- Pirms Tāpatības. Pirms klimata kontroles, Jona piebilda.
Vīrs iesmējās. Tu gan labi uztver, gan apgūsti jauno. Esmu ļoti apmierināts ar tavu veikumu. Šķiet, šodienai pietiks. Sākums ir bijis labs.
Jonu nelika mierā kāds jautājums.
- Kungs, viņš ierunājās, vecajo vadītāja teica toreiz auditorijā ceremonijas laikā -, ka apmācība būs sāpīga. Tāpēc biju mazliet nobijies. Bet man nemaz nesāpēja. Patiesībā man tas ļoti patika. Puika jautājoši vērās atmiņu saņēmējā.
Vecais vīrs nopūtās. Es sāku ar patīkamām atmiņām. Iepriekšējā izgāšanās liek domāt, ka tā jādara.
Viņš dziļi ievilka elpu.
- Jona, vecais vīrs sacīja, reiz tas būs gan sāpīgi. Bet pagaidām tā nav jābūt.
- Man drosmes netrūkst. Patiešām, Jona izslējies ieteicās.
Vecais vīrs viņu īsu brīdi smaidot uzlūkoja.
- Es redzu, viņš atbildēja. Tu uzdevi jautājumu. Šķiet, ka man pietiks spēka vēl vienai pārraidei. Liecies vēlreiz slīpi! Šodien tā būs pēdējā reize.
Jona ar prieku paklausīja. Gaidot viņš aizvēra acis un atkal sajuta uz muguras rokas, tad vēlreiz siltumu, atkal to pašu saulesgaismu nākam no debesīm, it kā no citas apziņas, kas viņam bija tik jauna un sveša.
Šoreiz viņš, uzturoties saulesgaismā un iepriecinošajā siltumā, juta, kā paiet laiks. Reālā uztvere liecināja, ka tās bija vien pāris minūtes. Bet cita atmiņas saņemošā apziņa apjēdza, kā saulē paiet stundas. Ādu pārklāja svelošas sāpes. Viņš nemierīgi pakustināja roku, salieca to un pēkšņi samanīja sūrstoņu elkoņa iekšpusē.
- Ai! Jona skaļi iesaucās un strauji sakustējās. Au!
Zēns saviebās, un seja smeldza pat pie šādām kustībām. Viņš zināja, kā sauc šo sajūtu, bet paredzamās sāpes atturēja no vārda izrunāšanas.
Tad pēkšņi viss beidzās. Zēns atvēra acis, joprojām netīksmē saviebies.
- Bija sāpīgi, viņš sacīja vecajam vīram, un es nevarēju šai parādībai atrast vārdu.
- Saules apdegums, vīrs pateica priekšā.
- Bija ļoti sāpīgi, Jona atklāja, bet es priecājos, ka tu man to pārraidīji. Tas bija interesanti. Tagad labāk varu izprast, ko nozīmē brīdinājums, ka būšot sāpīgi.
Vecais vīrs neatbildēja. Kādu brīdi viņš sēdēja, nebildis ne vārda. Visbeidzot ierunājās.
- Tagad celies augšā! Tev laiks doties mājās.
Abi kopā aizgāja līdz istabas vidum, un Jona uzvilka tuniku.
- Uz redzēšanos, kungs! Paldies par manu pirmo dienu!
Vecais vīrs viņam pamāja. Šķita, ka viņa spēki ir izsīkuši. Seja bija skumju pārņemta.
- Kungs? Jona mulsdams vaicāja.
-Jā? Vai ir kāds jautājums?
- Es nezinu jūsu vārdu. Man likās, ka esat atmiņu saņēmējs, bet jūs sakāt, ka tagad es esot saņēmējs. Tāpēc nezinu, kā saukt jūs.
Vīrietis apsēdās ērtajā, polsterētajā krēslā, pavingrināja plecus, it kā mēģinātu atvieglot sāpes. Viņš izskatījās ļoti izvārdzis.
- Sauc mani par devēju, viņš Jonam ieteica.
12
- Vai labi gulēji, Jona? pie brokastu galda māte pajautāja. Neviena paša sapņa?
Jona tikai pasmaidīja un pamāja ar galvu; melot viņš nebija gatavs un arī patiesību teikt nevarēja.
- Ļoti labi gulēju, viņš atbildēja.
- Kaut nu šis arī tā darītu, sacīja tēvs, no krēsla noliecies līdz grozam, kur Gabriels vicināja rociņu.
Grozs atradās uz grīdas pie tēva kājām, stūrī; aizbāzts aiz Gabriela galvas, nīka rotaļu nīlzirgs tukšu skatienu.
- Jā, es arī par to priecātos. Māte noplātīja rokas. Naktīs viņš ir tik nemierīgs.
Jona nebija dzirdējis, ka jaunbērns naktīs celtu troksni, miegs zēnam bija ciešs. Tomēr tas, ka viņš nebija sapņojis, nebija tiesa.
Sapnī Jona atkal un atkal slīdēja lejā pa sniega klāto kalnu. Sapnī vienmēr šķita, ka priekšā ir kāds mērķis; viņš nespēja apjaust, kas īsti, un tas atradās aiz vietas, kur biezā sniega sega vairs neļāva virzīties uz priekšu.
Pamostoties viņam bija sajūta, ka nepieciešams, pat ļoti vajag sasniegt to, kas atradās tālumā. Nojauta teica, ka tas ir kas labs. Tas viņu gaida. Un tas ir svarīgi.
Bet viņš nezināja, kā turp nokļūt.
Vākdams kopā skolai nepieciešamās lietas un gatavodamies gaidāmajai dienai, zēns centās sapni izmest no prāta.
Šķita, ka skolas nodarbībās šodien valda citāda gaisotne. Nodarbības gan bija tās pašas: valodas apguve un komunikācija, tirdzniecība un rūpniecība, zinātne un tehnoloģijas, civilprocedūras^un valsts pārvalde. Tomēr starpbrīžos un pusdienas maltītes laikā pārējie jaunie divpadsmitgadnieki zumēja apkārt, stāstot cits citam, kā viņiem gājis pirmajā apmācību dienā. Visi runāja reizē, pārtraucot cits citu, steidzīgi bilstot nepieciešamo atvainošanās frāzi. Tad, to neievērodami, atkal sajūsmas vilni pārtrauca otru pusvārdā, aprakstot jauniegūto pieredzi.
Jona klausījās. Viņš labi atcerējās sev adresēto noteikumu nestāstīt pārējiem par savu apmācību. Tomēr tas tāpat nebūtu iespējams. Būtu grūti izstāstīt draugiem, ko viņš piedzīvojis piebūves istabā. Kā gan var attēlot ragavas, neaprakstot kalnu un sniegu; kā var raksturot kalnu un sniegu kādam, kurš nekad nav atradies augstāk par līdzenumu un nekad nav izjutis augstumu, vēju un stindzinoši glāsmaino, brīnumaino parādību, ko sauc par sniegu?
Pat ja runas precizitāti viņiem mācīja gadiem ilgi, kādu vārdu lietot, lai aprakstītu sajūtas saulesgaismā? Tāpēc šoreiz Jonam ciest klusu un ieklausīties citos nesagādāja grūtības.
Pēc stundām viņš kopā ar Fionu atkal devās vecļaužu mītnes virzienā.
Es tevi vakar meklēju, meitene sacīja, lai mēs kopā brauktu prom. Tavs ritenis vēl bija tepat, un es mazliet pagaidīju. Tad kļuva vēls, un es devos mājās.
- Atvainojos, ka liku tev gaidīt, Jona ierunājās.
- Pieņemu tavu atvainošanos, meitene bez apdomas bilda.
- Es paliku mazliet ilgāk, nekā bija domāts, Jona paskaidroja.
Meitene, ne vārda neteikdama, brauca tālāk, un Jona zināja, ka viņa gaida paskaidrojumu, kāpēc. Viņa gribēja dzirdēt kaut ko par Jonas pirmo apmācības dienu. Bet jautāt par to nozīmētu pārkāpt pieklājības normas.
- Tu tik daudz brīvprātīgās stundas esi pavadījusi pie vecļaudīm, Jona mainīja tematu. Droši vien neko jaunu uzzināt vairs nevari.
- Ai nē, ir tik daudz ko mācīties! Fiona atsaucās. Administratīvais darbs un uzturmācība, arī sodi par pārkāpumiem. Vai zināji, ka vecļaudīm, tāpat kā jaunbērniem, audzināšanas nolūkā jāizmanto disciplīnas rīkste? Tad vēl darba terapija un izklaides pasākumi, kā arī zāļu lietošana un…
Galamērķis bija klāt, un bērni piebremzēja braucamos.
- Man tas patīk labāk nekā tikai mācīties skolā, Fiona atzinās.
- Man arī, Jona piekrita, iestūrēdams divriteni stāvvietā.
Meitene brītiņu nogaidīja, it kā gribēdama izdzirdēt ko sīkāk. Tad viņa ieskatījās rokas pulkstenī, pamāja ar roku un steidzīgi devās uz ieejas durvīm.
Kādu brīdi Jona stāvēja līdzās savam divritenim. Zēns bija pārsteigts. Tas bija noticis atkaclass="underline" tas, ko viņš tagad uzskatīja par «redzēšanu tālāk». Šoreiz acumirklīgo, gaistošo pārmaiņu objekts bija Fiona. Viņš bija palūkojies uz meiteni, kad viņa devās uz ieejas durvīm, un tas atkal notika meitenes izskats bija mainījies. Patiesībā Jona, mēģinādams ainu atsaukt prātā, nodomāja: nē, tā nav Fiona. Šķita, ka izmainās viņas mati. Un tikai uz gaistošu acumirkli.