saņemtu palīdzību —, bet gadījumā, ja palīdzība aizkavētos (kas šādos laika apstākļos ļoti iespējams) — jāizspriež, ko iesākt, lai nodrošinātu mūsu dzīvību glābšanu.
Es lūdzu katru nojums visu rūpīgi pārdomāt un pateikt man, kādu izeju viņš piedāvā. Pa šo laiku — es brīdinu — visiem jābūt modriem. Līdz šim slepkavām bija viegli piepildīt savus nodomus, jo upuri nemaz neuzmanījās. No šī brīža mūsu uzdevums ir — turēt aizdomās visus un ikvienu. Dievs sargā to, kas pats sargājas. Neriskējiet un vairieties no briesmām. Tas ir viss.
— Tiesas sēdi pasludinu par slēgtu, — tikko dzirdami nomurmināja Filips Lombards.
Desmitā nodaļa
— Vai jūs tam ticat? — Vera pajautāja.
Viņa kopā ar Filipu sēdēja viesistabā uz palodzes. Aiz loga strūkloja lietus, un vējš brāzieniem vien kaukdams triecās logu rūtīs.
Filips Lombards pielieca galvu uz vienu pusi un tikai tad atbildēja. Viņš sacīja:
— Jūs gribat jautāt, vai es ticu vecajam Vorgreivam, ka slepkava ir — viens no mums?
—jā.
Filips Lombards lēni noteica:
— Grūti pateikt. Loģiski spriežot, viņam varētu būt taisnība, ziniet, un tomēr…
Vera pārtvēra, it kā izņemdama vārdus viņam no mutes:
— Un tomēr tas liekas tik neticami! Filips Lombards saviebās.
— Visa šitā būšana ir tik neticama! Taču pēc Makartura nāves nevar vairs būt nekādu šaubu. Te nav runa par nejaušībām vai pašnāvībām. Tās noteikti ir slepkavības. Veselas trīs slepkavības pēc kārtas.
Vera notrīsēja. Viņa sacīja:
— Viss ir kā murgainā sapnī. Man visu laiku šķiet, ka šeit notiekošais nenotiek īstenībā!
Viņš saprotoši noteica:
— Es zinu. Nupat klauvēs pie durvīm un pasniegs rīta tēju. Vera sacīja:
— Ak, kā es vēlētos, lai tā arī notiktu! Filips Lombards drūmi sacīja:
— Jā, bet tā nebūs. Mēs visi murgojam! Un mums jo vairāk jābūt modriem.
Vera atbildēja, jau klusāk:
— Ja —ja tas ir viens no viņiem — tad kurš, kā jums šķiet? Filips Lombards pēkšņi pasmīnēja. Viņš noteica:
— Es saprotu tā, ka mūs abus jūs aizdomās neturat? Labi, tad viss ir kārtībā. Es pats ļoti labi zinu, ka neesmu slepkava, un nedomāju, ka ar jums, Vera, kaut kas nebūtu labi. Jūs esat taisni pārsteidzoši normāla un aukstasinīga meitene, man tādu vēl nav gadījies sastapt. Varu zvērēt, pie kā vien vēlaties, ka ar jūsu saprātu viss ir lieliski.
Mazliet greizi pasmaidījusi, Vera pateicās: — Paldies.
Viņš sacīja: — Paklausieties, mis Vera Kleitorna, vai tiešām jūs uz manu komplimentu neatbildēsiet ar komplimentu?
Vera mirkli svārstījās, pēc tam teica:
— Ziniet, jūs taču pats atzināties, ka cilvēka dzīvība jums nav īpaši svēta, un tomēr es jūsos neredzu — to vīru, kas ierunājis apsūdzības platē.
Lombards sacīja: