— Viņu ir diezgan daudz, — viņš murmināja. — Emīlija Brenta, Vera Kleitorna, doktors Armstrongs, vecais tiesnesis Vorgreivs, Entonijs Mārstons, Filips Lombards, ģenerālis Makarturs — Svētā Miķeļa un Jura ordeņu kavalieris, un divi kalpotāji — misis un misters Rodžersi.
Viņš aizvēra bloknotu un iebāza to atpakaļ kabatā. Pēc tam nopētīja jūrnieku, kurš snauduļoja stūrī.
— Būs ierāvis kādu glāzīti par daudz, — misters Blors konstatēja. Viņš no jauna visu metodiski un pamatīgi pārcilāja prātā.
— Darbiņš it kā nebūtu sarežģīts, — viņš nosprieda, — domāju, ka nekādas kļūmes nebūs. Ceru, ka izskatos atbilstoši.
Viņš piecēlās un vērīgi aplūkoja sevi spogulī. Tur atspoguļojās cilvēks ar militāru stāju un Ūsiņam. Seja nav īpaši izteiksmīga. Pelēkās acis ir diezgan tuvu viena otrai.
— Izskatos pēc majora, — noteica misters Blors. — Nē, es aizmirsu. Tur taču būs tas vecais ģenerālis. Viņš mani ātri atmaskos.
— Dienvidāfrika, — turpināja misters Blors, — tā man būs īstā vieta! Neviens no šiem ļaudīm nebūs bijis Dienvidāfrikā, bet es nupat izlasīju tūrisma firmas reklāmas prospektu un varēšu tīri labi pārstāstīt.
Par laimi, kolonisti nodarbojas ar visu ko. Kā darījumu cilvēks no Dienvidāfrikas misters Blors varētu droši iziet sabiedrībā, vismaz viņš tā jutās.
Nēģeru sala. Viņš atcerējās Nēģeru salu, jo bija tur bijis vēl zēna gados…
Smirdīga klints, kuru apsēdušas kaijas, — kādu jūdzi no krasta. Sala bija dabūjusi tādu vārdu tādēļ, ka līdzinājās cilvēka galvai — ar biezām negroīda lūpām.
Cik jocīga ideja — uzbūvēt tur māju! Sliktā laikā tur ir vienkārši šausmīgi! Taču miljonāri ir untumu pilni!
Vecais vīrs kaktā bija pamodies un sacīja:
— Jūrā nekad neko nevar zināt — itin neko! Misters Blors viņam piebalsoja:
— Tas tiesa. Neko nevar zināt.
Vecis pāris reižu nožagojās un teica kā sūdzēdamies:
— Būs vētra. Misters Blors iebilda:
— Nē, nē, draudziņ, ir tik jauka diena. Vecais dusmīgi noteica:
— Drīz būs vētra. Es to saožu.
— Varbūt jums taisnība, — miermīlīgi piekrita misters Blors. Vilciens apstājās stacijā, vecais zvāļodamies piecēlās.
— Man šite jāizkāpj, — viņš teica un parāva durvis, taču netika ar tām galā. Misters Blors viņam palīdzēja.
Vecais vīrs apstājās durvīs. Viņš svinīgi pacēla roku un samirkšķināja blāvās acis.
— Piesargies un lūdz Dievu! — viņš sacīja. — Lūdz un sargies! Tiesas diena tuvojas.
Viņš izzvāļojās pa durvīm uz perona. Līgodamies pagriezās, palūkojās uz misteru Bloru un ļoti svinīgi noteica:
— Es to saku jums, jaunais cilvēk. Tiesas diena ir tuvu. Atgriezdamies savā sēdvietā, misters Blors nodomāja: "Viņam
tiesas diena droši vien pienāks drīzāk nekā man!" Taču izrādījās, ka misters Blors ir maldījies…
Otrā nodaļa
Pie Oukbridžas stacijas neizpratnē pulcējās bariņš pasažieru. Aiz viņiem stāvēja nesēji ar ceļasomām. Viens no nesējiem uzsauca:
— Džim!
No kāda taksometra izkāpa šoferis.
— Vai jūs netaisāties uz Nēģeru salu? — viņš pavaicāja ar tikko manāmu Devonas akcentu. Tūlīt atsaucās četras balsis, un tūlīt pēc tam pārsteigtie pasažieri izbrīnīti saskatījās.
Šoferis sacīja, pievērsies tiesnesim Vbrgreivam kā vecākajam no viņiem:
— Te ir divi taksometri, ser. Vienam no tiem jāgaida lēnais vilciens no Ekseteras, tas pienāks pēc piecām minūtēm — ar to atbrauks kāds džentlmenis. Varbūt kādam nojums nebūtu iebildumu viņu pagaidīt? Tad būtu iespējams braukt daudz ērtāk.
Vera Kleitorna, iedomādamās savus sekretāres pienākumus, tūlīt atbildēja.
— Es pagaidīšu, — viņa sacīja. — Kā būtu, ja jūs jau dotos ceļā? — Viņa uzlūkoja pārējos trīs, un viņas skatiens un balss tonis bija visnotaļ autoritatīvs. Tā viņa droši vien būtu sadalījusi klases meitenes tenisa laukumā.
Mis Brenta kokaini atsaucās: — Pateicos, — palocīja galvu un iekāpa vienā no taksometriem, kura durvis šoferis bija atstājis vaļā. Tiesnesis Vorgreivs sekoja viņai. Kapteinis Lombards sacīja:
— Es pagaidīšu kopā ar mis…
— Kleitorna, — sacīja Vera.
— Mani sauc Lombards. Filips Lombards.
Nesēji iekrāva taksometrā bagāžu. Tur iekšā tiesnesis, kā jau pieredzējis likumu sargs, apdomīgi sacīja:
— Cik jauks laiks.
— Jā, patiesi, — atsaucās mis Brenta.
"Ļoti cienījams vecs džentlmenis," viņa nodomāja. "Piejūras pansionātos tādus parasti sastapt nav iespējams. Acīmredzot misteram un misis Oliveriem ir labi sakari…"
Misters Vorgreivs pavaicāja:
— Vai jūs labi pazīstat šīs vietas?
— Esmu bijusi Kornvolā un Torkē, bet šajā Devonas daļā esmu pirmoreiz.
Tiesnesis sacīja:
— Arī es nemaz nepazīstu šīs vietas. Taksometrs sāka braukt.
Otrās mašīnas šoferis sacīja:
— Varbūt vēlaties sēdēt un gaidīt iekšā? Vera apņēmīgi atbildēja:
— Nebūt ne.
Kapteinis Lombards pasmaidīja. Viņš ierunājās:
— Tur tā saules apspīdētā siena liekas visai pievilcīga. Ja nu vienīgi jums labāk patiktu ieiet stacijā?
— Nē, patiešām ne. Pēc tveicīgā vilciena ir tik jauki ārā.
Viņš atbildēja:
— Jā, ceļot vilcienos šajā gadalaikā ir visnotaļ apgrūtinoši.
Vera pieklājīgi turpināja:
— Jācer, ka tas nemainīsies — laiks, es domāju. Mūsu Anglijas vasaras ir tik nepastāvīgas.
Nebūt ne visai oriģināli Lombards pavaicāja:
— Vai jūs labi pazīstat šīs vietas?
— Nē, es nekad agrāk te neesmu bijusi. — Un viņa ātri piebilda, nodomājusi tūlīt nostiprināt savas pozīcijas: — Es pat vēl neesmu redzējusi savu darba devēju.