Tiesnesis Vorgreivs bargi ierunājās:
— Mūsu ir pārāk daudz.
— Tā spēj uzņemt divtik cilvēku, ser.
Filips Lombards iebilda — brīvi un nepiespiesti:
— Tad viss ir kārtībā. Brīnišķīgs laiks, nekādas viļņošanās.
Mis Brenta visai šaubīgi ļāva sevi iesēdināt laivā. Pārējie sekoja viņai. Nekāda brālīgā jušana pagaidām šos cilvēkus nesaistīja. It kā ikviens par kaut ko turētu aizdomās pārējos ceļabiedrus.
Viņi jau bija gatavi doties ceļā, kad jūrnieks sastinga, turēdams rokā enkuru.
Pa stāvo celiņu, kas veda lejup no pakalna, ciematā iebrauca auto. Tam bija brīnum spēcīgs motors, mašīna bija tik skaista, ka atgādināja kādu pārdabisku būtni. Pie stūres sēdēja jauneklis, viņa matus raustīja vējš. Vakara gaismā viņš izskatījās nevis kā cilvēks, bet kā jauns pagānu dievs no ziemeļnieku sāgām.
Viņš patūtināja, autotaures skaņas atbalsojās piekrastes klintīs.
Tas bija fantastisks brīdis. Entonijs Mārstons nepavisam nelikās mirstīgs cilvēks, bet daudz kas vairāk. Vēlāk daudzi no klātesošajiem atminējās šo brīdi.
Freds Narakots sēdēja pie motorlaivas stūres un domāja, ka tas viss ir ļoti dīvaini. Šie ļaudis nebūt neatbilda viņa priekšstatam par to, kādiem jābūt mistera Ouena viesiem. Viņš bija gaidījis, ka tie būs daudz smalkāki. Izrotājušās dāmas un džentlmeņi jahtu braucēji, itin visi bagāti un cienījama izskata.
Nebūt ne tādi kā mistera Elmera Robsona viesībās. Freda Narakota lūpās parādījās tikko manāms smaids, atminoties miljonāra viesus.Tās gan bija viesības, ja jums tīk tās tā nosaukt, — cik dzērienu tur tika iztempts!
Šis misters Ouens, jādomā, ir pavisam cita kaluma džentlmenis. "Jocīgi," sprieda Freds, "ka es savām acīm nekad neesmu redzējis ne šo misteru Ouenu, ne viņa kundzi. Nekad vēl neesmu pie viņiem bijis." Visu nokārtojis un samaksājis tas misters Moriss. Visi rīkojumi bija ļoti skaidri, naudu izmaksāja tūlīt, un tomēr tas bija dīvaini. Kā liecināja avīžraksti, ar šo misteru Ouenu saistījās kāds noslēpums. Misters Narakots bija ar tiem vienisprātis.
Varbūt īstenībā salu tiešām bija nopirkusi mis Gabriela Tērla. Taču šī ideja pagaisa, kad viņš bija tuvāk nopētījis pasažierus. Tie gan nav īstie — neviens no viņiem neliekas piemērots viesis kinozvaigznei.
Viņš vienaldzīgi noskatīja ceļabiedrus.
Viena vecmeita — gaužām saskābusi — tādas viņš labi pazina. Varēja derēt, tā ir indīgāka par indīgu. Vecais džentlmenis ar militāro stāju — tiešām, armijnieks no galvas līdz kājām. Piemīlīga jauna lēdija — taču ļoti parasta, nebūt ne izsmalcināta — viņā nav nekā no Holivudas smalkuma.
Tas jautrais, ākstīgais zellis — viņš noteikti nav nekāds džentlmenis. Pensionēts tirgonis — tas gan drīzāk, — Freds Narakots nodomāja. Toties otrs džentlmenis — izdilušais, redzami izsalkušais ar šaudīgajām acīm — tas gan ir dīvains. Pilnīgi iespējams, tam gan varēja būt kāds sakars ar kino.
Nē, no visiem pasažieriem der tikai viens. Džentlmenis, kurš atbrauca pēdējais, ar savu auto (un kādu auto! Tāds auto Stiklhevenā nekad vēl nav redzēts. Tāds noteikti maksā ne vienu vien simtu mārciņu — kā jau šādas mašīnas maksā). Viņš ir īstais vīrs. Dzimis bagātnieks, acīm redzami. Ja visi viesi būtu tādi kā viņš… tad varētu saprast.
Dīvaini gan — ja sāka par to domāt— viss likās gaužām savādi — ļoti, ļoti savādi…
Laiva, saviļņodama ūdeni, apbrauca apkārt klintij. Tagad beidzot viņi ieraudzīja māju. Salas dienvidpuse bija visai atšķirīga. Tā slīpi nolaidās līdz jūrai. Māja atradās dienvidu nogāzē — zema, kvadrātveidīga, moderna, ar lieliem, ieapaļiem logiem, kuri ļāva ieplūst gaismai.
Skaista māja — tā atbilda iedomātajam!
Freds Narakots izslēdza motoru, un laiva ieslīdēja dabas izveidotā līcītī starp klintīm.
Filips Lombards skarbi noteica:
— Kad pūš dienvidaustrenis, tad te droši vien grūti piestāt.
Freds Narakots mīlīgi atbildēja:
— Kad pūš dienvidaustrenis, pie Nēģeru salas vispār nevar piebraukt. Reizēm tai nav sakāri ar sauszemi nedēļu vai pat ilgāk.
Vera Kleitorna nodomāja: "Arī ar produktu piegādi droši vien ir grūtības. Tādi ir salu dzīves trūkumi. Tādas saimnieciskas nekārtības ir grūti paciešamas."
Motorlaiva atsitās pret klinti. Freds Narakots izlēca no tās, un viņi kopā ar Lombardu palīdzēja izkāpt arī citiem. Narakots piesēja laivu pie klintī iekalta gredzena. Pēc tam viņš vedināja pārējos kāpt augšup pa klintī iecirstiem pakāpieniem.
Ģenerālis Makarturs noteica:
— Hē! Cik jauks skats!
Taču viņš jutās nelāgi. Sasodīti savāda vieta.
Kad atbraucēji bija uzkāpuši pa kāpieniem un iznākuši uz terases tur augšā, viņu garastāvoklis uzlabojās. Pavērtajās mājas durvīs viņus sagaidīja korekts pārvaldnieks, viņa svinīgais izskats atstāja uz viesiem nomierinošu iespaidu. Bez tam arī pati māja bija ļoti pievilcīga, bet skats no terases tiešām brīnišķīgs…
Pārvaldnieks panācās pretī— viņš mazliet kliboja. Tas bija labi noaudzis gara auguma vīrs, sirms un ļoti respektabls. Viņš sacīja:
— Ienāciet šeit, lūdzami.
Plašajā vestibilā stāvēja dzērienu pudeles. Veselām rindām. Entonijs Mārstons, tās ieraudzījis, mazliet atplauka. Viņš jau bija nodomājis, ka šī izrāde liekas pārlieku nelādzīga. Neviena, kas būtu viņa gaumē! Ko tas vecais āpsis domāja, sūtīdams viņu šurp kopā ar tādiem tipiem? Tomēr — vismaz dzērieni šeit ir. Un pietiekami daudz ledus.
Ko tas pārvaldniekzellis tur sacīja?
Misters Ouens diemžēl neesot klāt, atbraukšot tikai rīt. Viņam pavēlēts izpildīt visas viesu vēlmes — varbūt viņi gribot apskatīt savas istabas?… Vakariņas pasniegšot astoņos…