Pēc tam viss risinājās tieši tā, kā biju paredzējis, —jānudien, es pats ierosināju pārmeklēt visus klātesošos. Un visi tika rūpīgi pārmeklēti. Revolveri es jau biju paslēpis drošā vietā, bet ne miegazāļu, ne cianīdu man vairāk nebija.
Tieši tad es uzaicināju Armstrongu piedalīties mana plāna īstenošanā. Tas bija ļoti vienkārši — par nākamo upuri bija jāizliekas man. Tas varētu slepkavu satraukt, bez tam, ja es it kā būšu miris, tad varēšu slepeni staigāt apkārt pa māju un izsekot nezināmo noziedznieku.
Armstrongam šī ideja iepatikās. Mēs to īstenojām tajā pašā vakarā. Sarkanā krāsa brūcei pierē, sarkanais aizkars no vannasistabas un pelēkā vilna parūkai — tas bija viss, kas mums nepieciešams šim uzvedumam. Blāvās, plīvojošās sveču liesmiņas radīja ļoti šaubīgu apgaismojumu, bet vienīgais cilvēks, kas bija piegājis man tuvāk klāt, bija Armstrongs.
Viss norisinājās nekļūdīgi. Mis Kleitorna piekliedza visu māju, kad savā istabā atrada manis rūpīgi izvietotās ūdenszāles. Visi metās augšā, un es ierīkojos savā miroņa pozā.
Efekts pārspēja visas mūsu cerības. Armstrongs visai profesionāli tika galā ar savu lomu. Viņi uzstiepa mani augšā un novietoja gultā. Neviens mani neapraudāja — visi bija līdz nāvei pārbijušies un baidījās cits no cita.
Biju sarunājis ar Armstrongu tikšanos ārpus mājas — bez ceturkšņa divos. Aizvedu viņu uz klintsaugšu aiz mājas. Teicu, ka no šejienes mēs tūlīt redzēsim, ja kāds mums tuvosies, toties mūs neviens nevarēs novērot, jo guļamistabu logi veras uz pretējo pusi. Viņam joprojām nebija nekādu aizdomu — lai gan brīdinājums tika izteikts —, ja vien viņš atcerētos skaitāmpantiņa vārdus: "Vienu sārta zive rija…" Viņš norija ēsmu, neko aizdomīgu nepamanījis — arī sārto zivi ne.
Tas bija vieglāk par vieglu. Es iesaucos un pārliecos pāri klints malai, teikdams arī viņam palūkoties, vai tur nav redzama ieeja alā. Viņš pārliecās pāri klints malai vēl tālāk. Ašs un izveicīgs grūdiens — viņš zaudēja līdzsvaru un nogāzās lejā, trakojošajā jūrā. Es atgriezos mājā. Liekas, Blors bija dzirdējis manus soļus. Pēc dažām minūtēm es ielavījos Armstronga istabā, pēc tam izgāju no tās, šajā reizē tīši saceldams troksni, lai kāds mani sadzirdētu. Kad biju nokāpis lejā, dzirdēju augšā veramies durvis. Viņi droši vien redzēja mani izejam no mājas.
Pēc minūtes vai divām abi sekoja man. Es apgāju apkārt mājai un iekāpu ēdamistabā pa logu, kuru biju atstājis vaļā. Aizvēru logu un tikai tad izsitu stiklu. Pēc tam uzkāpu savā istabā un apgūlos gultā.
Paredzēju, ka viņi atkal pārmeklēs visu māju, taču nodomāju, ka līķus gan nepētīs, varbūt tikai ielūkosies zem palaga, lai pārliecinātos, vai Armstrongs nav nomaskējies par nelaiķi. Tieši tā arī notika.
Aizmirsu piebilst, ka revolveri biju nolicis atpakaļ atvilktnē Lombarda istabā. Droši vien būtu interesanti uzzināt, kur es biju to paslēpis meklēšanas laikā. Kambarī, kur glabājās pārtikas krājumi, bija konservu kārbas un dažas kārbas ar cepumiem. Atvēru vienu no apakšējām kārbām, iebāzu tajā revolveri un atkal aizlipināju ciet ar līplenti.
Es rēķinājos ar to — un nekļūdījos —, ka nevienam neienāks prātā rakņāties šķietami neskartās kārbās, īpaši jau apakšējās ne, ja augšējās ir aizlīmētas.
Sarkano vannasistabas aizkaru es paslēpu zem kāda krēsla katūna pārvalka viesistabā, vilnu — dīvāna spilvenā, kuru pirms tam biju nedaudz atārdījis.
Un tad beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis — palika vairs tikai trīs cilvēki, kuri tik ļoti baidījās cits no cita, ka bija gatavi uz visu, pie tam vēl vienam no viņiem bija revolveris. Es novēroju viņus pa logu. Kad Blors viens pats devās uz mājas pusi, es sagatavoju viņam domāto lielo marmora kluci. Bloram.
Pa savas istabas logu es redzēju Veru Kleitornu nošaujam Lombardu. Ļoti drosmīga un atjautīga jauna sieviete. Tā jau domāju, ka viņa neatpaliks no Lombarda un pat pārspēs viņu. Tikko tas bija noticis, es uzrīkoju dekorācijas viņas guļamistabā.
Tas bija interesants psiholoģisks eksperiments. Vai sirdsapziņas pārmetumi šādā nervu sasprindzinājumā liks viņai izdarīt pašnāvību— viņa nupat bija nošāvusi cilvēku, un tad vēl šīs apkārtnes hipnotiskā suģestija —, vai ar to pietiks? Domāju, ka vajadzētu pietikt. Un man bija taisnība. Vera Kleitorna pakārās manā acu priekšā, kamēr es stāvēju viņas skapja ēnā.
Un tagad par pēdējo cēlienu. Es izgāju no slēptuves, pacēlu krēslu un noliku to pie sienas. Lūkojos pēc revolvera — un atradu to kāpņu augšgalā, kur meitene bija ieroci nometusi. Parūpējos, lai uz tā paliktu viņas pirkstu nospiedumi.
Un tālāk?
Man jābeidz savs stāsts. To pabeidzis, es ielikšu aprakstu pudelē, aizzīmogošu korķi un iemetīšu pudeli jūrā. Kāpēc? Jā, kāpēc?
Es priecināju savu patmīlību ar domu, ka esmu izdarījis mīklainu noziegumu, kuru neviens nespēs atšķetināt.
Taču nevienam māksliniekam — es tagad nopratu — nepietiks ar mākslu vien. Katrā māksliniekā ir gluži dabiska vēlēšanās pēc atzīšanas.
Varu atklāti atzīties, ka uzrakstīju savu grēksūdzi, nožēlojami cilvēciski cerēdams, ka reiz kāds uzzinās, cik viltīgs esmu bijis…
Rakstīju to visu, domādams, ka Nēģeru salas noslēpums paliks neatklāts. Taču — var jau būt, ka policija būs atjautīgāka, nekā es domāju. Galu galā ir trīs apstākļi, kuri varētu viņiem palīdzēt. Viens: policijai ir skaidri zināms, ka Edvards Sitons bija vainīgs. Tātad — viņiem ir zināms, ka viens no tiem, kas atradās uz salas, nebija slepkava šā vārda īstajā nozīmē — un no tā izriet, ka šis cilvēks paradoksālā kārtā — ir slepkava. Otrs apstāklis ir apslēpts skaitāmā pantiņa septītajā rindā. Armstrongu aprija "sārtā zive" — tas ir, noveda pie tā, ka jūra viņu aprija. Tas vien jau var noderēt par izejas punktu atminējumam, jo triks ir saprotams — Armstrongs ir piemānīts un novests nāvē. Te varētu sākt īsto izmeklēšanu. Šajā stadijā dzīvi vairs ir palikuši tikai četri cilvēki, un no šiem četriem — tas ir gluži skaidrs — vienīgi es varēju iedvest viņam uzticību.