Выбрать главу
V

Doktors Armstrongs ieradās Nēģeru salā, saulei rietot, kad tā nogrima jūrā. Pa ceļam viņš aprunājās ar laivinieku — vietējo iedzīvotāju. Viņam ļoti gribējās kaut ko uzzināt par šiem ļaudīm, kuriem piederēja Nēģeru sala, taču šis Narakots likās neko daudz nezinām vai varbūt vairījās stāstīt.

Tā doktoram Armstrongam nācās tērzēt tikai par laika apstākļiem un zvejošanu šajos ūdeņos.

Viņš bija ļoti noguris pēc ilgās braukšanas ar auto. Viņam smeldza acu āboli. Braucot uz vakariem, visu dienu bija jābrauc pret sauli.

Jā, viņš bija ļoti noguris. Jūra un pilnīgs miers — tieši tas, kas vajadzīgs. Viņam, protams, gribētos ilgākas brīvdienas. Taču viņš tādas nevarēja atļauties. Protams, finansiāli viņš to varētu, taču nedrīkstēja uz ilgāku laiku atstāt savus pacientus. Tā varēja ātri pazaudēt klientūru. Nē — tagad, kad viņam bija panākumi, vajadzēja kalt dzelzi, kamēr tā karsta.

Viņš domāja:

"Un tomēr, kaut vai šovakar aizmirsīšu par atgriešanos — it kā man vairs nebūtu daļas par Londonu un Hārlejstrītu, un visu pārējo."

Pašā šajā vārdā — sala — bija kāds maģisks pievilkšanas spēks. Te zuda sakari ar pārējo pasauli — sala bija kā patstāvīga pasaule. Pasaule, no kuras varēja arī nemūžam vairs neatgriezties.

VI

Tiesnesis misters Vorgreivs klusībā domāja:

"Armstrongs? Atceros, kā viņš liecināja tiesā. Ļoti korekti un piesardzīgi. Visi dakteri ir sasodīti lempji. Un tie, kas ir no Hārlejstrītas, — vislielākie." Viņš savā prātā ar ļaunu prieku pārcilāja nesenu sarunu ar kādu smalku personu no šīs pašas ielas.

Skaļi viņš norūca:

— Dzērieni ir vestibilā. Doktors Armstrongs noteica:

— Man būtu jāiet sasveicināties ar saimnieku un saimnieci. Tiesnesis misters Vorgreivs aizvēra acis, vēl vairāk atgādinādams reptili, un sacīja:

— To jūs nevarēsiet izdarīt.

Doktors Armstrongs izskatījās pārsteigts.

— Kāpēc ne? Tiesnesis atbildēja:

— Ne saimnieka, ne saimnieces šeit nav. Ļoti savāds stāvoklis. Es te neko nesaprotu.

Doktors Armstrongs kādu minūti izbrīnīti lūkojās viņā. Kad viņam jau sāka likties, ka vecais džentlmenis aizsnaudies, Vorgreivs pēkšņi sacīja:

— Vai jūs pazīstat Konstanci Kalmingtonu?

— Hm — nē, diemžēl ne.

— Tas nav svarīgi, — sacīja tiesnesis. — Ļoti neizprotama sieviete, un arī viņas rokrakstu praktiski nav iespējams izlasīt. Es jau sāku domāt, vai neesmu atbraucis uz nepareizu vietu.

Doktors Armstrongs nogrozīja galvu un iegāja mājā.

Misters Vorgreivs vēl kādu laiku domāja par Konstanci Kalmingtonu. Viņai nevar uzticēties — kā visām sievietēm.

Viņam ienāca prātā tās divas sievietes šajā mājā, ar kurām kopā viņš bija atbraucis, — vecmeita ar sakniebtajām lūpām un jaunā meitene. Meitene viņam nepatika — aukstasiņu gaisagrābsle. Nē, bija pavisam trīs sievietes, ja vēl pieskaitītu klāt misis Rodžersu. Dīvains radījums, izskatās pārbiedēts līdz nāvei. Cienījams kalpotāju pāris, kas prot savu darbu.

Tobrīd terasē iznāca Rodžerss, un tiesnesis pajautāja:

— Vai jūs nezināt — te tiek gaidīta arī lēdija Konstance Kalmingtona?

Rodžerss izbrīnīti blenza viņā.

— Nē, ser, man par to nekas nav zināms.

Tiesnesis sarauca uzacis. Taču viņš tikai kaut ko norūca. Viņš domāja:

"Ne velti šo vietu sauc — Nēģeru sala, vai ne? Te tiešām ir tumšs kā nēģera vēderā."

VII

Entonijs Mārstons mazgājās vannā. Viņš tīksminājās karstajā ūdenī. Locekļi smeldza pēc ilgā brauciena. Domu viņa galvā nebija daudz. Entonijs bija jūtu — un darbības cilvēks.

Viņš domāja: "Cerams, ka es kaut kā izkulšos," un pēc tam izbeidza jebkādu prātošanu.

Karsts, tvaikojošs ūdens — notirpušie locekļi — vēl jānodzen bārda — kokteilis — vakariņas.

Un pēc tam —?

Neviens nebija pret viņu izturējies pārāk sirsnīgi… Cik jocīgi viņi blenza cits citā — it kā zinātu… Tomēr, kas viņam tas viss. Viņš savu garām nepalaidīs.

Viņš palūkojās augšup, kur virs kamīna karājās ierāmētais dzejolītis.

Tā nekas savārstījums!

Viņš iedomājās: "Atceros, ka biju šeit, būdams bērns. Nekad nenāca prātā, ka man nāksies darīt savu darbiņu te, mājā uz salas. Varbūt tas labi, ka neviens neko par savu nākotni nezina."

VIII

Ģenerālis Makarturs gremdējās drūmās domās.

Velns lai parauj, visa šī lieta ir tik savāda! Tas nepavisam nav tas, ko viņš gaidījis…

Ja rastos kaut mazākā iespēja, viņš atrastu kādu aizbildinājumu un brauktu projām… lai izkultos no visas šīs putras…

Taču motorlaiva bija aizbraukusi atpakaļ uz cietzemi.

Viņam nācās palikt.

Šis zellis Lombards ir viens aizdomīgs tips. Tāds kā blēdis. Viņš varētu zvērēt, ka tas patiešām ir blēdis.

IX

Kad nodārdēja gongs, Filips Lombards iznāca no savas istabas un devās uz kāpnēm. Viņš kustējās viegli un klusi kā pantera. Vispār visa viņa izturēšanās ar kaut ko atgādināja panteru. Plēsīgs zvērs — kuru patīkami uzlūkot.

Viņš savā nodabā pasmaidīja.

Tā tik būs nedēļa, ko?

Viņš gatavojās to izbaudīt pārpilnam.

X

Misters Blors sēja kaklasaiti. Viņš šajā jomā nebija diezkāds speciālists.

Vai viņš izskatījās pieklājīgi? Likās, ka jā.

XI

Emīlija Brenta, sagatavojusies doties pusdienās un tērpusies melnā zīdā, savā guļamistabā lasīja Bībeli.

Viņas lūpas kustējās līdzi, veidojot vārdus:

"Pagānu tautas ir nogrimušas bedrē, ko pašas rakušas; tīklā, ko viņas izlikušas, sapinusies viņu pašu kāja.